Ukrainas karavīriem cīņā pret Krievijas okupācijas spēkiem nezudīs cīņasspars. Tas ir paliekošs, jo viņiem ir atņemts pats dārgākais un viņi zina, par ko cīnās. Lai arī kā ukraiņus mēģinās salauzt, viņi turpinās pretoties, līdz uzvarēs. Tikmēr daļai Krievijas karavīru, kuri iebrukuši cita zemē, nezinot, kāpēc un par ko viņi karo, morāle ir ļoti zema un, jo ilgāks šis karš būs, jo arvien vairāk karavīru padosies, negribot to turpināt. Vienlaikus būs Krievijas karavīri, kuri, pirmo reizi sajutuši asiņu garšu, neapstāsies arī pēc kara, atgriežoties mājās. Tā intervijā “Sargs.lv” norāda Nacionālo bruņoto spēku (NBS) galvenais psihologs, sertificēts militārais un klīniskais psihologs atvaļināts majors Vilnis Čerņavskis. Viņš gan uzsver – šobrīd īpaši būtiski atcerēties, ka karu nav izraisījusi tauta, bet gan Krievijas diktators V. Putins, kuram cilvēku dzīvības ir maznozīmīgas. NBS galvenais psihologs retoriski vaicā – cik gan daudziem cilvēkiem jāaiziet, lai pasaule saprastu, kurš ir agresors? Šī kara sāpes vienmēr būs dziļi sirdī un dvēselē, turklāt neizsakāmi daudz psiholoģiski sagrautu cilvēku būs abās pusēs.
Morāle ir cilvēku vērtības, kas nosaka viņu izturēšanos un rīcību pret citiem cilvēkiem, skaidro NBS galvenais psihologs V. Čerņavskis. Psiholoģiski sagatavotam karavīram, kurš zina, kā jārīkojas arī kaujas apstākļos, ir daudzkārt vieglāk, nekā tam, kurš nav atbilstoši sagatavots un ir ar zemu morāli. Ja viņš nezina, par ko cīnās, tad rezultāts visnotaļ ir bēdīgs.
Tāds arī ir “Sargs.lv” sarunas ar sertificēto militāro un klīnisko psihologu mērķis – padziļinātāk un no citas perspektīvas ieskatīties Krievijas izraisītajā asiņainajā karā Ukrainā, runājot par abu karā iesaistīto pušu morāli, kā arī to, ko mums, sabiedrībai, šajā neziņas, skumju un arī dusmu piepildītajā laikā vajadzētu ņemt vērā.
Morāli vājie un asiņu garšu sajutušie
NBS galvenais psihologs, vērtējot Krievijas okupācijas spēku karavīru morālo stāju, atzīmē – ne visi Krievijas karavīri zināja, uz kurieni dodas un kādi ir viņu mērķi. Tas gan attiecināms tieši uz kareivjiem, kuri, cik iespējams vērtēt pēc informatīvajā telpā pieejamās informācijas, ir obligātā militārā dienesta karavīri, kuri nekad šādas funkcijas nav veikuši, nekad nav bijuši t.s. karstajos punktos un ir ļoti jauni. Līdz ar to šo Krievijas karavīru morāle un psiholoģiskā sagatavotība arī ir ļoti zema.
Vienlaikus gan ne visi šie karavīri ir obligātajā militārajā dienestā, bet gan armijā iestājušies brīvprātīgi tieši ar vēlmi karot. Tāpat ir arī dažādas specvienības, kurās dien psiholoģiski sagatavoti karavīri, kuri karam ir gatavi, gatavi iet un iznīcināt.
Cīņa līdz uzvarai
Vērtējot Ukrainas karavīru morālo un psiholoģisko stāju, V. Čerņavskis atgādina – šie cilvēki karadarbību piedzīvo jau kopš 2014. gada. Šo gadu laikā viņi ir intensīvi mācījušies, gatavojoties arī psiholoģiski, un to visu pavada patriotiskas jūtas, kas ir ļoti nozīmīgi.
Viņš piebilst – ja Ukrainas galvaspilsētā cilvēki nedomāja, ka karš patiešām var nonākt arī līdz Kijivai, tad valsts austrumos karavīri jau gatavojās. Viņi katrā sarunā psihologam apliecināja, ka ir gatavi aizstāvēt savu valsti.
Arī pati Ukraina nepārtraukti bijusi patriotiskās noskaņās, lai celtu mīlestības pret dzimteni garu. NBS psihologs stāsta, ka ik reizi, kad sazvanījies ar kolēģiem Ukrainā, fonā dzirdēja, ka skan viņu valsts himna. Savukārt, esot Ukrainā, redzējis visur izkārtus valsts karogus, tautas tērpus un simboliku, kā arī frāze “Slava Ukrainai!” bijusi visur esoša. Sākumā tas varbūt šķitis nedaudz uzspēlēti, bet patiesībā tas ir tas tautas gars, kas dod spēku, un tā tam ir jābūt.
Kad psihologs ticies ar Ukrainas karavīriem, viņš viņiem arī mācījis, ka ir jāapzinās ne vien savu spēku, bet arī savu gudrību. Un šiem cilvēkiem bija būtiski, ka viņiem to pasaka un apliecina, ka ukraiņi ir stipra nācija. Tas ir svarīgi arī tagad, kad Ukraina stājas pretī Krievijas diktatora vēl zvērīgākai agresijai, un cīnās arī tie, kuri pirms tam nedomāja, ka vispār stāsies armijā, aizstāvot sev pašu svarīgāko.
Spēcīga psiholoģiskā sagatavotība un morāle arī visnotaļ var pārspēt gan karavīru, gan ieroču pārspēku. Tiesa, situācijā kad karavīram jāstājas pret karavīru. Savukārt, vērtējot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, psihologs saka – šobrīd viņš ir ne tikai visas tautas varonis, bet arī Eiropas līderis.
Dzīva traģēdija un psiholoģiskās traumas
Publiskajā telpā klejo ne viens vien video, kur redzami notvertie Krievijas okupācijas spēku karavīri. Jāatzīmē, ka abu karojošo pušu karavīru saņemšana gūstā ir viena no daudzām skarbajām kara realitātēm. Viens ir tas, kas redzams informatīvajā telpā, bet otrs – kas paliek aiz kameras, kas uzņēmusi šos foto vai video.
Vienā no daudziem sociālajos medijos pieejamajiem video redzams notverts Krievijas karavīrs, ap kuru pulcējušies gan Ukrainas karavīri, gan civiliedzīvotāji, kuri iedevuši viņam tēju un belašu, ko viņš kāri ēd, kamēr zvana savai mātei Krievijā.
Video šķietami ir aizkustinošs, jo parāda mirkli, kad karavīrs, iespējams, jūt nožēlu par izdarīto, par karu, runājot ar savu māti, kamēr Ukrainas iedzīvotāji viņam izrāda līdzcietību. NBS galvenais psihologs, vērtējot video gan norāda – pirmkārt, pēc video nav secināms, kad šis karavīrs notverts. Otrkārt, notvertais krievu karavīrs video laikā neko īsti nepasaka, bet gan ēd un dzer, lai viņam nekas arī nebūtu jāsaka vai lai iegūtu laiku pārdomāt, ko teikt. Var redzēt, ka viņš nervozē un ir apjucis. Tāpat tiek zvanīts viņa mātei, ko, pieļaujams, viņš nedara pēc savas brīvas izvēles, un šis zvans pats par sevi ir ļoti sāpīgs.
“Viņš noteikti saprot, kādas sekas var būt arī viņa mātei, kura dzīvo Krievijā, jo skaidrs, ka šis, tāpat kā pārējie video, nonāks Krievijas specdienestu redzeslokā. Skaidrs, ka viņš ir priecīgs, ka tajā brīdī ir palicis dzīvs, bet nākamais jautājums – kas šim karavīram draud, kad viņš atgriezīsies Krievijā. To gan mēs nekad neuzzināsim,” saka V. Čerņavskis.
Viņš atceras, ka 2016. gadā, esot Ukrainā, viņam bija saruna ar Ukrainas psiholoģi, kura 2014. gadā frontes līnijā Doņeckā pieredzēja, ka kāds krievu karavīrs bija sagūstīts kopā ar Ukrainas karavīriem, kuri, saprotams, bija gatavi sagūstīto iznīcināt. Tad Ukrainas kolēģe sniegusi psiholoģisko atbalstu arī šim sagūstītajam, uzsverot, ka konkrētajā mirklī viņš ir drošībā. V. Čerņavskis atzīmē – pret šiem kara gūstekņiem ir jābūt taisnīgai tiesai, bet vienlaikus gan nevar vainot arī tos, kuri ir gatavi tobrīd iznīcināt ikvienu, jo viņu tuvinieki kara dēļ aizgājuši bojā.
NBS galvenais psihologs arīdzan ir runājis ar daudziem karavīriem, kuri bijuši gan starptautiskajās operācijas, gan arī ar Ukrainas karavīriem, kuri paši bijuši gūstā. Šie cilvēki dalījušies ar izjūtām, kādas pārņem pirms šīs izvēles pieņemšanas – padoties vai iet līdz galam, un daudzi apliecinājuši, ka tādos mirkļos dzīvot gribas ļoti.
Pieņemot lēmumu padoties, skaidrs, ka tajā ir ļoti liela loma karavīra vēlmei dzīvot. Vienlaikus tas ir arī atkarīgs no karavīra psiholoģiskās sagatavotības un tā, cik liels patriots viņš ir, vai apzinās, kā dēļ karo. “Ja ir vēl kāds, kurš padodas, tad kāpēc karavīram mirt, kā vārdā viņam mirt,” viņš teic.
Daudzi kara šausmas piedzīvojušie karavīri šo smago sarunu pēc laika vairs negrib atcerēties, jo viņi ir atriezušies pie dzīves realitātes, ka atkal ir karavīri. “Pēc šī kara abās pusēs būs ļoti daudz psiholoģiski sagrautu cilvēku, un mēs, psihologi, jau par to domājam. Psiholoģiskās traumas jau neredz kā ievainojumus, un šīs traumas būs vēl ilgi – bērniņiem, sievietēm, tiem, kuri aizbēga, visiem, kuri piedzīvojuši šo karu,” uzsver psihologs.
Karus izraisa politiķi, kuriem cilvēku dzīvības ir maznozīmīgas
V. Čerņavskis uzsver – šobrīd būtiski atcerēties, ka šajā cīņā pret Krievijas diktatora V. Putina izraisīto karu Ukrainas pusē plecu pie pleca cīnās gan ukraiņi, gan krievi. Ukrainā dzīvo ļoti daudz krievvalodīgo iedzīvotāju, kuri arī aizstāv savas mājas. Līdzīgi tas bija arī pie mums, Latvijā, kad notika barikādes, kurās piedalījies arī pats NBS galvenais psihologs. Arī tur viņam līdzās bija krievu tautības cilvēki, ar kuriem kopā devies patruļās.
Krievijas diktatoram arīdzan visu laiku nepārtraukti nepieciešama uzvara, viņam ir jāparāda saviem karavīriem, ka viņi ir uzvarētāji. Tāpat arī Krievijas iedzīvotājiem – ka viņi ir uzvarētāji, varoņi un paši labākie.
“V. Putins dzīvo citā dimensijā, un, lai arī kāds būs šī kara iznākums, viņš to pozicionēs kā uzvaru. Viņam jau ir izdomāti stāsti, kā viņš ko pasniegs, jo viņš visu laiku dzīvo melos. Un šis cilvēks tic saviem meliem. Pat, ja viņš no šī kara saņems kaut mazu daļu, Krievijas diktators pateiks, ka tāds arī bija viņa plāns. Tādi cilvēki kā Putins nepaliek kā zaudētāji. Tiesa, viņa lielākā kļūda ir domāt, ka esi gudrākais, kurš visu ir izvērtējis. Der atcerēties, ka arī citu valstu stratēģi un eksperti dara savu darbu,” vērtē psihologs.
Līdz ar to atbildību par šī kara uzsākšanu nevar un nedrīkst prasīt no Krievijas iedzīvotājiem vai krievu tautības cilvēkiem. Tiesa, kā uzsver V. Čerņavskis, šie cilvēki agrāk vai vēlāk piedzīvos t.s. denacifikāciju, ko piedzīvoja Vācijas iedzīvotāji pēc Otrā pasaules kara, kad vāciešiem, lai saprastu šī kara postījumu, bija jāapbedī nacistiskā režīma nogalinātie cilvēki.
Sirdī un dvēseles dziļumos tas vienmēr sāpēs
Atbildot, vai pēc šī kara ukraiņi spēs sadzīvot ar Krievijas iedzīvotājiem, viņš norāda – daudz kas atkarīgs no tā, kāds būs kara iznākums, tomēr cilvēki spēj visam pielāgoties un ar laiku arī piedot.
NBS galvenais psihologs sabiedrību aicina notiekošo, cik viens iespējams, uztvert ar vēsu sapratu, neradīt vēl papildus konfliktus, negācijas nepavērst pret citiem un nemeklēt ienaidniekus savā sabiedrībā. Jābūt apdomīgiem ar vārdiem, ko sakām un racionāliem, sniedzot palīdzību.
Viņš arī mudina cilvēkus jābūt racionāliem, sniedzot palīdzību. Ir ļoti būtiski sniegt atbalstu kara plosītajai Ukrainai un tās iedzīvotājiem, bet ar vēsu prātu, saprotot, kāda palīdzība nepieciešama, nenodarot pāri arī sev. Der ari padomāt, vai palīdzība nav nepieciešama tepat, Latvijā, piemēram, kādam, kurš gāzes cenu pieauguma dēļ nevar iegādāties ēdienu vai zāles. Katram ir sava loma, savs darbs, pie kā vajag pieturēties. Piemēram, NATO rīcība – lai arī kāds, iespējams, kritizē alianses lēmumu nenoteikt lidojumu aizliegumu zonu virs Ukrainas, tomēr der atcerēties, ka arī aliansē strādā savas jomas speciālisti, kuri veic savu darbu, tātad tam ir nopietns pamatojums.
“Viss ir apdomīgi jāizsver, saglabājot mieru. Ja šie cilvēki, kuri grib palīdzēt, tagad izdegs, tad vēlāk sniegt palīdzību būs daudzkārt grūtāk, jo atbalsts Ukrainai būs nepieciešama vēl ilgi,” saka psihologs.
Viņš gan atzīmē, ka Ukrainai ļoti būtisks ir arī emocionālais atbalsts, demonstrāciju, atbalsta mītiņu un koncertu veidā. Tas apliecina, ka viņi nav aizmirsti.
“Mums ir jāturpina atbalstīt Ukrainu ar visu, ko jau darām līdz šim – ar dziesmām un demonstrācijām. Viņiem tas patiesi palīdz, jo parāda, ka nav aizmirsti. To varu apliecināt pēc tā, ko man teikuši Ukrainas psihologi – ka viņiem ir nepieciešams šis atbalsts. Šie koncerti man atsauc atmiņā 1991. gadu, kad mēs visi bijām kopā cīņā par Latvijas neatkarību. Tā ir kopības sajūta, kas ir jānodod cilvēkiem Ukrainā, un to ukraiņi redz. To redz arī pretinieks – ka mēs esam vienoti. Mēs nedrīkstam baidīties,” saka NBS galvenais psihologs V. Čerņavskis.
