Jēkabs Muša ir 91 gadu vecs pensionārs, kas pats vēlējas pastāstīt, ko ir piedzīvojis savā dzīvē, tai skaitā 2. pasaules kara laikā. Jēkabs gribējis atstāt nākamajām paaudzēm rakstisku  materiālu, bet, tā kā acu gaišums ir zudis, tad nav sanācis to izdarīt.

Pirms 69 gadiem Veļikajas upes krastā uz dienvidaustrumiem no Ostrovas sākās kaujas, kurās pirmo reizi 2. Pasaules kara laikā plecu pie pleca cīnījās abas lielākās Latviešu leģiona vienības – 15. divīzija un 2. brigāde (vēlāk pārdēvēta par 19. divīziju).

Nevienam nav noslēpums, ka mūsu kalendārā ir vairākas dienas, kuras objektīvu un arī subjektīvu iemeslu dēļ ir kļuvušas par kairinātājām mūsu sabiedriskajai domai.

1.latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, kurš 1919. gada 6. martā krita sadursmē ar vāciešiem Kurzemē pie „Airītēm”, varētu lepoties ar Latvijas panākumiem. Tā piemiņas pasākumā Lubānas novada Visagala kapos sacīja aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

1920.gada februārī visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no visiem ārējiem ienaidniekiem. Austrumu frontē iestājās pamiers. Latvijas armija un latviešu karavīri frontē varēja atvilkt elpu, tomēr bruņotajiem spēkiem Latgalē bija jāizcīna vēl viena kauja. Šoreiz ar neredzamiem, taču ne mazāk bīstamiem ienaidniekiem, kas apdraudēja ne tikai valsts pastāvēšanu kopumā, bet arī katru valsts iedzīvotāju atsevišķi...