Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai mainītos cilvēks. Taču Andra Tauriņa gadījumā šajos divdesmit gados gandrīz līdz nepazīšanai mainījusies arī organizācija, kurā viņš dienē. Pirmo reizi Zemessardzē viņš iestājās 2002. gadā, būdams Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students. Pēc apmācības beigām sekoja divdesmit gadu pārtraukums, līdz Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, draugu izvēle un ģimenē pieņemtais lēmums lika atgriezties.
No gariem pārgājieniem melnos ādas zābakos un dažādu armiju lietota ekipējuma līdz mūsdienīgam ekipējumam un specializētai militārajai sagatavotībai; no laika, kad par Zemessardzi sabiedrībā mēdza ironizēt, līdz situācijai, kad valsts aizsardzība kļuvusi par ļoti konkrētu jautājumu – sarunā ar “Sargs.lv” Andris Tauriņš salīdzina divas Zemessardzes divos atšķirīgos laikmetos.
2002. gads – dienests bez kara priekšnojautas
Pirmo reizi Tauriņš Zemessardzē nonāca nevis ģeopolitisku satricinājumu vai kara draudu dēļ, bet pēc drauga pamudinājuma. Abi tolaik studēja Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
Būtiska atšķirība no šodienas bijusi sabiedrības noskaņojumā. Krievija vēl netika uztverta kā tūlītējs militārs drauds, bet gan armijas, gan Zemessardzes prestižs bijis ievērojami zemāks.
“Apdraudējuma sajūtas nebija. Arī Zemessardzes prestižs bija ļoti nosacīts. Man bērnībā Zemessardze vairāk asociējās ar drošības nodrošināšanu zaļumballēs un tādām lietām. Bija izveidojies diezgan savdabīgs priekšstats,” saka A. Tauriņš.
Viņa atmiņās tā laika stereotipiskais zemessargs bijis nevis divdesmitgadīgs students, bet “skarbs vīrs” četrdesmit, piecdesmit vai pat sešdesmit gadu vecumā. Tomēr jau pirmās nodarbības Studentu bataljonā šo priekšstatu mainījušas.
Un, lai gan militārs apdraudējums nešķita aktuāls, pienākuma apziņa bijusi līdzīga tai, kādu Tauriņš izjūt šodien.
“Es to toreiz nesaistīju ar nepieciešamību tūlīt aizsargāties no kāda uzbrukuma. Drīzāk ar nepieciešamību stiprināt valsti. Tā pienākuma sajūta man laikam bija tāda pati kā tagad.”
“Tagad skatos un nesaprotu, kā mēs ar to varējām iztikt”
Visuzskatāmākā atšķirība starp abu laikmetu Zemessardzi ir redzama ekipējumā.
2002. gadā jaunajiem zemessargiem bija jauna Latvijas formas tērpa kārta un melni ādas zābaki, taču pārējais nodrošinājums lielā mērā bija dažādas izcelsmes ekipējuma kombinācija. Tauriņš atceras zviedru termoveļu, gumijas lietusmēteli, veca tipa mugursomu ar metāla rāmi un citus priekšmetus, kas mūsdienu zemessargam jau izskatītos eksotiski.
Īpašs stāsts bijuši zābaki.
“Toreiz nevarēja pat iedomāties, ka pēc divdesmit gadiem karavīrs varēs skraidīt tādos zābakos, kādi ir tagad. Karavīram bija melni ādas zābaki, un tiem bija jābūt nopulētiem. Atceros, ka birstītei visu laiku bija jābūt līdzi,” stāsta Tauriņš.
No šodienas skatpunkta tam var šķist pārāk liela nozīme, taču arī toreiz tam bijusi sava loģika – rūpes par ekipējumu bija viens no veidiem, kā iemācīt disciplīnu.
Daudz būtiskāka atšķirība bijusi individuālajā aizsardzībā. Apmācību laikā Tauriņam nebija ne mūsdienīgas ķiveres, ne bruņuvestes. Ierocis bija “Kalašņikova” sistēmas triecienšautene, un arī munīcijas pieejamība mācībās nebija pašsaprotama.
Salīdzinot ar šodienas vairāku slāņu apģērba sistēmu un daudz pārdomātāku individuālo ekipējumu, toreizējais nodrošinājums šķiet no cita laikmeta.
“Bija kaut kāda lietota zviedru termoveļa. Nebija tādas sistēmas kā tagad – vairāki slāņi, kurus vari kombinēt atkarībā no laikapstākļiem. Bet toreiz jau neviens nezināja, ka var būt citādi,” viņš saka.
Uz mācībām – reizēm ar kājām
Arī nokļūšana līdz mācību vietai varēja būt daļa no pārbaudījuma.
Studentu bataljons tolaik atradās Čiekurkalnā, un Tauriņš atceras arī garus pārgājienus uz mācību rajoniem.
Teorētiskās nodarbības notikušas arī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes auditorijās Kronvalda bulvārī. Nebija digitālu mācību platformu, video instrukciju vai iespējas vakarā internetā sameklēt nesaprasto. Informācija bija tā, ko instruktors pateica un zemessargs pierakstīja savā kladē.
“Ja tu neaizgāji uz nodarbību, tad arī neuzzināji. Man tā pierakstu kladīte joprojām ir saglabājusies,” atceras Tauriņš.
Lauka mācības parasti notika aptuveni reizi mēnesī, bet vasarā bija trīs nedēļu nometne. Neskatoties uz pieticīgo nodrošinājumu, Tauriņš uzsver – militārās apmācības saturs nebija primitīvs. Tika apgūta taktika, aizsardzība un uzbrukums, orientēšanās, pavēļu sagatavošana un nodaļas vadīšana. Otrajā mācību gadā studenti jau tika gatavoti nodaļas komandiera pienākumu veikšanai.
Tieši tāpēc, viņaprāt, būtu kļūdaini agrīno 2000. gadu Zemessardzi vērtēt tikai pēc vecajiem zābakiem un lietotā ekipējuma.
“Instruktoru attieksme bija ļoti nopietna. Mēs sastapām arī cilvēkus, kuri bija piedalījušies starptautiskajās misijās, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetus. No viņiem bija ļoti spēcīga profesionalitātes sajūta.”
Dubļi līdz kaklam un halucinācijas no noguruma
Arī pārbaudījumu intensitāte nebūt nebija simboliska.
Tauriņa spilgtākajās atmiņās palikusi tā sauktā “Bebru taka”, kur vairākas stundas nācies pārvietoties pa dubļainu grāvi ar ūdeni gandrīz līdz kaklam. Pēc izkļūšanas no tā vēl sekojusi iešana ezerā, bet vienā no noslēguma pārbaudījumiem – nakts uzbrukums un kauja apbūvētā vietā. Toreiz viņam uzticēta nodaļas vadīšana, un pēc uzdevuma viņš izcelts kā viens no veiksmīgākajiem komandieriem.
Atmiņā palikuši arī nakts pārgājieni un ārkārtīgs nogurums.
Šī pieredze ļauj viņam mūsdienu Zemessardzes mācības vērtēt arī kritiski. Tauriņš neapšauba nepieciešamību karavīram iemācīties darboties nogurumā – kaujas situācijā neviens negaidīs, līdz cilvēks būs izgulējies. Taču viņš nošķir izturības pārbaudīšanu no jaunu zināšanu apgūšanas.
“Ja mērķis ir pārbaudīt, vai cilvēks spēj darboties nogurumā, tad tas ir konkrēts treniņa uzdevums. Bet, ja mērķis ir viņam kaut ko iemācīt, tad jādomā, vai pārmērīgs nogurums nepadara šo mācīšanos mazāk efektīvu,” saka Tauriņš, norādot arī uz traumu risku nakts uzdevumos.
Kaprāļa diploms – un pēc tam klusums
Pēc divu gadu apmācības Tauriņš ieguva kaprāļa pakāpi. Bija gandarījums un vēlme militāro dzīvi turpināt.
Taču nekas nesekoja.
“Tā bija viena no manām lielākajām vilšanās sajūtām. Valsts bija ieguldījusi laiku, enerģiju un naudu motivētu studentu sagatavošanā, bet pēc tam es ne reizi nesaņēmu zvanu ar jautājumu – vai vari atnākt uz mācībām? Nebija nekādas sajūtas, ka kāds mēģinātu šo cilvēku saglabāt sistēmā,” viņš stāsta.
Studijas beidzās, sākās profesionālā dzīve, citas intereses, un Zemessardze pamazām palika atmiņās.
Pat pēc Krimas okupācijas 2014. gadā doma par atgriešanos vēl nekļuva par rīcību.
Situāciju mainīja 2022. gads.
Papildu impulss bijis ģimenes lēmums – Zemessardzē vēlējusies iestāties arī viņa sieva. Tauriņš nolēma, ka abi to varētu darīt kopā, vienlaikus atbalstot viņas izvēli un atjaunojot savas sen zaudētās militārās zināšanas.
Atgriežoties nācās mācīties gandrīz no jauna
Teorētiski Tauriņam bija iespēja atkārtotu pamata apmācību neiet. Kaprāļa pakāpe sistēmā tika atrasta un atjaunota.
Taču viņš pats uzskatīja, ka divdesmit gadus veca militārā pieredze nav pietiekama.
“Man likās pašsaprotami pamata apmācību iziet vēlreiz. Gan tāpēc, lai visu atcerētos, gan lai iemācītos lietas, kas toreiz vispār nebija. Būtu diezgan dīvaini ierasties vienībā ar pakāpi pie cilvēkiem, kas tikko izgājuši mūsdienu pamata apmācību, ja es pats to nebūtu izdarījis,” viņš saka.
Un pārmaiņas izrādījās lielākas, nekā viņš bija gaidījis.
Mainījusies ne tikai tehnika un ekipējums, bet militārā valoda, taktika un pati Zemessardzes uzbūves loģika. Ja agrāk dominējis priekšstats par zemessargu kā salīdzinoši universālu kājnieku ar triecienšauteni, tad mūsdienās Tauriņš daudz izteiktāk redz specializāciju un dažādu ieroču sistēmu savstarpēju sadarbību.
Mainījusies pat militārā valoda – kādreiz tajā saglabājies daudz krievu militārā žargona, savukārt tagad ikdienā ienākuši NATO standarti un angļu termini.
Taču viena lieta Tauriņu pārsteigusi īpaši – mūsdienu Zemessardze nav kļuvusi vieglāka.
“Es laikam biju iedomājies, ka fiziski būs mazliet vieglāk. Pirmās mācības diezgan ātri parādīja, ka nekādas pastaigas nebūs,” viņš smejas.
Mūsdienu pamata apmācību Tauriņš kopumā vērtē atzinīgi, uzskatot, ka tā dod nepieciešamo pamatu turpmākai specializācijai. Vienlaikus viņš uzskata, ka programmai pastāvīgi jāmainās līdzi kaujas pieredzei – tajā vēl vairāk būtu jāintegrē, piemēram, kauja apdzīvotā vietā un taktiskā cietušā aprūpe.
No jautājuma “kāpēc man to vajag?” līdz “kā iesaistīt vairāk cilvēku?”
Mainījies ir ne vien militārais saturs, bet arī Zemessardzes vieta sabiedrībā.
Pēc pirmās apmācības 2000. gadu sākumā Tauriņš pat neesot bijis pārliecināts, vai citiem cilvēkiem teikt, ka viņš ir zemessargs, jo nezinājis, vai tas sabiedrībā tiks uztverts kā pluss vai mīnuss.
“Bija tāds stereotips – zemessargi kaut kur aizbrauc, cep desas un tamlīdzīgi. Es pieņemu, ka tajā laikā tā domāja ļoti daudzi cilvēki, kuri paši Zemessardzē nebija,” viņš saka.
Šodien situācija ir cita. Karš Ukrainā ir padarījis valsts aizsardzību par reālu, nevis teorētisku jautājumu, un Tauriņš pats Zemessardzi redz daudz plašāk nekā pirms divdesmit gadiem.
Vienlaikus tieši sava pirmā dienesta pieredze – apmācīt cilvēku un pēc tam ar viņu gadiem nekontaktēties – liek Tauriņam īpaši uzsvērt nepieciešamību saglabāt cilvēkus aizsardzības sistēmā.
Viņaprāt, Zemessardzei vienlaikus jāspēj saglabāt ļoti augstu kaujas gatavību un kļūt pēc iespējas plašākai.
“Protams, ir vajadzīgas vienības, kur prasības ir ļoti augstas. Bet cilvēku Latvijā ir tik maz, ka mums jādomā arī par to, kā aizsardzībā iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku un atrast viņiem atbilstošu lomu. Zemessardzei, manuprāt, ir jābūt masveidīgai,” viņš saka.
Zemessardze kā daļa no sabiedrības, ne tikai armijas
Tieši te Tauriņa divu dienesta posmu salīdzinājums iziet ārpus zābakiem, ieročiem un mācību metodēm.
Viņaprāt, Zemessardzes vērtība nav izmērāma tikai tajā, cik cilvēku nepieciešamības gadījumā var paņemt ieroci.
Tieši personīga militārā pieredze, viņaprāt, padara daudzus abstraktus drošības jēdzienus saprotamus.
“Cilvēkam var stāstīt par hibrīdajiem apdraudējumiem, bet tas bieži paliek abstrakti. Kad esi pats bijis militārā struktūrā un sapratis, cik liela nozīme ir informācijas drošībai, tad arī citādi skaties uz to, ko cilvēki dara sociālajos tīklos un kā darbojas informācijas karš.”
Tāpēc pozitīvi Tauriņš raugās arī uz valsts aizsardzības dienestu. Viņa skatījumā tas nav tikai instruments militāro rezervju veidošanai – tā ir iespēja radīt cilvēkus, kuri labāk apzinās savu vietu un atbildību sabiedrībā.
“Tas veido personību. Tā ir ļoti laba iespēja veidot atbildīgu pilsoņu kopumu,” viņš saka.
