Kareivis Mārtiņš Kačkans no Bauskas valsts aizsardzības dienestam pieteicās brīvprātīgi. Pēc skolas viņš nolēma doties dienestā, un šo izvēli atbalstīja arī ģimene. Mārtiņš stāsta, ka armijas vide viņam nebija pilnīgi sveša, vecākais brālis bija dienējis, arī tētis bijis armijā. Tieši ģimenes iedrošinājums palīdzējis pieņemt lēmumu un mazinājis sākotnējo satraukumu.
Sākums dienestā viņam palicis atmiņā kā nopietns un prasīgs laiks. Pirmie mēneši bijuši fiziski un emocionāli izaicinoši, tomēr pakāpeniski viss kļuvis saprotamāks. Mārtiņš atzīst, ka sākumā daudz kas bijis jauns, bet, dzirdot dienesta biedru pieredzi un pašam iesaistoties ikdienas ritmā, izdevies aprast ar noteikumiem, disciplīnu un uzdevumiem.
Īpaši nozīmīga dienestā bijusi kolektīva sajūta. Mārtiņš stāsta, ka viņa vadā visi bijuši draudzīgi, arī komandieri ļoti saprotoši. Dienesta biedri ātri satuvinājušies, jo jau pirmajā dienā visi sapratuši, ka atrodas vienā situācijā un viens otram būs vajadzīgi.
Lai arī pēc valsts aizsardzības dienesta lielākā daļa puišu devās tālāk savās gaitās, saikne starp viņiem nav zudusi. Viņiem joprojām ir kopīga saziņas grupa, kurā viņi uztur kontaktu, un, kad iespējams, arī satiekas. Mārtiņš uzsver, ka šīs draudzības nav tikai dienesta laika epizode, tās turpinās arī pēc tam.
Lēmumu parakstīt līgumu un turpināt dienestu Mārtiņš pieņēma pēc sešiem mēnešiem. Viens no būtiskiem iemesliem bija iespēja doties starptautiskajā misijā. Šāda iespēja viņu uzrunāja, un arī apkārtējie iedrošināja to izmantot.
Pirmsmisijas apmācība atšķīrās no ierastā dienesta ritma. Tā bijusi intensīva un prasījusi daudz darba, taču Mārtiņš to vērtē pozitīvi. Īpaši atmiņā palikušas praktiskās nodarbības un uzdevumi, kuros bija jūtams adrenalīns. Vienlaikus viņš atzīst, ka misijā labāk, lai šādu adrenalīna situāciju ikdienā būtu pēc iespējas mazāk.
Dodoties uz misijas vietu, Kosovā Mārtiņam bijis satraukums, jo nācies nonākt jaunā vidē, ar citu apkārtni un ikdienas kārtību. Tomēr ar laiku viņš pie visa pieradis. Tagad viņš atzīst, ka, ja neskatās uz laiku, dienas paiet diezgan ātri.
Ikdienu Kosovā veido pienākumi, mācības un brīvais laiks. Mārtiņš daudz laika pavada sporta zālē, atkārto jau apgūtās prasmes un turpina mācīties. Brīvajos brīžos viņš uztur kontaktu ar draugiem Latvijā, tostarp spēlējot videospēles kopā ar viņiem. Draugi par viņa atrašanos misijā interesējas, pajoko un jautā, kā viņam klājas.
No mājām Mārtiņam visvairāk pietrūkst ģimenes, draugu un mājās gatavota ēdiena. Lai arī Kosovā ēdināšana esot laba, mājas ēdiens tomēr ir mājas ēdiens. Viņš uztur saziņu arī ar vecākiem, sūta bildes un stāsta, kā viņam klājas. Sākumā mamma bijusi satraukta, dzirdot par iespēju doties misijā, taču vienlaikus arī priecājusies par dēla iespējām. Tagad viņa aktīvi seko līdzi vienības publikācijām sociālajos tīklos, ko karavīri dara, un tas palīdz mazināt bažas.
Dienests būtiski uzlabojis arī Mārtiņa fizisko sagatavotību. Viņš atzīst, ka pēc vidusskolas fiziskā forma nebija tik laba, bet dienestā tā kļuvusi ievērojami labāka. Regulāras fiziskās aktivitātes, treniņi un dienesta režīms palīdzējuši kļūt izturīgākam.
Arī sadzīvi misijā Mārtiņš vērtē pozitīvi. Viņš atzīst, ka kopā dzīvot sešus mēnešus nav vienmēr viegli un reizēm gadās arī strīdi, taču tas esot normāli. Tieši šādas situācijas palīdz labāk iepazīt vienam otru un uzlabot attiecības. Kopumā bataljonā valda draudzīga un saprotoša atmosfēra, kur netrūkst arī humora.
Brīvajā laikā Mārtiņš ne tikai sporto un spēlē videospēles, bet arī lasa grāmatas, kuras paņēmis līdzi no mājām. Viņš cenšas izmantot brīvos brīžus lietderīgi un uzturēt saikni ar ierasto dzīvi Latvijā.
Domājot par gaidāmo atvaļinājumu, Mārtiņam jau ir savi plāni. Viņš gaida iespēju satikt ģimeni, draugus un pabūt mājās. Arī nākotnē viņš saista sevi ar Bausku, tur viņam ir dzīvoklis, un viņš domā par patstāvīgu dzīvi pēc atgriešanās no Kosovas.
