Dižkareivis Oļegs Elans Antoņekovs no Kuldīgas dienestam pieteicās spontāni, vēl mācoties skolā. Tolaik - divus gadus atpakaļ, valsts aizsardzības dienests (VAD) jauniešu vidū kļuva arvien aktuālāks, un arī viņš nolēma izmantot šo iespēju, iziet 11 mēnešu dienestu, lai pēc tam turpinātu mācības.
Sākotnēji viņš pieļāva, ka dienests būs daudz smagāks, nekā tas izrādījās patiesībā. Pēc pamatapmācības Oļegs nonāca 2. mehanizētā kājnieku bataljona 3. rotā, kur turpināja apgūt dienestam nepieciešamās prasmes. Jau drīz vien VAD karavīriem tika pastāstīts par iespēju pēc gada doties starptautiskajā misijā. Tieši šī iespēja kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc Oļegs nolēma palikt dienestā un parakstīja līgumu, kļūstot par profesionālo karavīru.
Ģimene Oļega izvēli dienēt uztvēra atbalstoši. Par lēmumu iestāties valsts aizsardzības dienestā mamma bijusi priecīga, taču ziņa par iespējamo došanos misijā sākotnēji radījusi arī satraukumu. Laika gaitā, redzot, kā Oļegam klājas un sekojot līdzi informācijai internetā, bažas mazinājušās.
Pirmsmisijas sagatavošanās Oļegam bija jauna un neierasta pieredze. Līdz tam karavīri bija pieraduši pie uzdevumiem Ādažos, taču gatavošanās misijai prasīja apgūt citādas iemaņas. Sākās patruļu treniņi, pūļa kontroles procesu apguve un darbs ar specifisku ekipējumu. Viņš atzīst, ka tas viss bija interesanti, jo būtiski atšķīrās no iepriekš darītā.
Īpaši atmiņā palikušas mācības, kas saistītas ar pūļa kontroli. Tās devušas gan adrenalīnu, gan praktisku pieredzi. Mācību laikā karavīri saskārušies ar dažādām situācijām, tostarp gāzēm, spriedzes radīšanu un priekšmetu mešanu, lai pēc iespējas labāk sagatavotu viņus reāliem apstākļiem.
Ierodoties Kosovā, Oļegu pārņēmis patīkams satraukums. Viss ir citādāk nekā Latvijā: klimats, cilvēki, kultūra un ikdienas ritms. Pēc pirmajiem mēnešiem viņš jau jūtas apradis ar vidi un atzīst, ka daudz kas ir apskatīts, iepazīts un saprasts.
Arī sadzīve misijā ir būtiska ikdienas daļa. Oļegs stāsta, ka istabiņas biedru karavīri varējuši izvēlēties paši, un tas esot ļoti svarīgi, jo kopā jāpavada vairāki mēneši. Ja līdzās ir labs dienesta biedrs, dzīvošana nav problemātiska. Kopumā viņš sadzīves apstākļus vērtē ļoti pozitīvi.
Brīvajā laikā Oļegs sporto, atpūšas un reizēm spēlē datoru. Lai arī dienas ritmu nosaka grafiks, dežūras un pienākumi, brīvie brīži tiek izmantoti, lai atgūtu spēkus. Tomēr, esot prom no Latvijas, reizēm pietrūkst māju, ģimenes un draugu.
Arī svētku svinēšana ārpus Latvijas ir citāda. Oļegs atzīst, ka svētku sajūta nav tik spēcīga kā mājās, taču karavīri cenšas saglabāt tradīcijas. Lielākos svētkos viņi sanāk kopā, pagatavo ēdienu un cenšas radīt kopības sajūtu, lai arī tālumā no Latvijas svētkiem paliktu savas atmiņas.
No Latvijas garšām visvairāk pietrūkst ierastu mājas ēdienu: rupjmaizes, siļķes un citu produktu, pie kuriem pierasts ikdienā. Tomēr Oļegs savu izvēli nenožēlo un uzsver, ka dienests un misija devusi vērtīgu pieredzi.
