Sasniedzot Krievijas sabiedrību jeb neviens nav tik kurls kā tie, kuri negrib dzirdēt

Pārējai pasaulei trīs nedēļas pēc tam, kad Krievijas diktators Vladimirs Putins uzsāka savu asiņaino, bet nožēlojami nekompetento iebrukumu Ukrainā, ir skaidrs, ka Krievijas agresija gūst ierobežotus panākumus. Neprasmīgi cenšoties ātri un pārdroši virzīties uz galveno punktu ieņemšanu, Krievijas armija nesekmīgi mēģina ielenkt Kijivu un citas Ukrainas pilsētas. Jāatzīmē gan, ka neviena no 20 Ukrainas lielākajām pilsētām līdz šim nav padevusies.

Šobrīd ir ārkārtīgi grūti sasniegt Krievijas iedzīvotājus, tomēr V. Putina 22 gadus ilgās valdīšanas laikā to paveikt nekad nav bijis tik svarīgi kā tagad. Galvenā problēma, kā atzīmē ASV eksperti, ir ierobežotās informācijas pieejamība, jo Krievijai ir bloķējusi objektīvus informācijas avotus, tostarp aizliedzot neatkarīgos medijus un sociālos tīklus.

Bez tā ir vēl divas būtiskas problēmas. No vienas puses, V. Putina Krievija ir masīva represiju mašīnu, tostarp 4. martā parakstītais likums, kas paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz 15 gadiem par “viltus ziņu radīšanu un izplatīšanu”, kas nomelo Krievijas bruņotos spēkus un to darbības. No otras puses, šīs bezprecedenta propagandas mērķis ir pārliecināt Krievijas iedzīvotājus par kara Ukrainā “vajadzību” un neizbēgamību. Krievijas valdības rupori aktīvi izmanto viltus ziņas, piemēram, apgalvojot, ka Ukraina rada kodolieročus un bioloģiskos ieročus.

Jāatzīmē gan – tam, ka lielākā daļa krievu ar šādu propagandu ir tik viegli manipulējami un, kā vērtē neatkarīgi sociologi, pat aktīvi vai pasīvi atbalsta karu, ir arī citi, daudz dziļāki iemesli. Vismaz pēdējos astoņus gadus Krievijas sabiedrība dzīvo propagandas radītā iluzorā pasaulē, kas ietver daudz vairāk nekā stāstus par “ukraiņu fašismu” un “krievvalodīgo genocīdu”.

Visas Ukrainas un Rietumu darbības, kas ir tikai dabīgas sekas iepretim Krievijas agresijai, tiek izvilktas no konteksta un tiek pasniegtas kā ilustrācija “globālai civilizāciju sadursmei” – karam, kas ir jāiztur, līdz ienaidnieks tiks pilnībā iznīcināts. Tas gan nenozīmē, ka visi krievi pieturas pie radikālās “eirāzijas” ideoloģijas un sapņo par globālu pasaules pārstrukturēšanu. Tieši otrādi – šādi uzskati ir radikalizētai un dedzīgai minoritātei, tomēr pastāvīgais naida informatīvais fons ietekmē un atstāj zināmas sekas uz cilvēku zemapziņu.

Pirmkārt, lielākā daļa krievu sāk pieņemt diezgan mežonīgas idejas kā normu un pārstāj tās salīdzināt ar sev nepieņemamo. Piemēram, janvārī līdz ar Krievijas amatpersonu mantrām, ka “Krievija negrasās iebrukt Ukrainā”, Kremļa kontrolētie televīzijas kanāli atklāti apsprieda iespējamās Ukrainas ieņemšanas detaļas, un Maskavā esošie bēguļojošie ukraiņu politiķi nekavējās atklāti atsaukties uz šiem scenārijiem. Krievijas Valsts domes Aizsardzības komitejas pirmais vietnieks Aleksejs Žuravļevs centrālā televīzijas kanāla ēterā runāja par to, kā Krievija “pilnībā iznīcinās gan Eiropu, gan Ameriku”, savu runu papildināja ar piedauzīgu valodu un apvainojumiem. Tas bija vairāk nekā mēnesi pirms Krievija izprovocēja savu eskalāciju Donbasā 18.-20.februārī.

Otrkārt, atrašanās šādā iluzorā pasaulē rada atbilstošas ​​cerības. Analītiķe K. Kirillova atzīmē – padomju diktatora Josifa Staļina popularitātes pieaugums Krievijā atspoguļo sabiedrības vēlmi pēc godīguma, suverenitātes, spēcīga līdera un militāras aizsardzības pret “ienaidnieka ielenkšanu”. Līdz plaša mēroga iebrukumam Ukrainā V. Putins arvien mazāk un mazāk ievēroja šo sabiedrības vēlmi, bet pēc tam atkal pieņēma “aizstāvja” un “suverenitātes karotāja” tēlu.

Bijušais naftas kompānijas “Yukos” vadītājs un bijušais politieslodzītais Mihails Hodorkovskis, viens no nesen izveidotās Krievijas Pretkara komitejas locekļiem, šādu apstākļu sekas raksturoja kā “Stokholmas sindromu”.

“Ukraiņu tauta negrasījās karot ar Krieviju, bet mēs karojam ar ukraiņiem. Ir acīmredzams, ka Ukraina salīdzinājumā ar Krieviju ir tik vāja, ka tai nekad nav bijis nodoms uzbrukt, un NATO neuzdrošinās iejaukties, baidoties no kodolkara. Tikmēr krievi nespēj sadzirdēt loģiskus argumentus,” intervijā ekspertei sacīja M. Hodorkovskis.

Viņaprāt, šī sindroma avota – V. Putina un viņa armijas – vājuma demonstrēšana cilvēku var ietekmēt vairāk nekā racionāli argumenti.

Pamatojoties uz Krievijas sociālo tīklu segmenta analīzi, neatkarīgi sociologi ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem. Pēc viņu datiem, vairāk nekā puse lietotāju atbalsta karu, bet vairāk nekā 30% krievu izsaka līdzjūtību ukraiņiem. Tajā pašā laikā tie, kuri tic valsts propagandai, ir stingri pārliecināti, ka Krievijas spēki neizdara kara noziegumus un uzvedas atbilstoši.

Amerikāņu eksperti, lai sasniegtu šo krievu auditoriju, iesaka izmantot viedokļu līderus un ziņas no interneta lietotājiem, kuri tieši komunicē ar Krievijas sabiedrību. Vienlaikus gan ir svarīgi noteikt, kāda veida informāciju viņi spēs sadzirdēt. Tās var būt ziņas par sava iluzorā “aizsargātāja” vājumu, cilvēcisku bēdu liecības, kā arī mēģinājumi no malas paskatīties uz savu propagandu un Krievijas radīto neslēpto agresiju.