Balstoties uz Stratēģisko un starptautisko studiju centra (CSIS) šī gada septembrī publicēto pētījumu “Karš un mūsdienu kaujas lauks”, piedāvājam ieskatu svarīgākajās atziņās un vērojumos par laikmetīgo karadarbību. Iepriekšējās rakstu sērijas daļās aplūkots, kā mūsdienu karadarbība pārveido globālo varas līdzsvaru, kā arī tas, kā tehnoloģijas, taktika un ugunsspēks maina kaujas lauka raksturu. Šī daļa koncentrējas uz valstu gatavību vēl pirms aktīvas karadarbības sākuma. CSIS pētnieki analizē, kā tiek veidota militārā jauda caur finansējumu, rūpniecisko ražošanu un apgādes nodrošinājumu, jo bez šiem elementiem pat tehnoloģiski attīstītākās armijas nespēj uzturēt ilgstošu kaujasspēju.
Pārapbruņošanās un aizsardzības izdevumu kāpināšanas vilnis no Eiropas līdz Āzijai
Aizsardzības izdevumi visā pasaulē sasnieguši augstāko līmeni kopš Aukstā kara beigām. Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gadā satricināja Eiropu un lika apzināties, ka gadu desmitiem ilgie miera apstākļi bija padarījuši tās bruņotos spēkus nepietiekami gatavus reaģēt uz apdraudējumiem. Līdz 2025. gadam gandrīz visas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstis bija ceļā uz mērķi vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta novirzīt aizsardzībai un vismaz piekto daļu no šiem līdzekļiem ieguldīt militāro spēju attīstībā.
Vācijā aizsardzības budžets laikposmā no 2022. līdz 2024. gadam pieauga par vairāk nekā 23 miljardiem ASV dolāru. Tas ir straujākais pieaugums valsts modernajā vēsturē. Vienlaikus Eiropas Komisijas iniciatīva “ReArm Europe” pavēra iespēju piesaistīt gandrīz 800 miljardus eiro jaunām aizsardzības investīcijām, ļaujot Eiropas Savienības valstīm atjaunot un modernizēt savus bruņotos spēkus.
Amerikas Savienotās Valstis, saskaroties ar pieaugošiem izaicinājumiem gan Eiropā, gan Klusā okeāna reģionā, 2025. gada vasarā saņēma Kongresa apstiprinātu papildu 156 miljardu ASV dolāru aizsardzības finansējumu. Šis finansējums nebija daļa no regulārā valsts budžeta, bet gan papildu pakete. Jaunie līdzekļi tika novirzīti kuģubūves jaudu palielināšanai, raķešu aizsardzības sistēmu pilnveidei un progresīvu militāro tehnoloģiju attīstībai, lai saglabātu gatavību iespējamām krīzēm vairākos reģionos.
Tikmēr Klusā okeāna otrā pusē Ķīnas militārie izdevumi arī turpina pieaugt, 2024. gadā tie sasniedza aptuveni 350 miljardus dolāru, kas ir vairāk nekā divkāršs pieaugums 10 gadu laikā. Pēdējos gados Pekinas militārais budžets audzis vidēji par 7% gadā, padarot to par otro lielāko pasaulē pēc Amerikas Savienotajām Valstīm. Ievērojama daļa šī finansējuma tiek novirzīta Tautas atbrīvošanas armijas flotei (PLAN), kuras rīcībā tagad ir vairāk nekā 370 kaujas kuģu, kas ir lielākā flote pasaulē.
Ķīna intensīvi iegulda arī hiperskaņas raķešu izstrādē, satelītu tīklu paplašināšanā, radioelektroniskajā karadarbībā un militārās aviācijas attīstībā, kā arī tālas darbības raķetēs. Valsts aizsardzības rūpniecība izvirzījusi mērķi līdz 2030. gada sākumam nodrošināt pilnīgu pašpietiekamību stratēģiski nozīmīgajās tehnoloģijās.
Tomēr finanšu politika nekad nav vienkārša. Inflācija, valsts parāds un politiski sašķelti parlamenti nepārtraukti apdraud ilgtermiņa aizsardzības plānus. Demokrātijās militārie budžeti vienmēr sacenšas ar sociālajām programmām un sabiedrības bažām par pieaugošajām izmaksām. Tiesa, vēsture rāda, ka brīžos, kad valstis jūtas apdraudētas, prioritātes mainās strauji.
Rūpnieciskās jaudas un tehnoloģiskās elastības nozīme karadarbībā
Karš Ukrainā un Tuvajos Austrumos ir atklājis skarbu realitāti – pasaules aizsardzības rūpniecība nav pielāgota ilgstošam augstas intensitātes karam. Pirmajos mēnešos Ukrainas karā pret Krieviju rūpnīcas Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā nespēja saražot pietiekamu munīcijas daudzumu, lai nosegtu frontes vajadzības. Dažkārt Ukraina vienas dienas laikā izlietoja vairāk 155 milimetru artilērijas šāviņu, nekā ASV spēja saražot vesela mēneša laikā. Tas skaidri parādīja, ka mūsdienu militārā pārākuma pamatā ir ne tikai tehnoloģijas, bet arī spēja šīs tehnoloģijas masveidā saražot, darot to pietiekami ātri.
Lai atgūtu šo spēju, valstis paplašina savu rūpniecisko bāzi. Valdības atjauno slēgtas ražošanas līnijas, investē jaunos uzņēmumos un miera laikā veido stratēģiskos krājumus. Tiek pārkvalificēti speciālisti un nodrošinātas izejvielu piegādes, lai mazinātu atkarību no ārvalstu avotiem. Daudzu Rietumu valstu ieroču ražošana ir cieši saistīta ar kritiski svarīgiem minerāliem, piemēram, retzemju elementiem, kuru apstrādē un eksportā pašlaik dominē Ķīna. Šis statuss Pekinai piešķir ievērojamu ietekmi pār globālo aizsardzības piegāžu ķēdi, tādēļ retzemju elementu resursu avotu dažādošana ir kļuvusi par steidzamu uzdevumu.
Tajā pašā laikā tehnoloģijas kaujas laukā attīstās straujāk nekā jebkad agrāk. Droni, sensori un sakaru sistēmas var mainīties dažu nedēļu, nevis gadu laikā. Lai neatpaliktu, aizsardzības ražotājiem ir jāpielāgojas straujiem ražošanas cikliem. Mūsdienu karadarbība atalgo elastību - spēju nepārtraukti testēt, ražot un modernizēt. Sadarbība starp valdībām un privāto sektoru tagad ir kļuvusi daudz būtiskāka nekā jebkad agrāk.
Apgādes tīkls, kas uztur kaujas spējas
Aiz katra karavīra, kuģa un lidmašīnas stāv neredzama armija – cilvēki un sistēmas, kas nodrošina pārvietošanos, apgādi, degvielas piegādi un remontu visam, kas iesaistīts kaujā. Loģistika ir plašs transporta un apgādes tīkls, kas uztur armiju darbībā, nodrošinot pārtiku, degvielu, munīciju, rezerves daļas, medicīniskos krājumus un transportlīdzekļus. Mūsdienu karadarbībā loģistikas nozīme ir izšķiroša, jo tieši tā nosaka, cik ilgi vienas puses spēki spēj saglabāt savu kaujas gatavību.
Krievijas sākotnējās sakāves Ukrainā bija saistītas ne vien ar taktiskām kļūdām, bet arī ar loģistikas problēmām. 2022. gadā garie militārie konvoji apstājās pie Kijivas, kad kravas automašīnām beidzās degviela un trūka rezerves daļu, atstājot veselas tehnikas kolonnas pamestas ceļmalās. Savukārt Ukraina ar Rietumu sabiedroto atbalstu izveidoja elastīgu apgādes un remonta sistēmu, kas ļāva vienībām turpināt cīņu pat pastāvīgu uzbrukumu apstākļos.
Galvenais izaicinājums attiecībā uz militāro loģistiku ir tas, ka to ir grūti noslēpt no pretiniekiem, kuri spēj izsekot konvojiem, izmantojot satelītattēlus, radioelektronisko izlūkošanu un citus rīkus. Tas ir radījis jaunu realitāti, kurā armijām jāspēj uzturēt savas operācijas pat tad, kad tās tiek novērotas vai pakļautas triecieniem. Lai pielāgotos šiem apstākļiem, bruņotie spēki izkliedē savus krājumus, izmanto mobilās degvielas un remonta vienības, kā arī ievieš 3D drukas un automatizētās apgādes sistēmas tuvāk frontes līnijai. Mākslīgais intelekts jau šobrīd palīdz prognozēt resursu trūkumu, pārorientēt piegādes un koordinēt pārvietošanos daudz ātrāk, nekā to spētu cilvēki.
Lai risinātu jaunos izaicinājumus, Amerikas Savienotās Valstis un to sabiedrotie pielāgo savu globālo loģistikas sistēmu. ASV armijas “Teātra loģistikas modernizācijas plāns” (Theater Distribution modernization plan) un “Transcom” mobilitātes infrastruktūra stiprina apgādes maršrutus Eiropā, kā arī Indijas un Klusā okeāna reģionā. Sabiedroto kopīga remonta centru un degvielas rezervju izmantošana, palīdz izlīdzināt slodzi un padara apgādes līnijas noturīgākas pret traucējumiem.
Mūsdienu karadarbība ir kļuvusi daudz dinamiskāka. Uzvaru nosaka ne tikai spēks, bet arī informācijas ātrums, precizitāte un spēja koordinēt darbības dažādos kara domēnos. Droni, satelīti un mākslīgais intelekts pārveido to, kā tiek pieņemti lēmumi un veikti triecieni. Tomēr pat tehnoloģiju laikmetā kara iznākumu joprojām nosaka sauszemes kontrole. Valstis, kas spēj apvienot modernās tehnoloģijas ar noturīgu militāro rūpniecību un sagatavotiem spēkiem, būs tās, kas gūs virsroku.
