Ārvalstu eksperti: izšķirošā cīņa par Ukrainu ir sākusies

Savā rakstā britu laikrakstam “The Telegraph” Londonas Karaļa koledžas pētnieks doktors Maiks Martins atzīmēja, ka pirms  dažām nedēļām agresorvalsts Krievijas karaspēks izziņoja "operācionālo pauzi" kaujām Ukrainai piederošajā un Krievijas okupētajā Donbasā, kas nu šķiet ieilgusi.

No vienas puses, šāda veida kauju pārtraukumi ir ierasta prakse tik augstas intensitātes karadarbībā, kādu agresori izvērsuši pret Ukrainu.

Viņaprāt, līdzšinējā pieeja “operacionālās pauzes” izsludināšanā šķitusi mazliet dīvaina, liekot meklēt citu – patieso iemeslu Krievijas militāro aktivitāšu samazināšanā.

Doktora M. Martina ieskatā, Krievijas militārās aktivitātes Ukrainā aizvien uzskatāmas par visai intensīvām, skaitļi liecina, ka tajās vērojams samazinājums.

Viens no pamanāmākajiem samazinājumiem ir agresorvalsts artilērijas apšaužu intensitātē. Tāpat mazāk kļuvis sauszemes spēku uzbrukumu. Šo samazinājumu agresori kompensē ar raķešu teroru, ik dienu izšaujot vairākas raķetes pa Ukrainas lielākajām pilsētām, radot sava veida klātbūtnes efektu.

Te nu meklējama atbilde – kāpēc Krievijas militārā aktivitāte pēdējā mēneša laikā ir samazinājusies. Agresori nonākuši iedzinēju lomā, mēģinot visiem spēkiem sakoncentrēt gan personālu, gan tehniku, gan munīciju ieņemto pozīciju aizstāvēšanai Ukrainas Dienvidos.

Hersonas virziens Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir stratēģiski svarīgs. Arī krievu okupantiem tas ir svarīgs, ņemot vērā, ka šis apgabals gan no Ziemeļiem, gan Rietumiem no atdala Ukrainas spēkus no krievu okupētās Krimas pussalas. Savukārt Dņepras upe ir galvenā stratēģiskā barjera šajā ceļā.

Zīmīgi, ka šīs, tā sauktās, “operacionālās pauzes” laikā Ukrainas aizstāvji sākuši izmantot no sabiedrotajiem saņemtās HIMARS artilērijas raķešu iekārtas. To mērķi ir koncentrēti tieši valsts Dienvidos.

Pēdējo divu nedēļu laikā Ukrainas aizstāvji, izmantojot jaunās raķešu sistēmas, sistemātiski iznīcinājuši ne tikai ienaidnieka munīcijas noliktavas, bet arī štābus, vadības centrus, kā arī dažāda veida pretgaisa aizsardzības sistēmas objektus – radaru stacijas un raķešu sistēmas.

Šādu objektu iznīcināšana nopietni kropļo iebrucēju kara mašinēriju. Ņemot vērā, ka HIMARS sistēmu raķetes spējīgs dot triecienus līdz pat 70 kilometru lielam attālumam, iznīcināti tiek nevis rotu vai bataljonu, bet gan brigāžu un divīziju līmeņa objekti.

Šīs aktivitātes likušas krieviem pārvirzīt noliktavas ārpus Ukrainas artilērijas triecienu bīstamā rādiusa, taču te rodas dilemma – ja noliktavas ir atvirzītas aptuveni 100 kilometru attālumā no frontes līnijas, kā lai nogādā krājumus un munīciju tur, kur tā ir nepieciešama? Tas nozīmē, ka Krievijas karaspēks, kas tradicionāli uzbrukumos paļaujas uz artilērijas atbalstu, nespēj efektīvi atjaunot savus krājumus līdz tādam līmenim, lai varētu veikt ofensīvu. Tas nozīmē, ka agresoriem nāksies sākt aizstāvēties, turklāt, ne tikai Hersonas virzienā.

Kā ķirsītis uz tortes ir aizvadītajā nedēļā Ukrainas spēku sāktā Hersonas apgabalu tiltu apšaude. Šīs ir galvenās Krievijas bruņoto spēku grupējuma apgādes pāri Dņepras upei. Šāda veida tilti ir tikai divi. Ukrainas spēki tos nav pilnībā iznīcinājuši, bet gan tikai sabojājuši tiktāl, lai apgrūtinātu pār to smagā transporta kustību, kas nepieciešami krievu okupantu apgādei. Šobrīd tilts pār Dņepru nav derīgs arī lai pār to pārvadātu tankus vai kājnieku kaujas mašīnas.

Arī ASV militāro ziņu portālā“Stars and Stripes” publicētā aģentūras “Bloomberg” drošības un karadarbības apskatnieku Marka Čempiona un Alberto Nardelli rakstā  pieļauts, ka karš Ukrainā jau pavisam drīz var nonākt jaunā stadijā, kam par iemeslu ir ASV tālās darbības rādiusa artilērijas piegādes.

Lai gan iepriekš Lielbritānijas izlūkdienesta vadītājs Ričards Mūrs norādījis, ka Krievijas armijai sāk “beigties tvaiks”, nav skaidrs, vai Ukraina spēs pilnībā izmantot šo iespēju.

Pirmkārt, iemesls efektīvam uzbrukumam ar mērķi padzīt okupantus varētu būt karā kritušo, tostarp bojā gājušo mierīgo iedzīvotāju lielais skaits. Otrkārt - nesen deklarētās un Ukrainai nepieņemamās Krievijas teritoriālās pretenzijas. Visbeidzot  - nepieciešamība ne tikai pēc Ukrainas, bet arī globālās ekonomikas atveseļošanas, kas piedzīvo lejupslīdi Krievijas sāktās agresijas dēļ.

Vēl aizvadītās nedēļas nogalē ASV bāzētā domnīca Starptautiskais Kara studiju institūts savā ikdienas ziņojumā par kaujām Ukrainā pieļāva, ka Ukrainas spēku ofensīva valsts Dienvidos jau varētu būt sākusies.

Vašingtonas domnīcas ziņojumā tika skaidrots, ka kopš 15. jūlija krasi samazinājušās Krievijas artilērijas apšaudes Donbasa frontē, kam par iemeslu ir Ukrainas sekmīgā HIMARS sistēmu izmantošana munīcijas. Tāpat Ukrainas spēki ir sabojājuši visus tiltus pār Dņepras upi Hersonā. Arī Ukrainas prezidents ir paziņojis, ka Ukrainas spēkiem ir potenciāls jaunu zaudējumu nodarīšanai okupantiem.

Saskaņā ar “The Wall Street Journal” publicēto informāciju, pēdējā laikā samazinājies arī Ukrainas kritušo skaits. Ja vēl maijā vidēji dienā to bija 100 līdz 200 upuru, tad tagad tas turas ap 30 kritušo atzīmei  diennaktī. Arī intervijā šim žurnālam V. Zelenskis apliecināja Ukrainas gatavību savas teritorijas atgūšanai, noraidot, Krievijas pamiera piedāvājumus.

Tas viss liecina, ka karš ieiet citā fāzē, uzskata Skotijas Santendrjū Universitātes stratēģisko studiju profesors Filipss O'Braiens. Saskaņā ar profesora vērtējumu, Pirmajā fāzē Krievijas spēki mēģināja ieņemt Kijevu, bet nesekmīgi. Otrajā agresori atkāpās uz austrumiem, cenšoties, ieņemt teritorijas, paļaujoties uz artilērijas atbalstu. Tomēr trešo fāzi pavērušas tālās darbības artilērijas un precīzi vadāmo tālās darbības raķešu sistēmu piegāde.

Ir daudz neskaidrību, tostarp par iespējām Krievijas komandieriem atjaunot piegādes līnijas ārpus HIMARS darbības rādiusa, vai veicināt daudz efektīvāku līdz šim nepietiekami funkcionējošo gaisa spēku darbību, lai ar to palīdzību censtos iznīcināt HIMARS sistēmas. Šādas iespējas dotu cerību logu krievu okupantiem.

Nav skaidra arī Ukrainas spēku spēja par spīti politiskiem uzdevumiem reāli atgūt okupētās teritorijas. Šī mērķa sasniegšanai, pirmkārt, no sabiedrotajiem jāsaņem vēl vairāk artilērijas, bruņutehnikas un pretgaisa sistēmu. Lai gan Kijeva ir veikusi daudzus pretuzbrukumus kopš Krievijas visaptverošā iebrukuma 24. februārī, tie savu mērogu ziņā bijuši salīdzinoši nelieli.

Otrkārt – iespējami neveiksmīgs uzbrukums var maksāt ar neskaitāmām Ukrainas karavīru dzīvībām, ko Kijiva nevar atļautie, jo šāds iznākums pavērtu iespēju jaunam, daudz bīstamākam Krievijas iebrukumam.

Tomēr Ukrainas apņēmībai atgūt zaudētās teritorijas ir racionāli apsvērumi. Krievijas spēku okupācija līdz pat Hersonai ir atņēmušas piekļuvi Ukrainas ostām, kā arī būtiski iedragājušas tādu Ukrainas rūpniecisko centru kā Dņipro pastāvēšanu, ņemot vērā, ka svarīgākās rūpnīcas atrodas nu jau tikai 50 kilometrus no frontes.

Eļļu ugunij pielēja arī Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumi, paziņojot, ka Maskavas mērķis ir neatgriezeniski atņemt Ukrainai okupētās Hersonas un Zaporižjas teritorijas.

Papildus spiedienu uz Ukrainu izdara arī tās atbalstītāji Eiropā un ASV, vēloties pretuzbrukumu, pirms saasinās Krievijas kara rezultātā izraisītā enerģētiskā krīze, inflācijas kāpums un recesija.

Spiediens gūt militārus panākumus pieaug arī Krievijā, ņemot vērā, ka sarīkot tā sauktos “referendumus” okupētajās Ukrainas teritorijās zem pastāvīgas Ukrainas artilērijas uguns nebūs iespējams. Taču galvenā Krievijas problēma ir cita – laikā, kad Ukraina no sabiedrotajiem lielā daudzumā iegūst krietni modernākus ieročus, Krievijai spiesta pāriet uz vecākas paaudzes tehniku ieročiem un raķetēm.