“Foreign Policy”: Vladimira Putina draugi - asiņaini diktatori

Autokrāti, tāpat kā demokrāti, ir sapratuši, ka karš viņiem piedāvā jaunas iespējas sadarboties. Diktatoriem raksturīgā interese palikt pie varas nozīmē, ka viņu sadarbība turpināsies neatkarīgi no Ukrainas uzvaras.

Šīs autokrātu attiecības netika izveidotas vienas nakts laikā, bet tās atspoguļo Krievijas, Ķīnas un citu līdzīgi domājošu režīmu ilgstošos centienus padarīt pasauli drošu autoritārismam un totalitārismam, jo īpaši pēc Rietumu reakcijas uz pirmo V. Putina iebrukumu Ukrainā 2014. gadā.

Tieši šie diktatoru sadarbības tīkli ir samazinājuši Rietumu sankciju ietekmi, kuru mērķis bija izolēt Kremli un apstādināt tā kara mašīnu. Dažu dienu laikā pēc iebrukuma Rietumi padarīja Krieviju par visvairāk sankcijām pakļauto valsti pasaulē. Sākumā šķita, ka tas darbojās - sankcijas likvidēja Krievijas postpadomju attīstības ieguvumus, un vairāk nekā tūkstotis starptautisku uzņēmumu atstāja valsti.

Bet Krievija izveidoja jaunas saites. Piemēram, tā kā 2022. gadā samazinājās naftas eksports uz Rietumiem, pirkumi no Ķīnas un Indijas — valstīm, kas nenosodīja iebrukumu — veicināja Krievijas rekordlielo tirdzniecības pārpalikumu 227 miljardu ASV dolāru apmērā. Krievija izmanto šos līdzekļus, lai maksātu par karu un mazinātu sankciju ekonomiskās sekas parastajiem Krievijas iedzīvotājiem. Diplomātiskajā frontē Krievija, ļoti aktīvi strādā, lai veicinātu sadarbību ar Āfrikas valstīm.

Visvairāk V.Putinam palīdzējis Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, uzņemot Krievijas karaspēku un atļaujot palaist raķetes uz Ukrainu no Baltkrievijas teritorijas, taču šie autoritārie tīkli stiepjas daudz tālāk par kaimiņvalstīm, kā piemēram Sudāna.

Kad sankciju dēļ Krievijas rubļu vērtība noslīdēja līdz rekordzemam līmenim, Kremlis pievērsās savām zelta rezervēm. Lai aizpildītu šīs rezerves, kuru apjoms kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā bija trīskāršojies, Kremlis ir sadarbojies ar Sudānas militāro diktatūru, lai kontrabandas veidā no valsts izvestu zeltu miljardiem dolāru vērtībā. Vienam sūtījumam, kas bija paslēpts zem cepumu kastēm, no Sudānas bija jāizbrauc vien dažas dienas pēc iebrukuma.

Krievijas - Sudānas zelta ieguves kopuzņēmums “Meroe Gold” darbu tas sāka 2017. gadā, dažas nedēļas pēc tam, kad valsts toreizējais diktators Omārs al Baširs lūdza V.Putina palīdzību, lai saglabātu varu. Krievija nosūtīja padomniekus no militārās algotņu grupas “Wagner”, kas pašlaik karo Ukrainā. “Wagner” padomnieka darbs attaisnoja grupas reputāciju. Sudānas 2018. gada protestu laikā tās algotņi lika Omāram al Baširam izpildīt nāves sodu dažiem demonstrantiem, lai parādītu piemēru.

Image

Centrālāfrikas Republikas stāsts ir nomācoši līdzīgs Sudānas stāstam. CĀR diktators vērsās pie Kremļa ar lūgumu pēc ieročiem un “Wagner”, lai apmācītu savu karaspēku un apvaldītu protestētājus. Atšķirībā no Sudānas, 2020. gadā “Wagner” paši sāka cīnīties pret nemierniekiem.

Kā samaksu valdība atdeva kontroli pār dimantu nozari. Krievijas algotņu grupējums ar iebiedēšanas un vardarbības palīdzību piespiež kalnračus pārdot dimantus tikai savam uzņēmumam “Diamville”. Pēc tam šie dimanti kontrabandas ceļā tiek izvesti no valsts un neoficiāli pārdoti “Facebook” un “Instagram” vietnēs, kā arī oficiāli pārdoti ar tirgotāju starpniecību Rietumos, lai finansētu “Wagner” darbību.

Atrodoties Āfrikā,  grupējums ir nodarbojies ar marodierismu, izvarošanām un sieviešu tirgošanu. Tomēr daudzi Centrālāfrikas iedzīvotāji atbalsta Maskavu vai atzīst “Wagner”, kā miera nodrošinātāju. Sešpadsmit Āfrikas valstis, tostarp CĀR un Sudāna, atturējās vai balsoja pret Apvienoto Nāciju Organizācijas 2023. gada februāra rezolūciju, kas aicināja Krievijas armiju atstāt Ukrainu. Tas liecina ne tikai par vairāku valstu vienaldzību par Krievijas sākto karu Ukrainā, bet arī par Krievijas noziedzīgā režīma pasaules kārtības pievilcību Āfrikas autokrātu vērtējumā.

Image

Nabadzīgo, bet ar resursiem bagāto valstu vadītāji faktiski atdod “Wagner” savas suverenitātes daļiņas un ignorē jebkādus no tā izrietošos cilvēktiesību pārkāpumus, tikai lai saglabātu varu. Daudzi diktatori kā reizi interesējas par šo – Kremļa piedāvāto iespēju. Piemēram, Ganas prezidents apgalvo, ka Burkinafaso vadība ir lūgusi grupējuma palīdzību, pretī piedāvājot raktuves.

Ne katrs gadījums, kad tiek atbalstīta Krievijas kara mašīna, ir tik nekaunīgs vai tajā ir iekļauta noziedzīga privāta militārā kompānija. Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) gatavība raudzīties pāri šaubīgiem finanšu darījumiem ar Krieviju, ļāvusi Kremļa režīmam saņemt  miljardiem dolāru, jo liela daļa Krievijas iegūtā Sudānas zelta un CĀR dimantu tur tiek pārdoti nelikumīgi.

Apvienotie Arābu Emirāti ir patvērums sankcijām pakļautajiem Krievijas oligarhiem. Ir viegli ierasties AAE, iegādāties Emirātu pilsonību un šajā valstī izvietot savas jahtas, lidmašīnas un nelikumīgi iegūtos labumus.

Turcija ir kļuvusi par Eiropas uzņēmumu pārkraušanas ostu, kur bez sankciju ietekmes turpināt tirdzniecību ar Krieviju. Savukārt Ķīnas aizsardzības uzņēmumi piegādā Kremlim svarīgas navigācijas, radiotraucēšanas un iznīcinātāju lidmašīnu detaļas.

Bruņojums ir kļuvis par aizvien nozīmīgāku daļu Krievijas darījumos ar Irānu, vēl vienu sankcionētu autokrātiju. Irānas bezpilota lidaparātiem ir bijusi “centrāla loma” uzbrukumos pret Ukrainas civiliedzīvotājiem.

Image

Ne visi autokrāti dodas V.Putina virzienā. Principā Venecuēlas režīms konsekventi ir atbalstījis Krievijas imperiālismu. 2008. gadā valsts nostājās Krievijas pusē pret Gruziju, atzina Krimu par Krievijas daļu un vainoja Rietumus par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Savukārt, V.Putins palīdzēja Venecuēlas diktatoram pārdot naftu, jo Rietumi atzina opozīcijas trimdas valdību un noteica graujošas sankcijas pret Nikolasa Madoro režīmu. Taču šobrīd praksē Venecuēlas un Rietumu attiecības normalizējas – pašreizējais valsts vadītājs vēlas pārdot naftu, bet Rietumi vēlas pārtraukt naftas pirkšanu no Krievijas.

Venecuēlas piemērs parāda, ka šīs diktatoru koalīcijas ir gan viegli izveidot, gan viegli salauzt, jo to sadarbību uztur tikai pašlabuma iegūšana. Neskatoties uz to, šīs saites noteikti palielināsies, autokrātiem krīzes apstākļos vēršoties pēc palīdzības vienam pie otra.  Jo īpaši Vladimiram Putinam šie tīkli ir būtiski, lai saglabātu varu Krievijā un īstenotu eksistenciālu cīņu pret Rietumiem. Citiem vārdiem sakot, autokrāti jau redz savas cīņas pret demokrātiju gan Irānā, gan Sudānā, gan Ukrainā, kā savstarpēji saistītas un rīkojas atbilstoši.