Pasaulē ir novērojama aizvien lielāka šķelšanās un lielvaru vēlme iegūt savu vietu zem saules. Valstis ir nonākušas uz otrā Aukstā kara sliekšņa. Krievijas karš Ukrainā ir aizsācis šo šķelšanās procesu starp valstīm, kuras atbalsta demokrātiju, un valstīm, kuras gatavas ieņemt autokrātisku pozīciju. Pastiprinās cīņa starp Ķīnu un ASV – viena cenšas saglabāt pasaules kārtību, kamēr otra veido jaunu aliansi tām autoritārajām valstīm, kuras vairs nevēlas būt pakļautas Rietumu dominancei. Šī ir portāla “Sargs.lv” rakstu sērijas otrā daļa, kurā detalizētāk tiek aplūkota Ķīnas starptautiskā stratēģija, lai gūtu virsroku šajā otrajā Aukstajā karā.
30 gadu globalizācijas laikmets ir nesis nepārprotamas priekšrocības ASV radīt savu sabiedroto tīklu, veidojot aliansi ar daudzām šobrīd attītsītākajām pasaules valstīm. To skaitā ir dažas no trīsdesmit valstīm, kas veido NATO, Āzijas un Klusā okeāna partnervalstis, piemēram, Japāna, Dienvidkoreja un Austrālija.
Taču ASV pastāvīgais hegemona stāvoklis pasaulē jau kopš PSRS sabrukuma ir radījis pretreakciju vairākās pasaules valstīs, kuras nav apmierinātas ar starptautiskajām normām un pašreizējo pasaules kārtību.
Jaunais Aukstais karš iezīmē jaunu alianšu tīklu starp ASV un Ķīnu, tā ir cīņa starp divām lielvarām un to pārvaldes veidiem – demokrātiju un autokrātiju.
Pašlaik Pekinai ir divi galvenie darbības virzieni. Pirmkārt, veidot ciešas attiecības ar Krieviju – valsti, ar kuru tai ir kopīga vēlme pārformulēt pasaules kārtību, jo abas ir neapmierinātas ar ASV un tās sabiedroto dominanci. Protams, Ķīna nav apmierināta ar Krievijas uzsākto brutālo karu pret Ukrainu, taču tas ir parādījis vairākas Krievijas vājās vietas, ko Ķīna ir gatava izmantot savā labā.
Otrkārt, Ķīnai ir noteiktas priekšrocības salīdzinājumā ar ASV, tas attiecas uz lielu pasaules daļu, piemēram, daudzām valstīm Āfrikā, Latīņamerikā un Tuvajos Austrumos. Šajos reģionos ilgākā laikā ir izveidojusies neapmierinātība ar Rietumiem, ar ASV karadarbību Tuvajos Austrumos un bijušajām kolonizatoru lielvalstīm – Franciju un Lielbritāniju. Tāpat arī daudzas no šīm valstīm nav ieinteresētas uzturēt demokrātiju, likuma varu vai dzimumu līdztiesību. Tā vietā šīs valdības dod priekšroku finansējumam, lai veicinātu infrastruktūru un ekonomisko attīstību, ko gatava sniegt Ķīna.
Šādi pašlaik izskatās Ķīnas autoritāro valstu alianses veidošanās:
TUVIE AUSTRUMI
Ķīnas aktivitātes Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citviet parāda Ķīnas prezidenta Sji Dziņpina stratēģiju – apvienot pasaules diktatorus,kopīgā naidā pret Rietumiem.
Vēl nesen presē parādījās ļoti svarīga ziņa, kas daudzviet pasaulē palika neievērota. Vairāk nekā četrdesmit gadus starp divām diktatūrām - Saūda Arābiju un Irānu ir pastāvējušas ļoti naidīgas attiecības, taču abas valstis vienojās atsākt diplomātiskās attiecības, no jauna atvērt vēstniecības un respektēt otras valsts suverenitāti, ar nolūku uzlabot divpusējās attiecības.
Aizvien vairāk Rietumi, kā arī ASV, īpaši Džo Baidena prezidentūras laikā, ir atsvešinājusies no Saūda Arābijas ,un tā aizvien vairāk ir centusies meklēt izeju no reģionālām konfrontācijām ar Irānu, kuras pilnvarotā teroristiskā “Houthi” organizācija bieži bombardē Saūda Arābiju ar raķetēm un bezpilota lidaparātiem. Iepriekš spēcīgās ASV un Saūda Arābijas attiecības ir pasliktinājušās arī saistībā ar domstarpībām par cilvēktiesību pārkāpumiem un naftas ieguvi.
Taču pārsteidzošākais šajā ziņā ir tas, ka mediatora lomu starp šīm valstīm ieņēmusi Ķīna. Pekinas iesaistīšanās miera sarunās ir daļa no ilgstoša Ķīnas mērķa konsolidēt lielas pasaules daļas tās efektīvā valdībā. Gadiem ilgi tā ir strādājusi, lai šķēltu ASV sabiedrotos, palīdzētu Amerikas ienaidniekiem un kopumā pārkārtotu globālo pārvaldību un diplomātiju, paturot prātā Ķīnas kundzību.
Dr. A. Ibrahims uzskata, ka laika gaitā pēc šīs vienošanās var būt praktiskas ekonomiskās sekas, kas Rietumiem nebūs pozitīvas, ņemot vērā, ka gan Irāna, gan Saūda Arābija ir lielas naftas ražotājas.
Amerikas Savienotās Valstis varētu būt lielā mērā pašpietiekamas ar naftu un gāzi, bet to sabiedrotie Eiropā un Āzijā nav. Ķīna gadiem ilgi ir pakāpeniski pārņēmusi vadību dažādās resursus ražotājvalstīs Āzijā un Āfrikā, iegūstot žņaudzošu tvērienu pār noteiktiem kritiskiem resursiem.
Ķīnas reputācija Tuvo Austrumu reģionā, neskatoties uz genocīdu pret uiguru musulmaņiem, jau ir labāka nekā ASV. ASV tiek plaši uzskatītas par impērisku varu, kas izraisa haosu, savukārt Pekina apgalvo, ka to interesē tikai investīcijas un attīstība, tāpēc ir skaidrs, kādu pozīciju ir gatavas ieņemt ar naftu pārpildītās valstis.
Kā arī acīmredzamu iemeslu dēļ Ķīnas amatpersonas nekad nesludina citām autokrātijām par cilvēktiesībām vai demokrātiju, kas kļūst par pozitīvu elementu attiecību stiprināšanai ar Ķīnu, tādējādi diktatori var turpināt pastiprinātas represijas, vienlaikus kļūstot bagātiem.
Pēc ASV Kongresa Starptautisko attiecību komitejas datiem Ķīna no 2005. līdz 2022. gadam Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā ir investējusi 273 miljardus ASV dolāru. Ķīnai ir visaptveroša stratēģiskā partnerība ar Alžīriju, Ēģipti, Irānu, Saūda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kā arī stratēģiskas partnerattiecības ar Irāku, Jordāniju, Kuveitu, Maroku, Omānu, Kataru un Turciju.
KRIEVIJA
Šīs nedēļas sākumā visu pasauli pāršalca ziņa par Ķīnas prezidenta divu dienu vizīti pie Krievijas diktatora Vladimira Putina, tikai dažas dienas pēc tam, kad Starptautiskā Krimināltiesa izdeva aresta ordeni pret V. Putinu.
Šī vizīte apliecina Ķīnas vadītaja nostāju pret starptautiskajām tiesībām. Lai gan ilgstošu laiku Ķīna ieturēja neitrālu pozīciju, kā arī tagad tā ir izdevusi miera plānu, kā atrisināt karu Ukrainā, tomēr vizīte Maskavā, kā arī Ķīnas retorikā izmantotā frāze “krīze Ukrainā”, nevis karš, norāda uz valsts attieksmi šajā jautājumā.
Pašlaik Rietumu eksperti cenšas rast atbildes Sji Dziņpina vizītei Krievijā, kurā abu valstu vadītāji nenāca klajā ar skaļiem paziņojumiem, taču viens ir skaidrs - abas valstis ir sabiedrotās.
Pekina pašlaik publiski liek uzsvaru uz tās spējām sarunu ceļā panākt izlīgumus, ko apliecina tās nesenā loma diplomātiskā uzsvara starp Irānas un Saūda Arābijas attiecību stabilizāciju, un tagad Ķīna vēlas aktīvi darboties kā starpnieks Krievijas un Ukrainas kara izbeigšanā.
Taču Sji Dziņpina Maskavā pavadītais laiks skaidri parāda, ka Ķīna galvenokārt ir ieinteresēta runāt par mieru kā aizsegu, lai arvien dziļāk sadarbotos ar Krieviju.
Sji Dziņpins vizītē Maskavā arī sacīja: "Neatkarīgi no tā, kā starptautiskā ainava varētu mainīties, Ķīna turpinās attīstīt Ķīnas un Krievijas visaptverošu stratēģisko koordinācijas partnerību jaunajam laikmetam."
Ķīnas amatpersonas ir nākušas klajā ar šādu paziņojumu jau vairākas reizes kopš kara sākuma, un tas faktiski liedz Ķīnai būt par nopietnu mediatoru starp Krieviju un Ukrainu. Pekinai var būt ietekme pār Krieviju, taču tai nav nodoma to izmantot miera veicināšanai.
Pat tad, ja tiktu pasludināts pamiers, Krievija vienmēr varētu to neievērot — kā tas jau ir noticis pagātnē. Tomēr Sji Dziņpinam ir lietderīgi Ķīnu pasniegt kā pragmatisku miera nesēju, kuru galvenokārt interesē tirdzniecība un kopīga labklājība. Turpretim ASV Ķīna attēlo kā ideoloģisku kara izraisītāju, kas sadala pasauli draugos un ienaidniekos, un koncentrējas uz savas hegemonijas saglabāšanu.
Bet aiz runām par mieru Sji un Putina samita būtība virzās pretējā virzienā - palielināt Ķīnas atbalstu Krievijai, lai Krievija spētu turpināt karot.
Ekonomiskā daļa ir vienkārša. Tā kā Rietumi cenšas atrast alternatīvas Krievijas enerģijai, Ķīna var iegādāties naftu un gāzi par pazeminātām likmēm. Pekina jau tagad ir kļuvusi par Maskavas ekonomisko glābšanas riņķi, īpaši ar enerģijas iegādi, pēc tam, kad Rietumu sankcijas pārrāva būtiskās tirdzniecības saites ar Krieviju.
Maskava ir pārliecināta, ka jaunais gāzes cauruļvads starp Krieviju un Ķīnu — “Sila Sibiri 2” — tiks realizēts, taču Pekina līdz šim ir izvairījusies no skaidras atbildes. V.Putins pēc sarunām ar Sji sacīja, ka "ir panāktas visas vienošanās" par projektu " Sila Sibiri 2", taču viņu kopīgajā paziņojumā pēc vizītes Ķīnas prezidenta vizītes Maskavā, tika teikts, ka abas puses strādās, lai virzītu uz priekšu tikai "pētniecību un konsultācijas" par cauruļvadu.
Analītiķi uzskata, ka novēlotā reakcija liecina par varas disbalansu, kas dod virsroku Pekinai abu valstu enerģētikas darījumos, kā arī Ķīnas piesardzību par pārmērīgu gāzes un naftas atkarību no Krievijas.
Ķīna "nesteidzas neko parakstīt, ja vien priekšlikums nav labvēlīgs un veidots pēc Ķīnas noteikumiem," ziņu aģentūrai “AFP” sacīja Berlīnes Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta (IISS) pētniece Marija Šagina (Maria Shagina).
“Finacial Times” ārpolitikas žurnālists Gideons Rahmans (Gideon Rachman) uzskata, ka V. Putins un Sji Dziņpins, visticamāk, piekritīs paātrināt darbu pie vēl viena gāzes vada izveides starp abām valstīm, bet tas noteikti notiks pēc Ķīnas cenām un nosacījumiem.
Viņš arī norāda, ka piegādāt Krievijai preces, kuras tā vairs nevar nopirkt no Rietumiem, jo īpaši pusvadītājus, būs ienesīgs solis Pekinai, lai gan dažas Ķīnas firmas turpinās uzmanīties no Rietumu sankcijām. Kā arī ASV globālo dominaci var apdraudēt Ķīnas centieni popularizēt juaņas izmantošanu, aizvietojot ASV dolāru kā globālo valūtu.
Tāpat tiks paslēpta jebkāda spriedze starp Krieviju un Ķīnu. Daži ASV stratēģi cer, ka kādu dienu viņi varētu izveidot otru Maskavas un Pekinas šķelšanos, piemēram, to, kas noveda pie ASV un Ķīnas tuvināšanās 1970. gados. Taču šobrīd šķiet, ka šis sapnis ir vēl tālāks nekā veiksmīga Ķīnas miera iniciatīva Krievijas karā Ukrainā.
Vladimira Putina un Sji Dziņpina kopīgās fotogrāfijas Maskavā sūta skaidru vēstījumu- Krievija un Ķīna joprojām ir tuvi partneri, kurus saista to kopīgais naidīgums pret ASV un tās sabiedrotajiem.
PĀRĒJĀ PASAULE
Pagājušā gadsimta otrā puse iezīmēja militāru, ideoloģisku un ekonomisku spriedzi starp ASV un citām demokrātiskām valstīm, kuras piekopj liberālismu un PSRS, tās satelītvalstīm un citām sabiedrotajām, kuras atbalstīja komunismu.
Denveras Universitātes un “Atlantijas padomes” pētījums par lielvaru ietekmi uz pasaules valstīm parāda, kā četrdesmit gadu laikā pasaules karte ir krasi mainījusies. 1980. gadā bija liela PSRS ietekmes gandrīz visā Āzijā, Austrumeiropā un dažās Āfrikas valstīs. Otrā pusē “Dzelzs priekškaram” bija demokrātiskās valstis, kurā līdera pozīviju ieņēma ASV, kā arī Francija, Vācija un Lielbritānija.
Pēc četrdesmit gadiem šīs pozīcijas ir krasi mainījušās. Lielbritānijas, Francijas un Vācijas lielā ietekme Āfrikā ir sarukusi, to pārņēmusi Ķīna. Vairums valstu, kuras bija PSRS ietekmes sfērā, tagad ir kļuvušas par daļu no Ķīnas ietekmes. Pēc Sji Dziņpina vizītes Maskavā, skaidrs ir arī tas, ka autoritāro valstu alianse, kā iezīmē pētījuma ietvaros izveidotā karte, kļūst aizvien lielāka.
Ir grūti atrast zemeslodes nostūrus, kur titānu cīņa paliktu nepamanīta. Tomēr ir viena vieta, kas var pārvērst šo jauno auksto karu par karstu – Taivāna.
Pašlaik jaunais Aukstais karš ir konflikts starp autokrātiju un demokrātiju, starp Ķīnas vadīto pasauli un ASV vadīto pasauli, un tikai laiks rādīs, vai šis konflikts eksalēsies, vai tikai ievilksies.
