Latvijas aizsardzība nesākas tikai brīdī, kad pie valsts robežas parādās pretinieka karaspēks, un tā nav tikai Nacionālo bruņoto spēku atbildība. To ikdienā veido savlaicīga izlūkošanas informācijas apmaiņa, sabiedroto militārā klātbūtne, komandieru gatavība patstāvīgi rīkoties, valsts aizsardzības dienests, sabiedrības noturība un spēja jaunās tehnoloģijas integrēt vienotā kaujas sistēmā. Par to sarunu festivāla “Lampa” Aizsardzības ministrijas “Drošajā teltī” diskutēja aizsardzības ministrs Raivis Melnis, ārlietu ministre Baiba Braže, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Igors Kļaviņš un Daudznacionālās divīzijas “Ziemeļi” komandieris ģenerālmajors Ulrihs Esemans-Beks. Diskusiju “Kā sargājam Latviju kopā ar sabiedrotajiem?” vadīja “LMT Defence” komunikācijas vadītājs un zemessargs Ritvars Vulis.
Draudus ieraudzīt nepietiek
Diskusijas sākumā tās dalībnieki analizēja, vai mūsdienās Latvijai un NATO būtu iespējams laikus pamanīt gatavošanos plašam militāram uzbrukumam.
Ārlietu ministre Baiba Braže uzsvēra, ka tehnoloģiskās iespējas novērot karaspēka pārvietošanos un saņemt agrīno brīdinājumu kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir ievērojami attīstījušās. Arī NATO dalībvalstu civilie un militārie izlūkdienesti tagad daudz ciešāk apmainās ar informāciju.
Tas gan nenozīmē, ka ar informācijas iegūšanu vien pietiek. Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī vairākas valstis redzēja Krievijas spēku koncentrēšanu, taču atšķīrās dienestu un politisko lēmumu pieņēmēju secinājumi par Maskavas patiesajiem nodomiem.
Tādēļ svarīga ir ne tikai spēja apdraudējumu ieraudzīt, bet arī gatavība tam noticēt, pareizi novērtēt iegūto informāciju un savlaicīgi pieņemt lēmumus.
Sabiedrotie negaidīs politisku starta signālu
Sabiedrībā NATO kolektīvā aizsardzība nereti tiek iztēlota kā secīgs process, kurā vispirms notiek uzbrukums, pēc tam sanāk alianses valstu vēstnieki un tikai tad tiek pieņemts lēmums sākt militāru rīcību.
B. Braže uzsvēra, ka realitātē NATO aizsardzības plāni tā nedarbojas. Sabiedroto komandieriem ir iepriekš noteiktas pilnvaras, spēki un plāni, kas ļauj sākt nepieciešamo vienību pārvietošanu un izvēršanu, tiklīdz agrīnās brīdināšanas sistēmas uzrāda apdraudējuma pazīmes.
Tas nozīmē, ka NATO spēki negaidītu formālu politisku paziņojumu, lai sāktu sagatavošanos Latvijas un pārējā austrumu flanga aizsardzībai.
Aizsardzības ministrs Raivis Melnis uzsvēra, ka sabiedrotie Latvijā nav ārējs drošības pakalpojuma sniedzējs. Latvijas karavīri un sabiedroto vienības jau tagad darbojas vienotā komandvadības un aizsardzības sistēmā.
Hibrīda apdraudējuma gadījumā izšķirošs ir ātrums
Sarežģītāka var būt situācija, kurā Latvija nesaskaras ar viegli atpazīstamu konvencionālu uzbrukumu, bet gan provokācijām, sabotāžu, vardarbīgiem incidentiem vai citiem hibrīda apdraudējumiem.
Šādā “pelēkajā zonā” pretinieks var censties radīt šaubas par notiekošo, kavēt politisko lēmumu pieņemšanu un panākt, lai valsts institūcijas zaudētu vērtīgo reaģēšanas laiku.
Pulkvedis Igors Kļaviņš skaidroja, ka Latvijas tiesiskais regulējums un militārās vadības principi komandieriem paredz iespēju un pienākumu neparedzēta uzbrukuma gadījumā rīkoties atbilstoši aizsardzības plāniem. Komandierim nav jāgaida katrs nākamais norādījums no augstākas vadības, ja virsuzdevums un apdraudējums ir skaidrs.
Šāda decentralizēta vadība ne tikai ļauj ātrāk apslāpēt apdraudējumu, bet arī stiprina atturēšanu. Pretiniekam jārēķinās, ka mēģinājums izmantot neskaidru vai pakāpenisku hibrīdo scenāriju nesastaps pasīvu gaidīšanu.
Vienlaikus aizsardzības ministrs atgādināja, ka bruņotie spēki šādā situācijā nedarbotos vieni. Valsts aizsardzības sistēmā iesaistītos valsts drošības iestādes, Valsts robežsardze, policija un citi dienesti, katram pildot savu normatīvajos aktos un krīzes plānos paredzēto uzdevumu.
Katram iedzīvotājam ir sava vieta aizsardzībā
Diskusijā vairākkārt izskanēja, ka sabiedrotie var palīdzēt aizstāvēt tikai tādu valsti, kura pati ir gatava sevi aizstāvēt.
R. Melnis norādīja, ka visaptveroša valsts aizsardzība nenozīmē prasību ikvienam iedzīvotājam kļūt par karavīru vai zemessargu. Taču ikvienam jāapzinās, kā viņš krīzes situācijā spēs parūpēties par sevi, savu ģimeni, līdzcilvēkiem un turpināt sabiedrībai nepieciešamo darbu.
Visaptverošo aizsardzību veido arī šķietami ikdienišķas lietas: uzņēmumu gatavība turpināt darbu elektroapgādes traucējumu laikā, rezerves ģeneratori medicīnas iestādēs un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, funkcionējoša loģistika, sakari un iedzīvotāju individuālie krājumi.
Ministrs aicināja katram vispirms sev pajautāt: kā es spēšu palīdzēt pats sev? Cilvēks, kurš krīzē spēj parūpēties par savām pamatvajadzībām, pēc tam var palīdzēt arī citiem un valstij.
“Ja mēs spēsim definēt, ko dara karavīri un ko sagaidām no sabiedrības, Latvijā izveidosim ļoti spēcīgu aizsardzības sistēmu, kas nav tikai militāra, bet ir visas sabiedrības daļa,” viņš uzsvēra.
Bez valsts aizsardzības dienesta nevaram
Būtiska loma plašākas aizsardzības sistēmas veidošanā ir valsts aizsardzības dienestam. Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis I. Kļaviņš diskusijā atzina, ka Latvija savulaik pieļāvusi kļūdu vai vismaz pieņēmusi nepareizu lēmumu, atsakoties no obligātā militārā dienesta.
“Mēs nevaram bez valsts aizsardzības dienesta,” viņš uzsvēra.
Dienests ļauj ne tikai papildināt NBS vienības un sagatavot rezerves karavīrus. Tas palīdz sabiedrībā atjaunot izpratni, ka valsts aizsardzība nav tikai profesionālo karavīru uzdevums.
Pulkvedis kā piemērus minēja Igauniju, kura obligāto dienestu saglabāja, un Somiju, kur valsts aizsardzības sistēma tradicionāli balstās plašā sabiedrības iesaistē un lielā apmācītu rezervistu skaitā.
Militārais dienests, viņaprāt, veicina arī personīgās atbildības un pilsoniskās apziņas veidošanos. Karavīrs iemācās atbildēt ne tikai par sevi, bet arī par savu vienību, biedriem un valsts pastāvēšanu kopumā.
Droni neaizstās “tērauda dūri”
Diskusijas turpinājumā tās dalībnieki pievērsās Ukrainas kara pieredzei un bezpilota sistēmu straujajai attīstībai.
Pulkvedis I. Kļaviņš atzina, ka karadarbības raksturs ir mainījies un Mehanizētajā kājnieku brigādē droni tagad tiek integrēti dažādos vienību un taktiskās darbības līmeņos. Brigādes rīcībā ir dažādu kategoriju bezpilota lidaparāti, bet vienlaikus tiek vērtētas arī sauszemes un ūdens autonomās sistēmas.
Latvijas ģeogrāfijā ūdenstilpes var kļūt gan par šķēršļiem, gan transporta un loģistikas ceļiem, tādēļ autonomie risinājumi nav ierobežojami tikai ar gaisa telpu. Modernajā kaujas laukā jāņem vērā arī kibervide, elektromagnētiskais spektrs un no kosmosa saņemtā informācija.
Vienlaikus pulkvedis noraidīja priekšstatu, ka lēti droni ļautu atteikties no bruņutehnikas, artilērijas un citām smagajām ieroču sistēmām.
Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde tiek dēvēta par Latvijas bruņoto spēku “tērauda dūri”. Pēc I. Kļaviņa teiktā, šī dūre joprojām būs nepieciešama, taču tai jādarbojas kopā ar izlūkošanas droniem, pretgaisa aizsardzību, elektronisko karadarbību un citām spējām.
Dronam apkārt jāuzbūvē sistēma
Arī aizsardzības ministrs R. Melnis norādīja, ka Ukrainas pieredze nav reducējama uz pēc iespējas lielāka dronu skaita iegādi.
“Dronis viens pats neko nedod. Tam apkārt ir jāuzbūvē sistēma. Ja sistēmas nav, drons ir tikai ierocis vai laba spēļmantiņa,” viņš sacīja.
Lai bezpilota sistēmas būtu efektīvas, nepieciešama atbilstoša programmatūra, droši sakari, apmācīti karavīri, komandvadība, remonts, rezerves daļas un cieša sadarbība ar vietējo aizsardzības industriju.
Ražotāju klātbūtnei nevajadzētu beigties ar iekārtas pārdošanu. Industrijas speciālistiem jāpiedalās militārajās mācībās, jāuzklausa karavīru pieredze un jāspēj ātri uzlabot sistēmas atbilstoši praksē atklātajām vajadzībām.
Vienlaikus Latvijai nav mehāniski jākopē Ukrainas modelis. Atšķiras valstu ģeogrāfija, bruņoto spēku struktūra, rūpnieciskās iespējas un piegāžu ķēdes. No Ukrainas jāpārņem efektīvākās atziņas, pielāgojot tās Latvijas un NATO kopējās aizsardzības vajadzībām.
Nākamais pārbaudījums – mākslīgais intelekts
Noslēgumā pulkvedis I. Kļaviņš kā vienu no visvairāk apspriestajiem, taču joprojām nepietiekami novērtētajiem izaicinājumiem minēja mākslīgo intelektu.
Tā attīstība ietekmēs ne tikai autonomās kaujas sistēmas, bet visu militāro spēju pamatu – datu iegūšanu, apstrādi, pārsūtīšanu, glabāšanu un aizsardzību. Bruņotajiem spēkiem būs jāspēj mākslīgā intelekta risinājumus laikus izprast, integrēt un droši izmantot, vienlaikus pielāgojot apmācību, taktiku un komandvadību.
Pulkvedis uzsvēra, ka Latvijai kā kompaktai un tehnoloģiski attīstītai valstij ir iespēja šajā jomā rīkoties ātri, taču nedrīkst pieļaut, ka tehnoloģiju attīstība tiek “nogulēta”.
