Impērijas atgriežas, iezīmējot jaunu imperiālisma laikmetu

Foto: Irānas un Krievijas vadītāju tikšanās/Foto: Irānas Islāma Republikas valdības vietne/CEPA

Krieviju un tās draugus – Turciju, Irānu un Ķīnu vieno lielāka vai mazāka nepatika pret liberālām vērtībām, demokrātisku pārvaldību, kā arī valstu suverenitātes ievērošanu. Līdz ar to šīs valstis smagi strādā, lai atjaunotu un izveidotu impērijas uz kaimiņvalstu rēķina. Tikmēr Rietumiem ir jāatzīst šīs globālās tendences pieaugošos draudus, analizē Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) Transatlantiskās aizsardzības un drošības programmas nerezidējošais vecākais pētnieks Endrjū R. Novoiss.

Krievijas karaspēkam turpinot karu Ukrainā, okupētājvalsts vēlme ieņemt un pārvaldīt Ukrainas teritoriju, izskaust ukraiņu identitāti un atjaunot formālu politisko un administratīvo kontroli, ir neapsīkstoša.

Viņu rīcība atsauc atmiņā toreizējā ASV valsts sekretāra Džona Kerija vārdus Krimas okupācijas laikā 2014. gadā: “Jūs tā vienkārši 21. gadsimtā nevarat uzvesties kā 19. gadsimtā, iebrūkot citā valstī.” Viņa komentāra mērķis bija uzsvērt Krievijas šķietami anarhisko uzvedību kā veidu, lai to politiski izolētu. Tikmēr no 2022. gada redzama ne tikai izmainīta ģeopolitiskā ainava un iedragāta liberālā starptautiskā kārtība, bet arī atgriešanās pie pazīstamajiem imperiālisma modeļiem, kas pasaules politikā dominēja gadsimtiem ilgi.

Turklāt Krievijas imperiālisti nav vieni. Ir grupa neoimperiālistisku valstu, tostarp Turcija, Irāna un Ķīna, kuras sliecas Krievijas virzienā, atbalsta tās kara centienus, tādējādi gūstot labumu sev.

Uz papīra šķiet, ka šīs valsti kopā veido visai dīvainu komandu, taču tām lielākā vai mazākā mērā raksturīga kopīga nepatika pret liberālām vērtībām, demokrātisku pārvaldību un valsts suverenitātes ievērošanu pēc 1945. gada. Visas šīs valstis dažādos veidos vēlas paplašināt savu ietekmi uz to kaimiņvalstu rēķina. Tās vēlas apgāzt to, ko uzskata par nesenās vēstures pagrimumu un pazemojumu, ko radīja “nepiederošie no ārpuses”. Šo valstu līderi strādā, lai grautu ne tikai savu kaimiņu autonomiju un suverenitāti, bet arī identitāti un tiesības kaimiņvalstīm pastāvēt kā unikālām, neatkarīgām valstīm. Šīs valstis arīdzan nekautrējas izmantot militāro spēku, lai sasniegtu šos mērķus. Turklāt visām šīm četrām valstīm ir arī kopīga romantizēta nostāja par savu krāšņo vēsturi, kurā tās kādreiz valdīja kā liela impērijas vara, izplatīja civilizāciju un cieta no kaimiņvalstu agresijas.

Turcija

Turcija ir visai dīvains gadījums, jo no identificēto četru valstu loka, tā ir vienīgā, kas ir cieši saistīta ar Rietumiem un sistēmu pēc 1945. gada. Tā pievienojās Eiropas Padomei (EP) 1950. gadā un 1952. gadā kļuva par formālu Amerikas sabiedroto un NATO dalībvalsti. 1964. gadā tā kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas asociēto dalībvalsti, bet 1999. gadā Turcija tika atzīta par kandidātvalsti dalībai Eiropas Savienībā (ES).

Šī gadsimta sākumā Taisnības un attīstības (AK) partijas uzplaukums izraisīja diskusijas par Turcijas “neoosmanismu”. Tā kā Osmaņu impērija bija vēsturisks fenomens, precīzas paralēles ar pašreizējo režīmu atrast ir problemātiski. Neskatoties uz to, Turcijas darbības pēdējo 20 gadu laikā ir izteikti imperiālistiskas. Tā ir dedzīgi iesaistījusies Ziemeļāfrikas politikā, iebrukusi un okupējusi daļu Sīrijas. Tā arīdzan veica militāras operācijas Irākā un tur uztur arvien lielāku militāro klātbūtni. Turcija arī apstrīd Grieķijas suverenitāti, Lozannas līguma noteikumus un regulāri pārkāpj Grieķijas gaisa telpu. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans atklāti atbalsta Zilās dzimtenes (Mavi vatan) doktrīnu, kuras mērķis ir dominēt Vidusjūras austrumu daļā. Turcija arī ir sadarbojusies ar Azerbaidžānu konfliktā ar Armēniju. Tā joprojām uztur 35 000 karavīru lielu okupācijas spēku Kipras salā, un kopš 1974. gada ir izmantojusi savu militāro klātbūtni, lai kolonizētu trešdaļu salas tās ziemeļos. Turcija pat ir palielinājusi savu atpazīstamību Balkānos. Visas šīs darbības liecina par atjaunotu Turcijas imperiālismu.

Irāna

Arī Irāna piedzīvo impērijas atdzimšanu. Lielā mērā pateicoties amerikāņu kļūdainiem soļiem reģionā, Irāna tagad ir pārņēmusi varu daļā Irākas. Tā kontrolē galvenos Libānas politikas elementus, izmantojot Hezbollah (red.piez.: šiītu islāmistu politiska un paramilitāra organizācija, kas darbojas Libānā), daļu Jemenas ar Houthis (red.piez.: oficiāli saukta par Ansar Allah, bet sarunvalodā par Houthis, ir islāmistu politiska un bruņota kustība, kas radās no Saada Ziemeļjemenā deviņdesmitajos gados. Kustības vadību veido lielākoties hutu cilts) starpniecību. Irānai arīdzan ir spēcīga ietekme Sīrijā pēc tam, kad tā palīdzēja Bašāram al Asadam saglabāt varu Sīrijas pilsoņu karā. Bijušais Irānas prezidents Mahmūds Ahmadīnedžāds 2019. gadā strīdā ar ASV bijušos prezidentu Donaldu Trampu mikroblogošanas vietnē “Twitter” pieminēja Kīra Lielā Persijas impēriju. Dažus gadus pirms tam irāņi izveidoja Kīra Lielā dienu, lai vēl vairāk godinātu Ahemenīdu Persijas dibinātāja piemiņu.

Savā ārpolitikā Irānas mērķis ir vienā vai otrā veidā atjaunot impērijas slavu. Tās reģionālā sacensība par hegemoniju ar Saūda Arābiju, atklātie draudi pret Izraēlu un centieni iegūt kodolieročus destabilizē reģionu un apstiprina to, cik svarīgi ir ASV atjaunot Kopīgo visaptverošo rīcības plānu. Turklāt jāpiebilst, ka Irāna šonedēļ Krievijai nosūtījusi pirmos kaujas bezpilota lidaparātus izmantošanai karā Ukrainā.

Ķīna

Arī Ķīna izliek savus imperiālistiskos muskuļus. Tās komunistiskajai partijai ir zināmas Ķīnas vēsturiskās impērijas teritoriju robežas.

1950. gadā pēc nacionālistu sakāves pilsoņu kara laikā Ķīna iebruka un okupēja Tibetu. 1979. gadā tā uzbruka Vjetnamai, cenšoties atbalstīt savu “klientu” – Kambodžas komunistiskās partijas cīnītājus, kuri zināmi kā sarkanie khemeri. Ķīna 1997. gadā atguva Honkongu no Lielbritānijas un dažu pēdējo gadu laikā ir lēnām samazinājusi savas valdības demokrātiskos elementus, atmetot savas līgumsaistības Apvienotās Karalistes un Ķīnas kopīgajā deklarācijā. Dažu pēdējo gadu laikā Ķīnas imperiālisms ir tikai un vienīgi ir tapis lielāks. Tā pat īsteno genocīda represijas pret Ķīnas uiguru iedzīvotājiem savas impērijas rietumu daļā, 2020. gadā iesaistījās brutālās cīņās ar Indiju, lai nodrošinātu sev teritoriju Himalajos, kā arī ir izveidojusi ļoti militarizētu salu ķēdi dienvidu Ķīnas ūdeņos, pārkāpjot starptautiskos likumus. Un, protams, Ķīna ir izplatījusi retoriku un īstenojusi militāros manevrus, kas liecina par iespējamu Taivānas pārņemšanu.

Krievija

Un tā viss iepriekš minētais atgriez pie Krievijas – pasaulē lielākās valsts ar kādreiz lielāko impēriju. Krievijas diktatora Vladimira Putina slavenās žēlabas par Padomju Savienības sabrukumu ne tikai ietvēra vēstījumu par Amerikas nekontrolētās hegemonijas līdzsvarošanu, bet arī liecināja par ilgām pēc Krievijas diženuma un impērijas.

Imperiālā retorika ir plaši izplatīta V. Putina Krievijā, kā to ir norādījuši zinātnieki, jo īpaši Timotijs Snaiders. Pat savas meitas bērēs krievu imperiālists Aleksandrs Dugins apgalvoja, ka viņa ir mirusi par Krievijas “impēriju”. Kā pārliecinoši apgalvo T. Snaiders, Krievijas karš Ukrainā ir koloniāls un impērisks. Tas ir paredzēts, lai iekarotu, pakļautu un iznīcinātu ukraiņu identitāti. Krievijas rīcība ir toksiska ne tikai Ukrainai, bet arī Polijai, Lietuvai, Igaunijai un Latvijai. Tas rada arī bīstamas sekas Eiropai un visai NATO aliansei.

Tā kā politikas veidotāji visā pasaulē vērš savas atbildes reakcija pret Krieviju, viņiem ir jāsaprot gan viņu izaicinājumu impēriskais raksturs, gan attīstītā sadarbība starp šīm impēriskajām varām. Šie radniecīgie režīmi ir vērsušies viens pie otru, sniedzot atbalstu saviem impērijas projektiem. Vadoties pēc “jaunā laikmeta” retorikas, Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins un Vladimirs Putins slaveni paziņoja par “draudzību bez ierobežojumiem”. Nav šaubu, ka tā nebija nejaušība, ka paziņojums tika pavēstīts mazāk nekā trīs nedēļas pirms iebrukuma Ukrainā. Galu galā, pamatojoties uz vēstures notikumiem, impērijas lielvaras ir sadarbojušās pirms agresīvu karu uzsākšanas, piemēram, Molotova-Ribentropa pakts.

2022. gada sākumā Krievija, Irāna un Ķīna veica kopīgas jūras spēku mācības. V. Putins nesen apmeklēja Irānu, lai nostiprinātu attiecības. Savukārt jūlijā notika trīspusējs Krievijas, Irānas un Turcijas samits, lai demonstrētu, ka Krievija politiski nav izolēta pilnībā. Tiesa, tam arīdzan bija plašāks vēstījums — ka šīs valstis ar savām impēriskajām vēlmēm ir gatavas viena otru atbalstīt un reaģēt uz Rietumu mēģinājumiem tās izolēt un ierobežot.

Šīm norisēm vajadzētu radīt bažas ASV un visā Rietumu aliansē, no Londonas un Parīzes līdz Berlīnei, Tokijai un Kanberai. Amerikas Savienotās Valstis un to sabiedrotie var gūta pat panākumus centienos šo valstu ierobežošanā, ja tikai tiks atzīts, ka mūsdienu agresori veido nevēlamu agrākā laikmeta impērisko ideju augšāmcelšanos. Tāpat kā pagātnes impēriskās valstis, tās sadarbosies viena ar otru, lai sasniegtu savus mērķus. Viņus iedvesmo viņu pašu vēstures izjūta un pašu impērijas sapņi.

Var teikt, ka mūsdienās esam atgriezušies impēriju pasaulē, kur stiprie uzbrūk vājajiem, kur vara nosaka robežas un kur tiem, kuri vadās pēc principiem, ir jāstāv kopā vai jāsadalās.

Impērijas atgriežas, iezīmējot jaunu imperiālisma laikmetu

Dalīties ar šīs lapas saturu!