Vienīgais Putina sabiedrotais Lukašenko rada bažas par iespējamu jaunu uzbrukumu Kijivai

Tiesa, ne visi ir pārliecināti, ka Baltkrievijas draudi ir patiesi. Skeptiķi šos soļus uzskata par Kremļa iestudētu Baltkrievijas blefu ar mērķi piespiest Ukrainu stiprināt aizsardzību tās ziemeļos, vienlaikus nepieļaujot Ukrainas karaspēka pārdislocēšanu uz pašreizējo kara centrālo punktu valsts austrumos Donbasa reģionā. Tomēr militāro aktivitāšu pieaugums nav noliedzams.

Pēdējo nedēļu laikā Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko ziņoja par Baltkrievijas armijas Dienvidu operatīvās pavēlniecības izveidi, kas bāzēsies netālu no Ukrainas robežas. Savukārt Ukrainas amatpersonas paziņojušas par pastiprinātu izlūkošanu un papildu vienību izvietošanu pierobežas rajonos. Jāatzīmē, ka nesen A. Lukašenko Krievijai atļāva Baltkrievijas dienvidos izvietot mobilās kodolieročus nestspējīgās ballastiskās raķešu sistēmas “Iskander-M”, kā arī citas raķešu sistēmas. Tikmēr Ukrainas ģenerālštābs jūnija sākumā ziņoja, ka pašlaik notiek sagatavošanās darbi, lai palielinātu Baltkrievijas bruņoto spēku karavīru skaitu no 45 000 līdz 80 000.

Kijiva bija Krievijas sākotnējais prioritārais mērķis, kad tā 24.februārī uzsāka nelikumīgu visaptverošu iebrukumu Ukrainā, vairākām Krievijas armijas elites vienībām saņemot pavēli ieņemt pilsētu un nogriezt galvu Ukrainas valdībai. Tomēr Krievijas diktatora Vladimira Putina iebrukuma spēki sastapās ar negaidīti sīvu Ukrainas pretestību un drīz vien iestrēga pilsētās un ciemos uz ziemeļiem no Kijivas. Pēc mēneša minimāla progresa un smagiem zaudējumiem Krievijas armija bija spiesta pilnībā atkāpties no Ukrainas ziemeļiem.

Šajā neveiksmīgajā ofensīvā bija būtiska loma arī Baltkrievijai. Valsts kalpoja kā pieturvieta lielākajai daļai Krievijas karaspēka, kas Ukrainā iebrauca no ziemeļiem. Pēc tam, iebrukumam attīstoties, tā darbojās kā pastāvīgs loģistikas centrs.

Neraugoties uz acīmredzamo līdzdalību Krievijas iebrukumā, A. Lukašenko turpināja uzstāt uz  savu nevainību, pretendējot uz agresīvā karā neiesaistītas valsts vadītāja statusu. Šos noliegumus daļēji motivē vēlme izvairīties no turpmākām starptautiskajām sankcijām, taču Baltkrievijas diktators arī labi apzinās, ka V. Putina karš ir ļoti nepopulārs pašā Baltkrievijas sabiedrībā.

Aptaujas konsekventi liecina, ka lielākā daļa baltkrievu iebilst pret karu un jo īpaši iebilst pret Baltkrievijas karaspēka līdzdalību tajā. Daži baltkrievi pat ir iesaistījušies aktīvā Krievijas kara sabotāžā, tostarp mēģinājumos traucēt Krievijas karaspēka un militārā aprīkojuma pārvietošanos pa Baltkrievijas dzelzceļu tīklu. Citi ir devušies uz Ukrainu un pievienojušies brīvprātīgo bataljoniem, kas cīnās pret V. Putina iebrukumu.

Tas A. Lukašenko nostāda ļoti grūtā situācijā. Viņš zina, ka tieša līdzdalība iebrukumā Ukrainā būtu ļoti nepopulāra baltkrievu vidū, kā arī pastāv liela iespēja, ka daudzi karavīri tiklīdz šķērsotu Ukrainas robežu dezertētu. Tajā pašā laikā A. Lukašenko stingrās represijas pret Baltkrievijas demokrātisko kustību kopš 2020. gada ir padarījušas viņu par nicināmu personu  starptautiskā līmenī, kurš gandrīz pilnībā paļāvies uz Kremli, lai politiski izdzīvotu. Tāpēc A. Lukašenko ir jāatrod veids, kā iepriecināt savu patronu V. Putinu, vienlaikus pretojoties Krievijas spiedienam pievienoties karam.

Sakāve kaujā par Kijivu V. Putinam bija pazemojošs trieciens, par ko viņš neapšaubāmi vēlas atriebties. Tomēr viņa vienīgais sabiedrotais A. Lukašenko, visticamāk, nevēlas un arī nevar piedalīties nevienā jaunā mēģinājumā ieņemt Ukrainas galvaspilsētu. Tiesa, būtu neapdomīgi atkārtota iebrukuma Kijivā iespēju norakstīt pavisam. Taču, visticamāk, nesenā blēdība, ko šādi izspējēja Baltkrievija ir vieds, kā A. Lukašenko demonstrē savu lietderību Kremļa sponsoriem, piesaistot pie Baltkrievijas robežām Ukrainas spēkus, ko tā pretējā gadījumā varētu izmantoti, lai pretotos Krievijas iebrukumam Ukrainas austrumos.