Ar Krieviju vienmēr ir jāiziet uz dialogu, bet tas jādara no spēku pozīcijām, jo tieši tā Kremlis iedala pasauli – spēcīgajos un vājajos. Tāpēc ar Krieviju par Ukrainas krīzi sarunājas NATO un ASV, nevis Eiropas Savienība (ES), kur Rietumvalstu līderi 30 gadus izcēlušies ar “stratēģisko analfabētismu” un tukšām runām par integrētāku Eiropas aizsardzību. Tik tiešu viedokli intervijā “Sargs.lv” pauž drošības politikas eksperts, domnīcas “The Alphen Group” (TAG) dibinātājs un priekšsēdētājs profesors Dr. Džulians Lindlijs Frenčs (Julian Lindley-French).
Ir sācies mēnesis, kas pēc profesora Dr. Dž. L. Frenča un daudzu citu ekspertu domām būs izšķirošais gan Ukrainas, gan Rietumvalstu drošībai un aizsardzībai, Krievijai pieņemot galējo lēmumu – uzbrukt vai neuzbrukt kaimiņvalstij.
- Krievija ir paziņojusi, ka "sarunas ar Rietumiem ir izgāzušās". Kā Krievija varētu reaģēt, ņemot vērā tās paziņojumus par šī jautājuma “steidzamību”? Vai arī tās atbildi redzam jau šobrīd, piemēram, caur nesenajiem kiberuzbrukumiem pret Ukrainu vai arī caur februārī gaidāmajām Krievijas un Baltkrievijas militārajām mācībām?
Tā saucamās pārrunas pamatā veidotas, zinot, ka tās nebūs veiksmīgas, jo Krievijas prasības ir nepieņemamas un neizpildāmas. NATO pamatprincips ir tāds, ka jebkura valsts ir brīva izvēlēties, kura organizācija ir piemērotākā tās drošībai un tai pievienoties. Jebkāda veida šī principa rediģēšana iznīcinātu NATO, un Maskava to zināja. Līdz ar to Kremlis īsteno, to ko mēs saucam par prasībām kara cēlonim.
Tas atkarīgs no Krievijas, vai tā var izveidot labas attiecības ar tās Eiropas un Ziemeļamerikas kaimiņiem. Kaimiņiem, tāpēc ka Aļaska ir ļoti tuvu Krievijas austrumiem. Lai arī kāda būtu Krievijas rīcība, tā vērtēs mūsu [Rietumu] atbildes tempu un mērogu. Ja Krievija patiešām uzbruks Ukrainai, uz to noteikti jābūt atbildes rīcībai.
Runājot par Krievijas prasību neizvietot NATO spēkus bijušajās Varšavas pakta valstīs, kuras pievienojušās aliansei pēc 1997. gada, un par pieļaujamiem izņēmumiem lemj visas puses – ja Krievija veic iebrukumu, NATO apzināti ir jāizvieto visi spēki Austrumeiropā.
Tāpēc topošajā NATO stratēģiskajā koncepcijas kontekstā manā un “Alphen Group” gaidāmajā publikācijā aicinām izveidot sabiedroto mobilās smago spēku vienības Polijā, jo katru reizi, kad Krievija rīkojas agresīvi, ir jābūt cenai, ko tā maksā, lai tā saprastu, ka mums ir apņēmība tai stāties pretī.
Par to visu iespējams runāt, ja Krievija parāda sevi kā uzticamu partneri, kas ievēro likuma noteikumus kā atbildīgs starptautiskās sabiedrības loceklis. Ja tā tomēr turpina savu agresīvo rīcību, mums jādemonstrē sekas, ar kādām tai nāksies saskarties.
- Jūsuprāt, kas slēpjas aiz gaidāmajām Krievijas un Baltkrievijas militārajām mācībām. Vai tiešām iespējams ticēt, ka tās ir tikai mācības, vai arī Krievija ieņem uzbrukuma pozīcijas?
Viņi [Krievija] tam trenējas jau kopš militārajām mācībām “Zapad” 2017. gadā, tāpat kā Krievijas militārajās mācībās “Vostok”. Tā turpinās pārbaudīt šāda veida daudzdimensiju karamākslu. Tāpat nav nekādu jautājumu, raugoties no stratēģiskās komunikācijas puses, ka kopīgās mācības ar Baltkrieviju, kas nu jau ir uzskatāma par Krievijas sastāvdaļu, ir radītas, lai veicinātu spiedienu gan pret Ukrainu, gan NATO, gan tādām alianses dalībvalstīm kā Baltijas valstīm un Poliju. Šādā veidā Krievija sūta savu vēstījumu.
Tā visa ir daļa no nepārtraukti notiekošās spriedzes palielināšanas, ko rada Krievija, tiecoties uz mērķi pazemot NATO, ko pavada ieroču pielietošanas draudi, jo Eiropā nav saprātīgas politikas.
- Jūsuprāt, vai maz pastāv kaut niecīga iespēja, ka Rietumi un Krievija caur šīm sarunām spēs rast kādu kompromisu un atrisināt situāciju, izvairoties no reāliem militāriem uzbrukumiem?
Šajās sarunās nedrīkst novērtēt par zemu ASV valsts sekretāru Entoniju Blinkenu. Es viņu pazītu desmitgadēm ilgi un esmu ar viņu strādājis kopā Vašingtonā. Viņš ir patiesi ļoti spējīgs diplomāts un patiešām saprot šeit esošās problēmas jau kopš viņa Nacionālās drošības padomes laikiem.
Mēs, protams, varam ari īstenot kaut ko līdzīgu Kubas raķešu krīzei 1962. gadā, kad Padomju Savienība izvietoja kodolraķetes Kubā, bet ASV Turcijā. (Red.piez.: Kubas raķešu krīze bija konfrontācija starp ASV un PSRS, kas pārauga starptautiskā krīzē, kad amerikāņu raķešu izvietošana Itālijā un Turcijā notika līdz ar padomju raķešu izvietošanu Kubā. Tā bija viena no lielākajām konfrontācijām Aukstā kara laikā, un tiek uzskatīts par brīdi, kad konflikts bija vistuvāk kodolkaram. Krīze beidzās, kad PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs izveda visas kodolraķetes no Kubas apmaiņā pret toreizējā ASV prezidenta Džona Kenedija valdības solījuma neuzbrukt Kubai. Lai nākotnē novērstu līdzīgas krīzes, tika izveidota Maskavas—Vašingtonas tiešā tālruņa līnija.)
Jāpiebilst, ka šo augstākās klases spēku un kaujas atbalsta vienību izvietošana Krievijai maksā milzu naudu. Līdz ar to tas nevar ilgt bezgalīgi – pat ne Krievijai.
Tas, ko varam izdarīt sarunu ceļā, ir norādīt, ka nebūs nekādu atkāpšanos no NATO pamatprincipiem – absolūti nekādu. Ja to nedarīsim, tad tā būs alianses solidaritātes pamatprincipu upurēšana, vai arī viņš [V. Putins] uzskatīs, ka viņam ir tiesības vest sarunas ar ASV pār eiropiešu galvām.
Līdzīgi tas notika Aukstā kara laikā, kad Padomju Savienības valdošais režīms runāja ar ASV vadību. Toreiz gan Padomju Savienība bija nopietna lielvalsts, bet Krievija tagad tāda nebūt nav. Tās ekonomika ir uz pusi mazāka par Lielbritānijas ekonomiku. Protams, Krievijai ir liela loma, bet tā nav lielvalsts, un mums ir jānodrošina, lai Krievija šādu statusu nekad nesasniedz.
- Ja sarunās tomēr tiks panākta vienošanās, kāds ir pamats ticēt, ka Krievija to pildīs? Krievija vairākkārt ir ignorējusi vai pārkāpusi starptautiskos līgumus, piemēram, Vīnes dokumentu.
Tur jau tā lieta, ka Krievijai nevaram ticēt. Citējot bijušo ASV prezidentu Teodoru Rūzveltu: “Mums jārunā maigi, nēsājot līdzi lielu nūju.”
Vienlaikus, balstoties uz to, kas notika pagājušajā gadā, aliansei nepieciešams pārvietot savus spēkus un resursus, lai visas dalībvalstis ieņemtu stingras atturēšanas pozīcijas, kas arī jāparedz šogad gaidāmajā NATO jaunajā stratēģiskajā ietvarā. Mums arī jāpalielina noturība pret informatīvo karu un kiberkaru. Tieši Krievija pēdējo gadu laikā ir ļoti labi demonstrējusi, ka šādu spēju attīstība mūsu pusē ir nepieciešama.
- Ir izskanējuši apgalvojumi no Krievijas, ka tā varētu izvietot karaspēku ne tikai Baltkrievijā, bet arī Venecuēlā un Kubā. Cik reāli ir šie draudi?
Neticu, ka Krievija šobrīd riskētu pārkāpt kādas fundamentālas sarkanās līnijas, kas iedarbinātu augstākās klases NATO spēku atbildes reakciju vai Eiropas Savienības (ES) atbildes reakciju. Tas ir t.s. pelēkās zonas karš, kur viss ir par militārā un politiskā balansa saglabāšanu. Krievija zina, kur ir galējās robežas un esmu pārliecināts, ka, ja tā tiešām aizies par tālu, viņi saņems NATO atbildes triecienu, un Krievija to negrib.
Esmu diezgan pārliecināts, ka Krieviju šajā avantūrā atbalsta arī Ķīna, bet līdz zināmam punktam, jo Ķīna vēl nav gatava stāties pretī Rietumiem Taivānas konfliktā. Tāpat Ķīna negrib, lai Krievija “uzstātos” brīdī, kad tā tagad uzņem ziemas olimpiskās spēles, jo tieši to Krievija jau reiz izdarīja vasaras olimpisko spēļu laikā, 2008. gadā iebrūkot Gruzijā. Nedomāju, ka Pekina būtu ļoti priecīga, ja Krievija atkārtotu šo pieredzi. Līdz ar to mūsu rīcībā ir nedaudz laika. Tikmēr, es ceru, ka Krievija apzinās, ka ir sarkanās līnijas, kuras pārkāpjot, tā saskarsies ar nopietniem draudiem, un es nedomāju, ka Krievija to vēlas.
- Jūsuprāt, šobrīd Rietumvalstis ir gana vienotas, lai atbildētu uz Krievijas provokācijām, vai arī to vidū ir valstis, kuras varētu vēlēties "maigāku" pozīciju pret Krieviju?
Manuprāt, Rietumvalstis ieņems tādu kā labā un sliktā policista pieeju. Piemēram, Vācija, Francija un Itālija varētu gribēt pārliecināt Krieviju, izmantojot diplomātiskos līdzekļus, un tam ir daudz iemeslu. Vācija, jo tā slēgusi daļu savu atomelektrostaciju un tā paļaujas uz Krievijas gāzi – tas ir fakts. Itālija, jo tai ir tuvas attiecības ar Maskavu un dažiem tās oligarhiem. Francijas prezidents Emanuels Makrons kandidēs pavasarī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās un vēlas Franciju nostādīt kā lielvaru, un viņš varētu aicināt uz Normandijas formāta sarunām, Minskas vienošanās īstenošanu.
Tomēr lielākajai Krievijas sauszemes spēku atturēšanas spējām jābūt Vācijai. Tai tādu spēju šobrīd nav. Lielbritānija joprojām ir viena no valstīm, kas aizsardzībai tērē visvairāk līdzekļu. Mēs pat palielinām aizsardzībai atvēlētos tēriņus par 10%. Mums ir ļoti, ļoti spēcīgi bruņotie spēki, un Krievija to zina.
Cerams, ka tiks panākta sabiedroto vienošanās un solidaritāte, kur visi būs gatavi ieguldīt līdzekļus, lai sasniegtu vienotu mērķi – panākt Krievijas spēku atvilkšanu no Ukrainas un tās robežām, atjaunot NATO-Krievijas Padomi konstruktīvas diskusijas nolūkos. Iespējams, nepieciešamas plašākas diskusijas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros par jaunu stratēģisko kārtību, kuras pamatā ir bruņojuma kontrole, starptautisko tiesību normu verifikācija, un, ja mēs to spējam panākt, tad es domāju, ka abas puses var samierināties, ja ne ar uzvaru, tad ar veselo saprātu.
- Eiropas Savienība ir sūdzējusies, ka Krievija par Eiropas drošību runā ar ASV, nevis ar ES. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka tā līdz šim tā būtu sniegusi nozīmīgu atbalstu Ukrainai, ņemot vērā, ka agresija pret Ukrainu tiek vērsta kopš 2014. gada, un Eiropas Savienība uz to reaģējusi, galvenokārt izsakot bažas. Jūsuprāt, Eiropas Savienībai vajadzētu būt vairāk iesaistītai sarunās ar Krieviju? Vai Eiropas Savienība neizsaka šādas sūdzības principa pēc, jo atstāta nomaļus tik būtiskā situācijā?
Eiropas Savienībā šādi izsakās, jo tai nav pietiekamu spēju un spēka, un tā to nožēlo. Es domāju, ka Eiropas Savienībai vajadzēt būt daudz lielākai ietekmei. Tomēr, kad runa ir par drošības un aizsardzības jautājumiem, kopīgu drošības un aizsardzības politiku, debates par Eiropas aizsardzību ir vairāk par to, kurš to kontrolē – Brisele vai dalībvalstis. Diskusijas par Eiropas drošību Eiropas Savienībā ir par integrētas Eiropas nākotni, nevis par to, kā Eiropa var spēlēt lielāku lomu pasaules mērogā. Katru reizi, kad saskaramies ar liela mēroga krīzēm, tas tiešā veidā tiek parādīts.
Eiropas Savienībai ir būtiska loma tādās jomā kā civilajā aizsardzībā, kritiskās valstu infrastruktūras noturības jautājumos, bet tā nevaru runāt par reālu spēka pielietošanu. Eiropas Savienība jau reiz neizturēja pārbaudījumu, kad 1950. gadu sākumā Josifs Staļins tiecās pēc Vatikāna, kad tas sāka kritizēt Padomju Savienības politiku. Staļins uz to atbildēja ar jautājumu – cik Vatikānā ir divīziju. Protams, ka Vatikānā tādu nav.
Valsts, kas man šķiet visnesaprotamākā, ir Francija. Tā vienmēr runā par integrētāku Eiropas aizsardzību, bet vienlaikus tai nav nekādu nodomu nodot kontroli pār Francijas bruņotajiem spēkiem Eiropas Komisijai operatīviem nolūkiem. Līdz ar to tās ir tikai izteiktas politiskas muļķības. Es to klausos jau vairāk nekā 30 gadus. Es biju Eiropas Savienības stratēģisko pētījumu vadītājs, esmu to pētījis, esmu ar to strādājis un esmu noguris no šīs tukšās retorikas. Es agrāk tam ticēju, bet esmu tik noguris no šī Rietumeiropas valstu līderu stratēģiskā analfabētisma, ka vairs tam neticu.
- Jā, piemēram, kā Igaunijas bijušais prezidents Tomas Hendriks Ilvess, asi kritizējot Eiropas Savienību, teica, ka ES jādara tas, kas tai vislabāk padodas – jāgatavojas uzņemt bēgļus, un šajā situācija, no Ukrainas.
Jā, es piekrītu. Eiropas Savienībai jādara tas, kas tai vislabāk padodas, un tai nevajag iejaukties militārajos aspektos šajā situācijā.
- Jūsuprāt, vai Eiropai jau šobrīd jāgatavojas bēgļu viļņiem no Ukrainas, jārīko krīzes plānošanas sesijas? Piemēram, tiek lēsts, ka uzbrukuma gadījumā Eiropā no Ukrainas varētu ienākt 3-4 miljoni ukraiņu patvēruma meklētāju.
Protams! Tā būtu daļa no daudzām Krievijas iebrukuma radītajām krīzēm. Tie tiešām būtu 3 – 4 miljoni iespējamo ukraiņu bēgļu, ja Krievija “uzsāktu karagājienu”, lai sagrābtu Kijevu. Es gan nedomāju, ka Krievija to darīs.
Jāatzīmē gan, ka pasaulē un Eiropā ir arvien pieaugošs spiediens, ko izraisa globalizācija, klimata pārmaiņas, pārtikas un ūdens trūkuma ietekme Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Mums būs jāīsteno saprātīga politika, lai pārvaldītu globālo iedzīvotāju skaita maiņu, bet mums nekā nav, lai reaģētu, es teiktu, tūlītējā krīzē.
- Apvienotā Karaliste Ukrainai sniedz atbalstu, piegādājot ar prettanku ieročiem, Kanāda Ukrainā izvietojusi īpašo spēku kontingentu, arī Baltijas valstis, tostarp Latvija, Ukrainai sniedz atbalstu, tai nogādājot raķešu sistēmas “Stinger” un “Javelin”, savukārt ASV sagatavojis militārās palīdzības paketi 200 miljonu ASV dolāru vērtībā. Jūsuprāt, kādi ir galvenie šķēršļi, kāpēc, piemēram, Vācija turpina atteikties no ieroču piegādes Ukrainai?
Es domāju, ka tas ir Vācijas vēstures dēļ. Mums gan nevajadzētu šajā ziņā būt pārāk skarbiem pret Vāciju. Nacistu rīcības dēļ tā joprojām ir lielos parādos, un vācieši ir neizsakāmi jūtīgi, par to runājot. Tie ir patiesi saprotami iemesli, jo Vācija pati beigu beigās bija pilnīgi sakauta karā, ko pati izraisīja. Vācija par to maksājusi augstu cenu.
Tikmēr Lielbritānija sniedz šo atbalstu, jo esam viena no vadošajām NATO dalībvalstīm un otrs lielākais spēks aiz ASV, un te runa nav tikai par ieročiem. Krievija uzaicināja Lielbritānijas aizsardzības sekretāru Benu Vollesu uz sarunām Maskavā, jo viņi zina, kas ir Ukrainā, un es par to neko vairāk neteikšu, bet tas ir vairāk nekā tikai ekipējums un ieroči, un viņi to zina. Šī iemesla dēļ Lielbritānijas aizsardzības sekretārs tika aicināts uz sarunu ar Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu.
Tas būs viņu darba kārtībā, jo tur notiek daudz kas vairāk nekā par to, kas lasāms publiskajā telpā. Šī iemesla dēļ es domāju, ka tikšanās starp Šoigu un Vollesu būs būtiska Krievijas tikšanās ar kolektīvajiem Rietumiem.
Arī karadarbība mainās. Manuprāt, nākotnē liela loma būs tieši ASV, arī Lielbritānijai, Ķīnai, iespējams, Austrālijai un Kanādai. Tikmēr, ja tam līdzi nemainīsies arī Vācija un Eiropa, tā būs ļoti liela kļūda. Arī Krievija mainās, adaptē savus spēkus globālajām pārmaiņām. Ja paraugāmies uz robotizēto sistēmu skaitu, ko Krievija varētu izvietot, ja tā to patiešām to izdarītu, tā varētu īstenot pilna apmēra Ukrainas ieņemšanu.
Krieviju es saucu par nezvēru ne tāpēc, ka to necienītu. Man ir liels respekts pret Krieviju un krieviem. Kremli noteikti vajadzētu respektēt – ja viņi saka, ka kaut ko izdarīs, ja viņi ar darbiem demonstrē, ka izdarīs, mums pret to jāizturas gana nopietni un ar respektu, ko Krievija ir pelnījusi, jo lielākoties, kad Krievija saka, ka rīkosies, tā to arī dara.
- Scenārijā, kur Krievija uzbrūk Ukrainai – vai mums, Baltijas reģionam, būtu jāuztraucas par līdzīgiem draudiem?
Ja Krievija sekmīgi ieņem lielāko daļu Ukrainas vai pusi Ukrainas, tad ņemam vērā Krievijas t.s. savienības valsti Baltkrieviju, kā arī, ja Krievija savelk spēku Kaļiņingradā – atliek vien paskatīties kartē, lai saprastu, ka Baltijas reģions ir ļoti ievainojams. Neatkarīgi no tā, vai esat NATO vai Eiropas Savienības dalībvalstis, Kremlis tāpat centīsies izdarīt spiedienu, piemēram, uz Rīgu, lai panāktu, ko vēlas.
Jāteic gan, ka, manuprāt, jau šobrīd piedzīvojat to, ko saucu par “5D karadarbību” – maldināšana, dezinformācija, destabilizēšana, traucēšana un beigu beigās tam visam seko iznīcināšana. Ja V. Putins sasniedz savus mērķus, tad Baltijas reģions, īpaši Latvija, var rēķināties, ka tas viss iepriekšminētais tiks vērst pret jums.
- Jūsuprāt, ko mums vajadzētu darīt šāda scenārija gadījumā – kā stiprināt aizsardzību un noturību? Tomēr, neskatoties uz to, ka esam NATO, Eiropas Savienībā, mums pašiem, pirmkārt, jābūt spējīgiem sevi aizsargāt, ko arī paredz NATO 3. pants.
Es bieži dodos gan uz Lietuvu, gan Igauniju, gan Latviju un sevi redzu kā šo valstu tuvu draugu, un es visnotaļ turpināšu to darīt, jo ticu jums, es ticu jūsu brīvībai.
Tāpat, lai atbalstītu jūs šajos centienos, es, piemēram, kaut kur Varšavas dienvidos izvietotu Lielbritānijā esošo NATO Ātrās reaģēšanas korpusu (Allied Rapid Reaction Corps), lai tas skatītos gan uz austrumiem, gan dienvidiem, jo ziemeļos tas būtu pārāk tālu. Šo korpusu vada Apvienotā Karaliste, atbalsta ASV, un tā ir spējīgākā NATO vienība. Savukārt ap to es izveidotu nākotnes sabiedroto mobilos spēkus, kas būtiski stiprinātu atturēšanas spējas, saglabājot lielu mobilitāti. Tāpat es draudētu ar Kaļiņingradu – ja notiek jebkāda kustība pret Baltijas valstīm, ar Kaļiņingradu ir cauri.
Tas ir tas, ko es ieteiktu darīt – pieņemt tiešus norādījumus no NATO, veicot pastiprinošus pasākumus, kas skaidri un nepārprotami demonstrē Maskavai, ka mēs [NATO] to nopietni uztveram to, ka sabiedrotos ne tikai glābsim, bet arī aizsargāsim.
- Cerams gan, ka nenāksies dzīvē piedzīvot šādu scenāriju.
Jā, es arī tā ļoti ceru. Ceru, ka Rietumiem izdosies atkal apsēsties pie viena galda ar Krieviju, atrisināt problēmas. Ne mēs [Eiropa] vienīgie maksājam par Krievijas agresiju. 70% Krievijas ienākumi no pārdotās gāzes, naftas un enerģijas ir no Eiropas.
Visloģiskākais solis būtu, ka Rietumi kļūt ar Krieviju pa partneriem drošības jautājumos, lai kopīgi vērstos pret organizēto noziedzību un terorismu. Bet tā Putina apsēstība, kas, manuprāt, viņam radās, dienējot Austrumvācijā pagājušā gada astoņdesmitajos gados un pieredzot PSRS sabrukumu deviņdesmoto gadu sākumā, to neviens Krievijā neparedzēja.
Šķietami, ka Krievija iestigusi pagātnē, kur neatrod un nepieļauj vietu politiskām, ekonomiskām vai sociālām pārmaiņām. Runa ir par Krievijas vadošo eliti, kura ir tik ļoti uztraukusies par kādreizējiem padomju pilsoņiem, bet uzmanību pelnījuši arī mūsdienu Krievijas cilvēki. Krievija ir pelnījusi kļūt par mūsdienīgu valsti. Bet tā vietā Kremļa elite labprātāk turpina izmantot pagātnes nacionālo vēstures naratīvu, nekā iet pretī pārmaiņām, lai Krievija izdzīvotu 21. gadsimtā. Krievijas iedzīvotāji var izturēt daudz, bet kaut kādā punktā būs lūzums. Manuprāt, tās ir bailes no pārmaiņām, kas dzen Kremli radīt šo krīzi. Tās ir Kremļa elites bailes zaudēt varu un ietekmi.
- ASV Kongresā šobrīd ir piedāvājumi par dažādām jauna veida sankcijām pret Krieviju gadījumā, ja tā turpinās eskalēt situāciju Ukrainā. Vai arī Eiropas Savienība būs gatava noteikt tik pat stingras sankcijas kā ASV?
Šaubos. Krievija ir izvērtējusi visas iespējamās sankcijas – tā nerīkotos, ja nebūtu šāda vērtējuma. Sankcijām būs sekas, un, ja to dēļ jebkādā veidā cietīs Krievijas iedzīvotāji, Kremlis tiem pateiks, ka visās Krievijas iedzīvotāju ciešanās vainīgi Rietumi. Viņi [Kremlis] pilnībā saprot, ka nostādījuši mūs diezgan sarežģītā pozīcijā. Jebkādas Eiropas izvirzītas sankcija ļoti ātri aizslīdēs prom, un es to attiecinu arī uz savu valsti, jo arī Lielbritānijā ir ļoti daudz Krievijas naudas. Te ir runa par gāzi, par naudu – attiecībā uz Krieviju ir ļoti daudz interešu, tāpēc domājams, ka Eiropas Savienība to “nespiedīs” pārāk stipri.
Jā, būs sūdzības, jā, tas būs skaļi saukļi, bet galu galā tas tiks darīts ar spēku, un pārējā pasaule šo situāciju būs spiesta pieņemt. Es tiešā veidā neapdraudētu NATO, es neuzbruktu Eiropas Savienībai, tomēr es radītu spriedzi Baltijas valstīs, panākot, ka tās darītu to ko es vēlos. Līdz ar to man šķistu, ka viss ar šo avantūru saistītais risks ir kontrolējams. Šie apsvērumi norāda, ka ja V. Putins gribēs realizēt šīs ambīcijas, viņam tas ir jādara jau tagad, jo tas nebūs iespējams pēc pieciem gadiem. Tieši šie apsvērumi man kā analītiķim rada lielākās bažas.
- Rezumējot – ko mēs, Baltijas reģions, Rietumvalstis un Ukraina tuvākajā nākotnē varam sagaidīt no Krievijas?
Manuprāt, prezidents Putins pats vēl nav izlēmis. Es domāju, ja iebrukums Ukrainā patiešām notiks, tad tas būs nekavējoties pēc ziemas olimpiskajām spēlēm Ķīnā. Līdz tam mums [Rietumiem] vēl ir laiks atrast veidu, kā izkļūt no šīs situācijas.
Ja Kremlis uzbrūk martā, es būtu daļēji pārsteigts, jo iebrukt Ukrainā ar tankiem pavasarī - šķīdoņa laikā nebūt nav pateicīgs darbs. Tas viennozīmīgi sarežģīs operāciju. Tādēļ februāris būs izšķirošais mēnesis. Lai Krieviju atturētu, mums [Rietumvalstīm] ir maksimāli jāuztur politiskais un ekonomiskais spiediens, kā arī skaidra apņēmība, ka mēs uz šādu iebrukumu tiešām reaģēsim.
Ja Krievija patiesi iebruks Ukrainā, tad NATO atbilde būs, un tas mainīs visu kolektīvās aizsardzības pozīciju.
