Krievijas pēdējo nedēļu masīvie triecieni Ukrainas pilsētām arvien vairāk izskatās nevis pēc spēka demonstrācijas, bet gan pēc mēģinājuma noslēpt pieaugošās problēmas frontē un Krievijas aizmugurē. Lai gan Maskava turpina izmantot simtiem dronu un raķešu, lai terorizētu Ukrainas civiliedzīvotājus, analītiķi norāda: Krievijas kara mašīna zaudē tempu, bet Ukraina arvien efektīvāk maina kara raksturu sev par labu.
Kopš maija sākuma Krievija ir būtiski pastiprinājusi uzbrukumus Ukrainas civilajai infrastruktūrai un dzīvojamiem rajoniem. Šie triecieni prasījuši desmitiem cilvēku dzīvību un iznīcinājuši daudzas dzīvojamās ēkas. Tomēr Rietumu analītiķu vērtējumā šāda taktika drīzāk apliecina Krievijas ierobežotās iespējas kaujas laukā, nevis tās pārliecību par uzvaru.
Krievijas virzība frontē ir gandrīz apstājusies
Pirmajos piecos 2026. gada mēnešos Krievijas spēkiem nav izdevies panākt būtisku izrāvienu Ukrainas frontē. Gluži pretēji, maijā Krievija, pēc atsevišķu Ukrainas OSINT analītiķu vērtējuma, zaudējusi vairāk teritorijas nekā ieguvusi. Tas būtu pirmais šāds mēnesis kopš Ukrainas 2023. gada pretuzbrukuma.
Šī tendence ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā, ka Krievija vienlaikus palielinājusi uzbrukumu intensitāti. Tas liecina, ka problēma nav tikai taktiskā līmenī. Krievijas vienību kaujas spējas, iespējams, ir tik būtiski degradējušās, ka atsevišķos sektoros uzbrukumos tiek sūtītas ļoti nelielas karavīru grupas.
Rietumu militārie eksperti norāda, ka Ukrainas aizsardzības pozīcijas šobrīd ir ievērojami stiprākas nekā pirms gada. Ukraina ne tikai notur līniju frontē, bet arī arvien mērķtiecīgāk pārceļ kara spiedienu uz Krievijas loģistiku, militāro rūpniecību un infrastruktūru dziļi agresorvalsts teritorijā.
Ukraina pāriet uz “tehnoloģiskās aplenkšanas” modeli
Viens no būtiskākajiem kara attīstības virzieniem ir Ukrainas pāreja no klasiskām sauszemes ofensīvām uz tā dēvēto tehnoloģiskās aplenkšanas modeli. Tā pamatā nav pilsētu ielenkšana ar tankiem un kājniekiem, bet gan pretinieka loģistikas, piegādes ceļu, degvielas infrastruktūras un militāro objektu sistemātiska apdraudēšana ar droniem.
Ukrainas bezpilota sistēmas arvien biežāk sasniedz mērķus vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā. Starp triecienu mērķiem minēti naftas termināļi, ostu infrastruktūra, pretgaisa aizsardzības sistēmas un militāri objekti Krievijas dziļajā aizmugurē.
Šāda stratēģija ļauj Ukrainai radīt spiedienu ne tikai frontē, bet arī Krievijas kara ekonomikas iekšienē. Ja okupētās teritorijas kļūst par pastāvīgi apdraudētu zonu Krievijas tehnikai, munīcijai un personālam, Maskavai kļūst arvien grūtāk uzturēt ilgstošu karadarbību.
Maskavai sarūk politiskās iespējas
Krievijas militārās neveiksmes ietekmē arī Kremļa politisko pozīciju. Vladimira Putina režīms ilgstoši centies sabiedrībai un ārpasaulei parādīt, ka Krievijas uzvara Ukrainā esot neizbēgama. Taču ieilgusī karadarbība, milzīgie zaudējumi, Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā un frontes stagnācija šo vēstījumu padara arvien mazāk pārliecinošu.
Krievijā pieaug šaubas par kara jēgu un par to, vai Kremlis vispār spēj sasniegt savus sākotnējos mērķus. Vienlaikus Putins joprojām stingri kontrolē valsts politisko sistēmu, tāpēc nav pamata gaidīt, ka Maskava tuvākajā laikā pati atteiksies no agresijas.
Tieši pretēji, analītiķi brīdina, ka Krievija var izvēlēties eskalāciju. Putinam kompromisa miers, kas faktiski nostiprinātu neatkarīgas, demokrātiskas un militāri spēcīgas Ukrainas pastāvēšanu pie Krievijas robežām, būtu politiska sakāve. Tāpēc Kremlis, visticamāk, turpinās vai pat pastiprinās terora kampaņu pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, mēģinot piespiest Kijivu un Rietumus piekāpties.
Krievijas triecieni ir arī signāls sarunām
Masīvie Krievijas gaisa uzbrukumi jāskata arī iespējamā sarunu kontekstā. Analītiķi pieļauj, ka Maskava cenšas atgūt zaudēto iniciatīvu un uzlabot savas pozīcijas iespējamās pamiera sarunās. Tāpat Krievija var mēģināt atkal pievērst ASV administrācijas uzmanību Ukrainas karam laikā, kad Vašingtonas fokuss daļēji pārbīdījies uz citiem starptautiskiem konfliktiem.
Tomēr šī stratēģija nenozīmē, ka Krievija atrodas spēcīgās pozīcijās. Drīzāk tā rāda, ka Maskavai trūkst labu alternatīvu. Uz zemes panākumi ir ierobežoti, zaudējumi ir milzīgi, bet Ukrainas spējas radīt zaudējumus Krievijas aizmugurē turpina pieaugt.
Zaudējumi un mobilizācijas problēmas grauj Krievijas kara spējas
Krievijas zaudējumi karā tiek vērtēti kā ļoti smagi. Rietumu amatpersonu aplēses liecina par simtiem tūkstošu kritušo kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma 2022. gada februārī. ASV amatpersonas norādījušas, ka Krievija ik mēnesi zaudē desmitiem tūkstošu karavīru, turklāt runa ir par kritušajiem, nevis ievainotajiem.
Šie zaudējumi rada arvien lielāku spiedienu uz Krievijas mobilizācijas sistēmu. Maskava pastiprina piespiedu mobilizāciju okupētajās Ukrainas teritorijās, jo brīvprātīgo un kontrakta karavīru vervēšanas centieni Krievijā acīmredzami nav devuši pietiekamu rezultātu.
Vienlaikus Krievijas ekonomika joprojām spēj uzturēt karu, īpaši, ja tai palīdz augstas energoresursu cenas. Tāpēc Krievijas spēju turpināt agresiju nedrīkst novērtēt par zemu. Pat zaudējot iniciatīvu, Maskava var izvēlēties nevis atkāpšanos, bet vēl lielāku vardarbību.
Ukraina iegūst laiku un atbalstu
Ukrainas pozīcijas stiprina arī jaunā militārā palīdzība no Eiropas valstīm. Papildu ieroču paketes, pretgaisa aizsardzības spēju stiprināšana un gaidāmā Rietumu kaujas aviācijas iesaiste palielina Ukrainas iespējas gan aizsargāties, gan turpināt precīzus triecienus pret Krievijas militāro infrastruktūru.
Šobrīd kara dinamika Ukrainai kļūst labvēlīgāka nekā pirms gada. Tas nenozīmē ātru kara beigu tuvošanos, taču nozīmē, ka Krievijas sākotnējais aprēķins par Ukrainas spēju salaušanu arvien vairāk izrādās kļūdains.
Krievija joprojām ir bīstama, tai ir ievērojami resursi, un tās raķešu un dronu triecieni var turpināties ilgstoši. Taču arvien vairāk pazīmju liecina, ka Maskava zaudē spēju diktēt kara tempu. Ukrainas uzdevums šajā situācijā ir nepalaist garām iniciatīvu, turpināt graut Krievijas loģistiku un saglabāt starptautisko atbalstu.
Kara jaunā fāze vairs nav tikai cīņa par katru kilometru frontē. Tā ir sacensība par to, kura puse spēs ilgāk saglabāt militāro, ekonomisko un politisko izturību. Un šajā sacensībā Krievijas šķietamais spēks arvien biežāk atklāj tās vājumu.
