Kāds sauc pēc palīdzības, kāds pēc Dieva, cits vienkārši padodas, zinot, ka pēc piecām stundām būs viss, un tā arī ir – šāda ir skaudrā realitāte Rīgas 1. slimnīcas Covid-19 pacientu nodaļā, par kuru “Sargs.lv” stāsta Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 19. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargs Veiko Spolītis. Pēdējā mēneša nedēļas nogales viņš pavadījis, sniedzot atbalstu medicīnas personālam Covid-19 pacientu apkopšanā un arī mirušo transportēšanā uz morgu, ne mirkli nešauboties – zemessargu atbalsts viņiem ir nepieciešams. Kamēr medicīnas personāls, zemessargiem dodoties prom, izsaka pateicības vārdus, tikmēr ierasti viņos manāms nogurums, kas mijas ar daļu cinisma. Un tas ir saprotami – ja ikdienu nemitīgi redzi, ka cilvēki aiziet, ikvienā pamazām iezogas skarbā realitāte.
V. Spolītis ikdienā ir pasniedzējs Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, papildus darbojoties arī finanšu konsultāciju jomā. Kopš 2013. gada viņš savu brīvo laiku velta arī Zemessardzes 19. kaujas nodrošinājuma bataljonam, esot zemessargs.
Viņa darbs ar Covid-19 slimniekiem sākās jau janvārī, sniedzot atbalstu Rīgas pašvaldības dienas centram, nodrošinot sasirgušo izolācijas telpu apsardzi. Savukārt atbalstu Rīgas 1. slimnīcas medicīnas personālam 19. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargi sniedz kopš novembra sākuma. Zemessargi slimnīcas gaiteņos sastopami katru dienu, strādājot maiņās. Veiko parasti uzņemas maiņas nedēļas nogalēs.
“Zemessardzē, tāpat kā armijā, ir ļoti skaidrs jēdziens – virsnieku lēmumus neapspriež. Ja esmu devis zvērestu, man nav nekāda pamata apšaubīt vienu vai otru lēmumu. Iesaiste, palīdzot mūsu medicīnas personālam, kas veic svētīgu darbu, nesākās tikai tagad, bet jau janvārī, kad mēs palīdzējām Rīgas patversmei. Pats atbalstā biju pāris nedēļas. Ja salīdzina pašreizējo situāciju ar piedzīvoto janvārī, nedrošības sajūta bija lielāka gada sākumā, jo tobrīd nebija vakcīnu, kaut arī mums bija speciālais ietērps, dubultie cimdi un viss pārējais. Šobrīd ir daudz drošāk. Zini, ka esi vakcinējies, ievēro visus drošības pasākumus, turklāt mediķiem vajadzīga palīdzība – tur vispār nav divu domu,” stāsta zemessargs.
Fiziski smagi darbi, arī mirušo transportēšana uz morgu
Parasti vienā maiņā, kas ilgst no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā, strādā divi zemessargi, esot ārstu, viņu palīgu vai virsmāsu rīcībā.
Zemessargu pienākumos ietilpst dažādu fiziski smagu darbu izpilde, tostarp mirušo pacientu nogādāšana uz morgu. Jāvāc arī atkritumi, kas rodas t.s. Covid-19 netīrajā zonā. V. Spolītis saka – cilvēki, kuri ikdienā nav sastapušies ar darbu slimnīcā, nevar iedomāties, kādu lērumu atkritumu rada koronavīruss. Ja, piemēram, vizieri var notīrīt, tad pārējais medicīnas personāla drošais ietērps, strādājot ar sasirgušajiem – bahilas, dubultie cimdi, priekšauti, matu tīkli, speciālais kombinezons – tas viss ir vienreizlietojams un tiek mainīts nemitīgi.
Papildus atbalsta sniedzēju pienākumos ietilpst arī smagāk skarto Covid-19 pacientu barošana un arī autiņbikšu mainīšana.
Pateicība, nogurums un cinisms
Veiko un pārējo zemessargu darbu medicīnas personāls vērtē ļoti augstu. Viņš stāsta – zemessargiem, dodoties prom, vienmēr tiek izteikti pateicības vārdi un sveiciens “uz tikšanos nākamreiz”.
“Viņu “paldies” patiesi var just, un mums jau nekas vairāk nav vajadzīgs – ar to patiesi ir gana,” saka V. Spolītis.
Ņemot vērā, ka Veiko Rīgas 1. slimnīcas Covid-19 nodaļā atbalstu sniedz nedēļas nogalēs, viņam vairāk sanācis strādāt kopā ar virsmāsām un māsām. Veiko novērojis – visi ir noguruši, iezogas arī zināms cinisms, jo saslimušo skaits ir patiesi liels. Tomēr zemessargu un medicīnas personāla starpā izveidojies jau saskanīgs darba ritms, kā arī brīvajos mirkļos, iedzerot kafiju vai paēdot, reizēm tiek pārrunātas visdažādākās tēmas.
“Varbūt 1. slimnīcā nenākas redzēt tik daudz mirušo kā Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā vai Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur situācija ir daudz kritiskāka, tomēr arī te viņu ir daudz. Ja tu nemitīgi redzi, ka cilvēki aiziet, tad pamazām iezogas tāds reālisms. Te cilvēks ir, te vairs viņa nav,” viņš stāsta.
Ar medicīnas personālu pārspriesti arī jautājumi par to, kā lai cilvēkiem ieskaidro, ka tagad ir pieejamas vakcīnas. “Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums, uz kur nevienam no mums nav atbildes,” stāsta V. Spolītis.
Atbildot, vai nav emocionāli grūti redzēt tik daudz nāves gadījumu, Veiko saka, ka, protams, ir. Vienlaikus gan viņš atzīst, ka tā ir iespēja zemessargiem arī mācīties.
Skaudrā realitāte
Realitātei Rīgas 1. slimnīcā ir divas sejas. Pirmā – patīkamā. Veiko stāsta, ka viņam dzīves laikā nav nācies daudz sastapties ar vidi Latvijas medicīnas iestādēs, tik daudz, cik dodoties līdzi tēvam vizītēs pie ārstiem pēc sirds operācijas. Līdz ar to, esot Rīgas 1. slimnīcā, viņu ļoti pozitīvi pārsteidzis tur redzētais – aprīkojums, personāla iesaiste un viss pārējais, viņaprāt, ir labā līmenī.
Tad ir otra puse – Covid-19 smagi sasirgušie.
Viņš arī pauž cerību, ka cilvēki sāks aizdomāties par to, ka vienas vakcīnas pudelīte maksā aptuveni 20 eiro, līdz ar to injekcija ir vēl lētāka, tikmēr cilvēku uzturēt pie sistēmām reanimācijā izmaksā tūkstošus dienā. Līdz ar to, viņaprāt, cilvēku neapdomība šīs pandēmijas laikā maksā pat ļoti dārgi.
“Ir ļoti vienkārši, prasti sakot, bļaut – valdība nedod, valdība nedara, nav naudas. Bet paskatieties, kā mēs šobrīd šķērdējam naudu cilvēku dēļ, kuri neapdomīgi nav vakcinējušies. Nieka 20 eiro vietā mēs tērējam tūkstošus vienam cilvēkam. Ja mēs to saliksim kopā, es domāju tur būs miljoni. Tā ir vēl viena diskusija, kas vēl īsti nav iesākusies, bet ceru, ka līdz šīs pandēmijas beigām tas tiks salikts plauktiņos,” norāda V. Spolītis, uzsverot – cilvēkiem ir jācīnās pret šo sērgu un, cerams, ka līdz pavasarim būsim ar to tikuši galā.
Cilvēki, kuri izķepurojas
Protams, ir arī Covid-19 saslimušie, kuri veseļojas – vieni vājāk, citi stiprāk. Tad ir tie, kuri ir tuvu tam, lai tiktu mājās. Veiko piebilst – lielākā daļa pacientu nav vakcinējušies, tomēr ne visi atzīst, ka vajadzēja. Tikmēr ikviens, kurš ticis “atpakaļ uz kājām”, steidz pateikties medicīnas personālam un Dievam.
Viņš uzsver – būtiskākais, lai pacienti jūtas labāk, atkal atrastu dzīvesprieku, un arī šādu piemēru ir daudz. Piemēram, kāds vīrietis meklējis sievas māti un beidzot bija atradis viņu Rīgas 1. slimnīcā. Slimnīcas personāls palīdzējis znotam sazināties telefoniski ar sievieti, un pacientes sejā uzreiz parādījies smaids.
“Redzējām, kā cilvēks, kurš bija pilnīgi bāls, it kā atnākot “no otras puses”, pēkšņi sāka smaidīt. Tad ir sajūta, ka šis cilvēks izķepurosies. Šādu piemēru un stāstu gan mums, zemessargiem, gan fantastiskajām medmāsām visās Latvijas slimnīcās ir daudz,” pieredzētajā dalās Veiko.
Ar cerību atgriezties “normālās sliedēs”
V. Spolītis pauž cerību – raugoties uz saslimušo skaita sarukumu, situācija iet uz labo pusi. Arī bataljonā izskan – iespējams, medicīnas personālam vairs nebūs vajadzīga palīdzība no malas, ja, protams, pozitīvā tendence turpināsies.
“Redzam, ka situācija medicīnas iestādēs normalizējas. Smagi saslimušo skaits slimnīcās mazinās, arī mēs bataljonā dzirdam, ka, iespējams, šāda palīdzība vairs nebūs vajadzīga, un mūsu nākamā operācija varētu būt Latvijas dienvidaustrumu pierobežā. Atgriežamies normālās sliedēs, paldies visiem iesaistītajiem un strādājam tālāk. Reālā dzīve nekur nepazūd,” viņš saka.
Apstāties un padomāt
Pēc redzētā Rīgas 1. slimnīcas Covid-19 nodaļā V. Spolītis mudina cilvēkus apstāties un padomāt. Domāt, nevis balstīt savus lēmumus uz skaļiem virsrakstiem vai demagogu izteiktiem apgalvojumiem.
“Daļai cilvēku vajadzētu rast nedaudz veselā saprāta, uzklausīt savu sirdsbalsi un saprast notiekošo, jo zinātne nav radusies tikai šodien. Tā mums apkārt ir vismaz piecus gadsimtus, ļaujot mums sasniegt tik daudz. Kaut vai sarunāties, katram esot savā valsts pusē. Ar spēju izprast, apstāties, ieklausīties un padomāt – tas mūs izvedīs atkal uz ceļa. Nebērsim sev pelnus uz galvas, jo Latvija Covid ziņā nav unikāla – tas skar visu pasauli. Situācija kļūst labāka, un, cerams, šajā Ziemassvētku laikā mēs virzīsimies tālāk. Mums, tiem, kuri palikuši, ir vēl daudz darāmā,” saka zemessargs V. Spolītis.
