Savā rakstā E. Brava uzdot retorisku jautājumu – kā gan zināt, kam gatavoties NATO sabiedrotajiem gadījumos, ja oponenti dažādus jauna hibrīda uzbrukuma ieročus var izstrādāt bez jebkādiem ierobežojumiem. Viņa uzsver – pirms notikumiem Baltijas valstīs un Polijā, neviens nevarēja iedomāties, ka kāds režīms varētu ievest migrantus, lai tos pēcāk “izmestu” kaimiņvalstu teritorijās. Tādā gadījumā rodas jautājums – vai Baltkrievija varētu izmantot “Zapad 2021”, lai vēl vairāk iepludinātu migrantus Eiropā? Baltijas valstu valdību rīcībā šādas norādes jau ir. Turklāt pasaulē netrūkst nedz valstu, nedz režīmu, kuri labprāt atbrīvotos no dažiem tūkstošiem savu iedzīvotāju. Šajā gadījumā nevar izslēgt īpašu Lukašenko vienošanos ar Afganistānā varu pārņēmušajiem talibiem, kuri izmantos izmisušo cilvēku vēlmi pamest valsti.
Jautājumus izraisa arī Ķīnas loma šo mācību kontekstā. Šobrīd Ķīnas pārstāvjus Krievija ielūgusi uz “Zapad 2021” kā novērotājus. Vēl nesen Ķīna vienpusēji bloķēja Lietuvas lauksaimniecības produktu importu, cenšoties to sodīt par atbalstu Taivānai.
Jautājumus raisa arī cita problēma – vai starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu sākt bažīties par A. Lukašenko lomu iespējamas plaša mēroga kodolkatastrofas izraisīšanā, iedarbinot bēdīgi slaveno Astravjecas spēkstaciju? Vissi iepriekš minētie draudi ir iespējami, bet tos prognozēt ir neiespējami. Tomēr šie faktori šos režīmus liek īpaši uzmanīt un monitorēt.
Mācības Zapad Krievija un Baltrkrievija rīko ik pēc četriem gadiem. Līdzīgi liela mēroga mācības rīko arī NATO, taču alianse to dara pārredzamāk. Katru šādu reizi, viena puse cieši uzrauga otru. “Zapad 2017” bija diezgan standartizēts vingrinājums, lai gan tas iekļāva elektroniskās karadarbības elementus, piemēram, noslāpējot GPS signālu Somijas Ziemeļu daļā un Norvēģijā. Kopš tā laika Krievija ir kļuvusi par inovatīvu agresijas praktizētāju, pastāvīgi draudot ar plaša mēroga karu. Savukārt Baltkrievija, kas starptautiskajā arēnā vairs īpaši neuztraucas par savu reputāciju, arī nekautrējas izmantot dažādus pret Rietumiem vērstus ļaunprātīgus līdzekļus.
Tas nozīmē, ka Rietumu valstu gadījumā vairs nepietiek tikai un vienīgi ar Krievijas militārpersonu un mācību vērošanu. Gluži pretēji, pēdējie notikumi pierāda, ka abas valstis pelēkās zonas un hibrīdās agresijas pastiprināšanai var izmantot masveida militārās mācības. Tas liek uzdot jautājumus kā tāda lielvalsts kā Ķīna var izmantot militārās mācības, lai attīstītu savus hibrīdās karadarbības paveidus.
“Neparedzamas un oportūnistiskas darbības var izraisīt nevēlamu eskalāciju,” norāda A. Pabriks, uzsverot, ka tie militārie eksperti, kuri savos novērojumos koncentrējušies tikai un vienīgi uz Krievijas bruņojuma kustības un pārvietošanas virzienu analīzi, patiesībā var palaist garām reālo Krievijas rīcību.