Baltijas jūras reģiona nebeidzamās likstas ar Krieviju

Pat, ja ASV prezidenta Džo Baidena administrācija cenšas atjaunot ASV sadarbību ar Eiropu un NATO, izaicinājumi Indijas un Klusā okeāna reģionā, ekonomiskie jautājumi, pandēmijas sekas un citi nekonvencionālie draudi, piemēram, klimata pārmaiņas varētu būt prioritāri uz reģionālās drošības progresa rēķina. Tomēr tā būtu stratēģiska kļūda, uzskata Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) pētnieki. Pastiprinoties stratēģiskajai konkurencei starp transatlantisko aliansi un Krieviju un Ķīnu, ir nepieciešami spēcīgāki reģionālie un transatlantiskie centieni, lai pastiprinātu aizsardzību un atturēšanu reģionā.

Eiropas politikas analīzes centrs (CEPA) veicis pētījumu ar mērķi izveidot mērķtiecīgu, uz nākotnes tendencēm vērstu transatlantisko drošības programmu Baltijas jūras reģionam, piedāvājot drošības problēmu novērtējumu. Pētījuma pamatā ir desmitiem interviju ar pašreizējiem un bijušajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem un ekspertiem kā arī politikas semināri, teorētiskā literatūra un aptauju dati. Drīzumā tiks publicēta arī pētījuma otrā daļa, kurā uzmanība tiks pievērsta drošības problēmu risinājumam.

Ceļš uz sakāvi Baltijas jūras reģionam un visām Eiroatlantiskās kopienas valstīm ir īss. Ja ar militāru blefu, iebiedēšanu vai faktisku uzbrukšanu Krievija var apstrīdēt NATO un ASV reģionālās drošības garantijas, tā dažu stundu laikā var sagraut drošības kārtību Eiropā, kāda tā izveidojusies pēc 1991. gada. Nekas cits Krievijas militāro instrumentu arsenālā nepiedāvā tik ātras un izšķirošas ģeopolitiskās cīņas uzvaras iespējas.

Arī pretgaisa aizsardzības ziņā Krievijai ir priekšrocības, ko pastiprina plašas un uzlabotas pretgaisa aizsardzības un elektroniskās karadarbības iespējas. Krievija ir izvietojusi jaunas sauszemes vidēja darbības rādiusa kodolraķetes, pārkāpjot Vidēja darbības rādiusa kodolieroču (INF) līgumu, kā arī turpina veikt citas darbības, kas apdraud Baltijas jūras reģionālo drošību. Krievijas kuģi un lidmašīnas veic nesaskaņotus manevrus un pārkāpj valstu teritoriālos ūdeņus un gaisa telpas, lidaparātu pilotiem nenorādot savu atrašanās vietu, augstumu, neiesniedzot lidojuma plānus un nesazinoties ar gaisa telpu kontrolieriem. No Kremļa skatupunkta šādas darbības ir zema riska un efektīvas, tomēr ievērojami palielina incidentu risku starp NATO un Krieviju.

Kaļiņingradas eksklāvs, ko Krievija stratēģiski uztur šajā reģionā, rada gan izaicinājumus, gan iespējas. Pretoties Krievijas spējām būtu milzīgs izaicinājums ne tikai eskalācijas riska dēļ. 2018. gadā Krievija modernizēja kodolieroču uzglabāšanas vietu, kā arī izvietotās raķetes “Iskander” ir spējīgas nest kodolieročus. Kaļiņingrada ir labi aizsargāta pret mēģinājumiem neitralizēt tās militārās spējas – tur atrodas astoņi bataljoni ar “S-300” un “S-400” tālas darbības rādiusa raķešu palaišanas ierīces.

Krievijas pieejā Baltijas jūras reģionam lielā mērā dominē neskaidrība – Kremlis nedefinē skaidru stratēģiju un vēršas nevis pret reģionu kopumā, bet gan pret atsevišķām valstīm, izmantojot hibrīduzbrukumu elementus. Tāpat Krievijai šķiet nevēlama ārēju NATO spēku klātbūtne Baltijas valstīs, tādēļ tā izmanto dažādus atklātus un slēptus līdzekļus, lai kavētu Baltijas valstu lēmumu pieņemšanu, grautu iekšējo kohēziju, atsvešinātu Rietumu sabiedrotos un vairotu pret Rietumiem vērstus negatīvus uzskatus sabiedrībā.

Krievija un Baltkrievija šī gada martā parakstīja piecu gadu stratēģiskās partnerības līgumu. Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko atbalstījis Krievijas kaujas lidmašīnu izvietošanu Baltkrievijā, savukārt abu valstu aizsardzības ministri paziņojuši par plāniem izveidot trīs kopīgus mācību centrus, tādējādi stiprinot militārās sadarbības saites. Pretgaisa aizsardzības un raķešu palaišanas sistēmas jau ir ļoti integrētas un atrodas Krievijas kontrolē. Tāpat gaidāms, ka Krievija pēc šī gada “Zapad” mācību noslēguma Baltkrievijas teritorijā atstās pretgaisa aizsardzības sistēmas “S-400”.

NATO ir ātri reaģējusi uz šiem izaicinājumiem, kopš 2014. gada palielinot klātbūtni Baltijas valstīs ar paplašinātās klātbūtnes kaujas grupām (eFP), Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misiju, diviem divīzijas un vienu korpusa štābu reģionā, kā arī ar NATO spēku integrācijas vienībām (NFIU). Tāpat ir uzlabojusies izlūkošanas informācijas apmaiņa, jo īpaši attiecībā uz atvērtā pirmkoda jeb open-source materiāliem. Tāpat ir uzlabojusies ES sadarbība ar NATO aizsardzības jomā.

Ja 2015. gadā Polija un Igaunija bija divas vienīgās valstis, kas sasniedza NATO mērķi atvēlēt 2% no IKP aizsardzības budžetam, tad tagad to dara arī Latvija un Lietuva, kā arī partnervalsts Somija. Līdz 2030. gadam Polija plāno sasniegt 2,5% slieksni.

Lai gan Baltijas jūras reģiona drošības kontekstā nākas saskarties ar vairākiem izaicinājumiem, tas nenozīmē, ka Krievijas militārā agresija ir iespējama vai nenovēršama, ņemot vērā valstu aizsardzības un sabiedroto spēku kombināciju, NATO uzticamību. Pagaidām reģiona aizsardzībai un atturēšanas spējām ir dažas problēmas, piemēram, atšķirīgi draudu novērtējumi galvenokārt politiskā līmenī, robi izlūkošanas informācijas ievākšanā un nodošanā citām valstīm, atšķirīgas ekonomiskas intereses, atšķirīgas stratēģijas un spējas jūras un gaisa aizsardzībā. Tāpat svarīgas ir atšķirības militārās mobilitātes jomā, nepietiekama pretgaisa aizsardzība valstīm, kas to nevar atļauties, sadrumstalota sadarbība un pārlieku liela paļāvība uz ASV kā galveno drošības garantu.

Daudzos gadījumos atbilde uz šīm problēmām ir pieņēmums, ka NATO, it īpaši ASV Baltijas jūras reģionam ir lielākais iespējamais drošības garants. Ņemot vērā dalīto ASV uzmanību, šobrīd īpaši lielu uzmanību veltot Indijas un Klusā okeāna reģionam, šis garants var sašķobīties un Eiropas sabiedrotajiem būtu pārsteidzīgi gaidīt, ka arī turpmāk nav iespējama prioritāšu pārdale.