Pieaugošās Krievijas "pelēkās zonas" aktivitātes – no mērķtiecīgām provokācijām ar bezpilota lidaparātiem līdz sabotāžas mēģinājumiem – ir piespiedušas NATO Austrumu flanga valstis rīkoties strauji un izlēmīgi. Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta (IISS) jaunākā analīze liecina, ka Baltijas valstis un Polija šobrīd veido vēsturiski vērienīgāko daudzslāņu aizsardzības sistēmu, kas apvieno gan fiziskus nocietinājumus un dronu pārtveršanas tehnoloģijas, gan radikālas izmaiņas mīnu lietošanas politikā.
Starp redzamākajiem NATO centieniem drošības uzlabošanā ir Baltijas aizsardzības līnija (BAL), par kuru Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aizsardzības ministri paziņoja 2024. gada janvārī, un Polijas programma "Austrumu vairogs" (East Shield), par kuru tika paziņots četrus mēnešus vēlāk. Programmu īstenošanas termiņi nav stingri noteikti, taču Baltijas valstis lēš, ka aizsardzības līnijas izveide prasīs līdz desmit gadiem, savukārt Polija "Austrumu vairogam" tikai nākamajiem četriem gadiem vien ir piešķīrusi aptuveni 2,5 miljardus ASV dolāru.
BAL un "Austrumu vairogs" paredz izveidot "pretmobilitātes šķēršļu" tīklu gar valstu robežām ar Krieviju un Baltkrieviju. Baltijas valstu gadījumā tie aptvers vairāk nekā 1600 kilometrus, ieskaitot Lietuvas robežu ar Kēnigsbergu. "Austrumu vairogs" aptvers 700 km garu Polijas robežu ar Baltkrieviju un Krievijas eksklāvu.
Neviena no šīm līnijām nav iecerēta kā vienlaidu nocietinājums. Tā vietā aizsardzība būs daudzslāņaina, līdz pat 50 km dziļumā, pielāgota mainīgajam apvidum un, kur iespējams, izmantojot dabiskos šķēršļus. Nocietinājumi palīdzēs mazināt šo valstu ģeogrāfisko neaizsargātību, jo tām nav būtisku dabisku šķēršļu iebrukuma novēršanai, izņemot dažas ūdenstilpes, purvus un mežus. Baltijas valstu gadījumā nocietinājumi ir paredzēti arī stratēģiskā "dziļuma" trūkuma kompensēšanai.
BAL un "Austrumu vairogs" izmanto līdzīgu dizaina pieeju, un visas valstis ir uzsākušas būvdarbus. Piemēram, Igaunijā pēc plānošanas un iepirkumiem 2024. gadā Aizsardzības ministrija 2025. gada jūnijā paziņoja, ka valsts dienvidaustrumos ir sākti darbi pie prettanku grāvjiem. Līdz gada beigām tiks pabeigti līdz pat četriem kilometriem prettanku grāvju, kā arī izbūvēti līdz 28 bunkuriem (no plānotajiem 600) un desmit noliktavu zonas, kā arī tiek uzstādīti "pūķa zobi". Polijā 2025. gada jūlijā tika pabeigts piecus kilometrus garš "Austrumu vairoga" posms gar robežu ar Kēningsbergu.
Citi "slāņu" elementi ietvers žogus un dzeloņstiepļu nožogojumus, savukārt tranšejas, mīnu lauki un citas "sprādzienbīstamas barjeras" tiks uzstādītas pēc nepieciešamības, bet tilti tiks iepriekš sagatavoti iznīcināšanai. Aizsardzības pasākumu atbalstam taktiski un stratēģiski svarīgās vietās tiek būvētas dažādas ekipējuma un materiālu uzglabāšanas vietas.
Turklāt, lai samazinātu nepieciešamo personāla skaitu un paplašinātu novērošanas zonas, aizsardzības sistēmās tiks izmantotas novērošanas ierīces, autonomi sensori un bezpilota sauszemes un gaisa aparāti. Polijas gadījumā novērošanas sistēmu tīklā, visticamāk, tiks iekļauta aerostatu bāzētā agrīnās brīdināšanas sistēma, ko Polija iegādājas no ASV projekta "Barbara" ietvaros. Četri pietauvotie aerostati būs aprīkoti ar radariem un elektroniskās izlūkošanas iekārtām, kuru radaru darbības rādiuss ir 300 km, nodrošinot nepārtrauktu gaisa un sauszemes draudu, tostarp BPLA un zemu lidojošu lidaparātu, atklāšanu un izsekošanu.
Tomēr ir radušies jautājumi par statisko nocietinājumu lietderību pret Krievijas spēku uzbrukumu. Daži norāda uz Izraēlas aizsardzības tīkla nespēju apturēt Hamas vadītos uzbrukumus 2023. gada oktobrī vai pat piemin Mažino līnijas trūkumus Otrajā pasaules karā. Citi uzskata, ka labi organizēta un ātra spēku mobilizācija, artilērija, pretgaisa aizsardzības un prettanku sistēmas ir efektīvāks atturēšanas līdzeklis.
Identificēti arī vairāki izaicinājumi, kas pārsniedz resursu un būvniecības jautājumus, tostarp personāla piesaiste nocietinājumu uzturēšanai. Piemēram, Igaunijas regulārajā armijā ir mazāk nekā 4000 karavīru, bet tiek plānots būvēt 600 bunkurus. Problēmas varētu radīt arī vietējo iedzīvotāju atbalsta gūšana BAL izbūvei, īpaši reģionos ar lielu krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvaru. Baltijas valstu starpā būs nepieciešams ilgtermiņa vienprātība, lai nodrošinātu nocietinājumu uzturēšanu un novērstu acīmredzamus robus, kas varētu mazināt visas sistēmas jēgu, norāda pētījumu centrs.
Līdztekus būvniecībai tiek ņemta vērā arī dabas loma Krievijas uzbrukuma atturēšanā vai virzīšanā, plānos iekļaujot teritoriju "atmežošanu" vai dabiskošanu. Somijas stratēģiskās priekšrocības, ko sniedz tās ezeri un purvi, ir sen zināmas, un teritoriju atgriešana to dabiskajā stāvoklī vai pat applūdināšana varētu būt viens no veidiem, kā uzlabot aizsardzību austrumu flangā. Piemēram, 2022. gada iebrukuma sākumā Ukrainas spēki pierādīja, ka, tīši applūdinot teritorijas, tie var liegt ienaidniekam svarīgas pozīcijas un ierobežot manevru iespējas. Latvija un Lietuva savos aizsardzības plānos iekļauj dabas atjaunošanu un ir paziņojušas par pasākumiem purvu atjaunošanai pierobežas rajonos.
Kur paliek Otavas konvencija?
Viens no nocietinājumu aspektiem, par ko nav plaši diskutēts, ir iespējamā kājnieku mīnu izmantošana. Tas kļūs iespējams, kad Baltijas valstis, Polija un Somija pabeigs izstāšanos no Otavas konvencijas (Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un nodošanas aizliegumu un to iznīcināšanu). 2025. gada martā un aprīlī šīs valstis paziņoja par nodomu izstāties no līguma, kā galvenos iemeslus minot Krievijas agresiju un kājnieku mīnu izmantošanu Ukrainā.
Drīz pēc marta paziņojuma Somija, Lietuva un Polija signalizēja par nodomu atbalstīt vietējo kājnieku mīnu ražošanu, tādējādi risinot jautājumu par to, kur iegūt jaunus krājumus – pasaulē ir maz valstu, kas tās joprojām ražo. 20. martā Polijas valsts aizsardzības ministra vietnieks Pavels Bejda paziņoja, ka valsts uzsāks kājnieku mīnu ražošanu, lai aizsargātu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju, piebilstot, ka varētu būt nepieciešams līdz pat miljonam mīnu. Jūlija sākumā Polijas munīcijas ražotājs "ZSP Niewiadów" paziņoja, ka 2027. gadā uzsāks kājnieku mīnu masveida ražošanu.
Aprīlī Somijas Ārlietu ministrija pamatoja savu lēmumu izstāties no Otavas konvencijas, norādot, ka "kājnieku mīnas ir labi piemērotas Somijas valsts aizsardzībai [un] ļauj palēnināt uzbrucēja virzību un samazināt karavīru zaudējumus. Tās ir tehniski vienkāršas un tādēļ labi piemērotas apmācībai un izmantošanai iesaukuma sistēmā. Tās var arī ātri un lielos daudzumos saražot Somijā".
Nav skaidrs, vai arī citas NATO dalībvalstis, kas ir Otavas konvencijas parakstītājas, izstāsies, taču teritorijas liegšana ar mīnu laukiem bija iedibināta koncepcija Aukstā kara laikā. Iespējams, ka jauns novērtējums par to, kas nepieciešams Krievijas uzbrukuma atturēšanai, varētu novest pie pragmatiskākas pieejas. Tomēr dažām NATO valstīm – tostarp tām, kas pašlaik piedalās NATO paplašinātajā klātbūtnē Austrumeiropā – tas radītu sarežģītus tiesiskus un ētiskus apsvērumus.
"Dronu siena" Eiropai
Papildu ir izveidotas iniciatīvas, kas vērstas tieši pret bezpilota lidaprātu (BPLA) draudu apkarošanu NATO austrumu flangā. Baltijas valstīm un Polijai ir pievienojusies Somija programmā "Baltijas dronu siena" (Baltic Drone Wall), par ko tā paziņoja 2025. gada sākumā, savukārt Eiropas Savienības Eiropas dronu aizsardzības iniciatīva ir daļa no "Gatavības ceļveža 2030" (Readiness Roadmap 2030).
"Baltijas dronu sienas" projektā uzsvars tiek likts uz vietējo rūpniecību, kur viens no līderiem ir Igaunijas uzņēmums "DefSecIntel", kura autonomā novērošanas platforma "SurveilSPIRE" jau ir izvietota Ukrainā.
Svarīgs projekta aspekts būs Ukrainā gūtās pieredzes izmantošana. Tiek pētītas jaunas tehnoloģijas, tostarp zemu izmaksu pārtvērēji no Eiropas jaunuzņēmumiem. Ukraina ir guvusi lielus panākumus pārtvērējdronu izmantošanā, un 2025. gadā notikušajās demonstrācijās tika testēts Latvijas uzņēmuma "Origin Robotics" pārtvērējs "Blaze", kas integrēts ar "DefSecIntel Eirshield" MI atbalstīto sistēmu.
Lai gan Eiropas aizsardzības jaunuzņēmumi aktīvi izstrādā nepieciešamās tehnoloģijas, tie joprojām ir attīstības sākumposmā. Ir nepieciešamas pastāvīgas investīcijas un valdības atbalsts, lai tās kļūtu par efektīvām sistēmām. Karš Ukrainā veicina šo attīstību, uzņēmumiem pilnveidojot savu piedāvājumu ar Ukrainas pieredzi, un dažas sistēmas tur jau tiek pārbaudītas kaujas apstākļos.
Izaicinājums varētu būt arī ražošanas apjomu palielināšana. Šo jautājumu risina uzņēmums Igaunijas un Latvijas kopuzņēmums "Frankenburg Technologies" sadarbībā ar Polijas valsts aizsardzības uzņēmumu "PGZ", plānojot Polijā saražot līdz pat 10 000 lētu pretdronu raķešu gadā.
Nepieciešamība ātri palielināt apjomus liek iesaistīt arī pieredzējušus raķešu ražotājus. Piemēram, "Saab" septembrī Londonā prezentēja savu "Nimbrix" raķeti, bet novembrī "MBDA" saņēma līgumu no Vācijas par "DefendAir" sistēmu, kas tiks integrēta uz "Skyranger" 30 mašīnām.
Kamēr uzmanība tiek pievērsta BPLA draudiem, NATO Eiropas dalībvalstis neatstāj novārtā arī "augstāka līmeņa" pretgaisa aizsardzību. 2025. gada februārī aizsardzības ministri apstiprināja Alianses integrētās pretgaisa un pretrakšu aizsardzības (IAMD) politiku. Jūnijā NATO ģenerālsekretārs Marks Rite uzsvēra nepieciešamību palielināt IAMD spējas par 400%. Nav skaidrs, vai šis vērienīgais mērķis ietver arī lētos pārtvērējus, taču NATO ir vēl tāls ceļš ejams, ņemot vērā pašreizējos krājumu trūkumus.
Lai gan tūlītējie draudi ir visaktuālākie austrumu flangā, visām NATO dalībvalstīm Eiropā ir jārisina BPLA radītie izaicinājumi. Krievijas "Geran-2" darbības rādiuss ir 2000 km, un tas var sasniegt mērķus visā kontinentā. Šī un citas sistēmas būs jāņem vērā, plānojot aizsardzības pasākumus spēkiem, kas izvietoti pierobežā.
