Nacionālās drošības stratēģija vairs nav iedomājama bez spēcīgas austrumu robežas nocietināšanas. Sarunā ar portālu "Sargs.lv" Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Apvienotā štāba pulkvežleitnants Kaspars Lazdiņš atklāj, ka Latvijas pretmobilitātes plāni ir kļuvuši par prioritāti. Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā ir kļuvis par katalizatoru vērienīgākajam inženiertehniskajam projektam Baltijas reģionā – Baltijas aizsardzības līnijai. Šī sistēma nav tikai simboliska robeža, bet gan precīzi aprēķināts tīkls, kura mērķis ir nepieļaut pretinieka ienākšanu Latvijas teritorijā.
Pretmobilitāte bruņoto spēku kontekstā nav vienkārši grāvju rakšana vai betona bloku krāmēšana. Tā ir taktiska zinātne, kas izmanto apvidu kā ieroci, lai atņemtu pretiniekam tā lielāko priekšrocību – manevra spēju un ātrumu.
"Ar pretmobilitāti mēs varam panākt dažāda veida efektus. Mēs varam pretinieka spēkus sadalīt mazākās formācijās un tādējādi tos vieglāk apkarot, vai arī nofiksēt noteiktā apvidū, jo stāvošs mērķis ir vieglāks mērķis, kam trāpīt. Ar šiem līdzekļiem mēs reducējam savu spēku klātbūtni noteiktā sektorā. Mazs cīnītis gāž lielu vezumu – ar nelieliem spēkiem varam cīnīties pret lielāku pārspēku, jo pretiniekam būs jācīnās ar šķēršļiem, nevis mūsu kājniekiem," uzsver pulkvežleitnants K. Lazdiņš.
Latvijas austrumu pierobeža ir dabiski pateicīga aizsardzībai – purvi, biezi meži un upes veido pamatu, uz kura tiek būvēta mākslīgā barjera. NBS plānos ietilpst gan sprāgstoši, gan nesprāgstoši šķēršļi, kas tiks integrēti kopējā uguns sistēmā.
Kā būtisku jaunumu virsnieks min distances mīnēšanas sistēmas kā “Skorpion 2”, kas ļauj operatīvi mīnēt flangus vai vietas, kur pretiniekam izdevies negaidīts izrāviens. Šī tehnoloģija ļauj reaģēt dinamiski, nepaļaujoties tikai uz statiskiem nocietinājumiem.
Baltijas aizsardzības līnija ir vienota ķēde, taču katra valsts savu posmu būvē, pielāgojoties vietējam apvidum. Kamēr Lietuvā ir daudz atklātu teritoriju, Latvija un Igaunija vairāk fokusējas uz dabiskās veģetācijas un nocietinātu bunkuru sistēmu izmantošanu.
Tāpat NBS speciālisti rūpīgi analizē karadarbību Ukrainā, lai pielāgotu nocietinājumus mūsdienu draudiem.
"Mēs ņemam racionāli no tā visa, ko maksimāli varam, un adaptējam to, kas tiešām mūsu apvidū ir lietderīgs. Ļoti būtiski ir uzlabot ierakumu sistēmas un bunkurus (tā saucamos šelterus), lai tie pasargātu karavīrus ne tikai no artilērijas, bet arī no dronu radītajiem draudiem un ļautu droši veikt uguns koriģēšanu," atzīst pulkvežleitnants K. Lazdiņš.
Daudzus pierobežas iedzīvotājus nodarbina jautājums par pārvietošanās brīvību. NBS uzsver, ka miera laikā nocietinājumu būvniecība civilo kustību neapturēs. Prioritāte ir ceļu sagatavošana to ātrai bloķēšanai krīzes brīdī, nevis to fiziska slēgšana jau šodien.
"Termiņš šīs līnijas izveidei ir 2028. gads, un mēs ejam uz priekšu platiem soļiem. Taču arī pēc tam process neapstāsies. Mēs konstanti uzlabosim aizsardzības līniju, ieviesīsim jaunas tehnoloģijas un uzturēsim spējīgu atturēšanas instrumentu. Galvenais ir maksimāli maskēt pozīcijas miera laikā, lai pretinieks nevarētu tās viegli izpētīt," noslēdz pulkvežleitnants K. Lazdiņš.
