Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir atbalstījuši degradēto vēsturisko kūdras ieguves vietu atjaunošanu par purvu ekosistēmām Latvijas austrumu pierobežā. Ideja ir vienkārša - ar Eiropas Savienības (ES) fondu palīdzību revitalizēt jeb atjaunot nosusinātas platības, lai tās kļūtu par dabiskiem pretmobilitātes šķēršļiem un vienlaikus mazinātu vēsturisko ietekmi uz vidi. Skaidrojam, kā vēsturiski purvi ir izmantoti karadarbībā, kāda ir NBS iecere, kādas ir citu Eiropas valstu idejas un ko varam mācīties no Ukrainas pieredzes karā pret Krieviju.
Kā purvi izmantoti militāri – vēstures mācības
Purvs nav “burvju vairogs”, bet, pareizi izmantots, tas atvieglo aizsardzību un var radīt pārsteigumu. “Purvs pats par sevi aizsardzību nenodrošina. Tas atvieglo aizsardzības īstenošanu,” intervijā ar “Sargs.lv” skaidro Valdis Kuzmins, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.
Viņš atgādina Ziemassvētku kaujas epizodi, kad Krievijas impērijas ģenerālis Radko Dmitrijevs balstīja plānu uz pieņēmumu, ka triecienu pāri Tīreļu purvam negaidīs – sasalusi purvaina josla uz brīdi kļuva par pāreju, kas ļāva koncentrēt triecienu. Līdzīga loģika 1944. gada septembrī atspoguļojās pie Mores – Sarkanā armija pārsteidza pretinieku, pārejot pāri Kārtužu purvam.
Kuzmins uzsver, tā ir atkārtojoša shēma – parasti purvus izvairās izmantot, taču tieši šī pārliecība ļauj kādā brīdī tos izmantot pārsteigumam. Partizānu karā purvi kalpoja kā slēptuves, taču mūsdienu sensoru un dronu apstākļos atklātas, lēni šķērsojamās platības ir riskantas, jo manevra brīvība ir maza un bloķēšana – vienkāršāka.
Vēsturiski līdzīgas idejas īstenoja arī Latvijā – starpkaru plānos bija Lubānas klānu applūdināšana, lai radītu plašu nepārejamu joslu. Šī plāna ekvivalenta īstenošana bija novērojama pie Kijivas 2022. gadā, kad ukraiņi applūdināja Irpiņas ieleju. Lielbritānijā bāzēta bezpeļņas organizācija CEOBS, kas pēta militāru konfliktu ietekmi uz vidi un militārās analīzes avoti apstiprina, ka Kozaroviču dambja (Козаровицької дамбa) daļēja iznīcināšana radīja desmitiem kvadrātkilometru plašu applūdumu, kas bremzēja Krievijas virzību uz Kijivu.
NBS plāns: dabiskie šķēršļi kā Baltijas aizsardzības līnijas pastiprinājums
NBS pieeja nevar aizstāt inženierbarjeras, bet pastiprināt tās ar dabiskām joslām, kas bremzē smago tehniku, padara pretinieka virzību prognozējamāku un ļauj ar mazākiem spēkiem turēt galvenās pārejas.
Prioritāte – vietas, kur purvu atjaunošana tieši pastiprina Baltijas aizsardzības līniju austrumu pierobežā. “Katrs dabiskais šķērslis ļauj ietaupīt resursus un padara līniju efektīvāku,” norāda pulkvežleitnants, atklājot, ka prioritarās lokācijas ir identificētas.
ES kohēzijas programma (2021–2027) paredz iespēju finansēt kūdras ieguves vietu atjaunošanu pasākumā “Atteikšanās no kūdras izmantošanas enerģētikā”. Savukārt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales plānošanas reģionu projekts “Atbalsts vēsturisko kūdras ieguves vietu revitalizācijai” paredz izpēti un inventarizāciju pašvaldību un privātpersonu īpašumā esošajās vēsturiskajās kūdras ieguves vietās vismaz 9000 ha platībā, lai izvērtētu labākos pārveidošanas risinājumus.
Austrumlatvijā potenciāls ir plašs – no Lubānas–Teiču masīva līdz Latgales un Vidzemes fragmentētajām kūdras platībām, kur drenāžas atcelšana un kanālu slēgšana atjauno augstu gruntsūdeni.
Latvijā purvi aizņem vairāk nekā desmito daļu teritorijas, bet liela daļa vēsturisko kūdrāju ir ietekmēti ar drenāžu. Valsts vides dienesta publiskajos datos 2023. gadā minētas 126 derīgo izrakteņu izmantošanas licences 97 purvos ar aptuveni 25 tūkst. ha kopējo licenču platību.
Tipiska kūdras ieguves vieta ir nosusināta, ar meliorācijas un pievedceļu tīklu – tieši šo infrastruktūru, pārskatot un daļēji slēdzot, var pakāpeniski pārvērst par “slapju” šķērsli. Latvijā jau ir praktiskas rekultivācijas shēmas – renaturalizācija, paludikultūras, ūdenskrātuves, apmežošana – kas ļauj izvēlēties militāri un ekoloģiski racionālāko variantu konkrētai vietai.
Eiropas idejas un prakse: no Polijas un Somijas līdz ES līmenim
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Somija un Polija ir sākušas aktīvi apspriest ne tikai klasiskās aizsardzības būves, bet arī dabas izmantošanu militārā kontekstā. Abu valstu valdības pēdējos gados ir uzsvērušas, ka sauszemes aizsardzība pret smagās tehnikas ielaušanos prasa kompleksu pieeju – žogus, mīnu laukus, inženierbūves un arī mitrzemju joslu atjaunošanu.
Somijai ir viena no garākajām robežām ar Krieviju – 1340 kilometri. Pēc iestāšanās NATO tā uzsāka sienas izbūvi, bet paralēli Aizsardzības un Vides ministrijas šoruden plāno sākt diskusijas par kūdrāju atjaunošanas pilotprojektu. Iemesls ir divējāds. Pirmkārt, dabiskie purvi un kūdrāji padara tanku un bruņutehnikas kustību gandrīz neiespējamu. Otrkārt, Somijā gandrīz trešdaļa teritorijas vēsturiski bijusi purvaina, bet puse šīs platības padomju laikos nosusināta mežsaimniecībai un lauksaimniecībai.
Tagad atgriešanās pie “slapjuma” nozīmētu ne tikai aizsardzības stiprināšanu, bet arī vides politikas mērķu sasniegšanu – samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas no degradētas kūdras augsnes. Somijas zinātnieki norāda, ka īpaši piemērotas vietas renaturalizācijai ir tās platības, kur mežsaimniecība nav izdevusies, un ka robežai tuvās vietas varētu kļūt par prioritāti.
Polija ir uzsākusi vērienīgu austrumu robežas aizsardzības programmu “East Shield”, kuras izmaksas sasniedz vairāk nekā 2,4 miljardus eiro. Programma ietver ne tikai inženiertehniskus risinājumus – žogus, mīnu laukus, uzraudzības sistēmas – bet arī stratēģisku dabisko šķēršļu izmantošanu. Mitrzemju atjaunošana tajā tiek skatīta kā elements, kas bremzē smago tehniku un piespiež karaspēku pārvietoties pa noteiktiem koridoriem, kurus var efektīvi aizsargāt ar relatīvi mazākiem resursiem. Polijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Cezarijs Tomčiks skaidrojis: “Daba ir sabiedrotā, un mēs gribam to izmantot.” Šobrīd Varšavā notiek diskusijas starp zinātniekiem, vides speciālistiem un militārajiem plānotājiem par konkrētu teritoriju izvēli un finansējumu.
Vācijas Greifsvaldes Purvu centrs (Greifswald Mire Centre) piedāvā ES mēroga risinājumu - izveidot 250–500 miljonu eiro fondu 100 000 ha rehidratācijai, sasaistot finansējumu ar Eiropas Komisija (EK) priekšlikumu par oglekļa piesaistes sertifikācijas sistēmas izveidi (CRCF). Centra publiskotajā dokumentā uzsvērts, ka dabiski slapji vai atjaunoti kūdrāji tankiem ir necaurejami, tie bremzē kolonnu kustību un piespiež pārvietoties pa prognozējamiem koridoriem, kas aizsargājami ar mazākiem resursiem. Papildu ieguvums – būtisks emisiju samazinājums (vismaz ~10 t CO₂e/ha gadā) un biotopu atjaunošana.
Vēsture un Ukrainas pieredze rāda, ka purvāji var gan radīt pārsteiguma momentu aizsardzībā esošajām vienībām, gan papildinājumā ar mežiem un krūmājiem paaugstina aizsardzības efektivitāti, ja tās iekļauj kopējā plānā ar inženierbarjerām, novērošanu, mīnēšanu un uguns sistēmām.
