Ukrainas pieredze, izmantojot purvus kā dabisku aizsardzības līdzekli pret Krievijas iebrukumu, ir atklājusi būtisku un līdz šim nepietiekami izmantotu potenciālu arī citām Eiropas valstīm – īpaši Baltijas reģionā, kur mitrāji un kūdras teritorijas var kalpot kā dabisks pretmobilitātes risinājums smagajai tehnikai, vienlaikus sniedzot klimata un drošības ieguvumus, kas pārsniedz tradicionālu militāru infrastruktūru efektivitāti. Skaidrojam, kā Ukrainas piemērs un pētnieku piedāvātās metodes var tikt izmantotas Baltijā, lai stiprinātu aizsardzību ilgtermiņā.
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī pasaule pieredzēja ne vien valsts un tautas pretestības spēku, bet arī to, kā daba kļūst par svarīgu kaujas lauka sastāvdaļu. Kijivas ziemeļrietumu priekšpilsētā Ukrainas armija pārpludināja Irpiņas upes ieleju, pārvēršot to par dubļainu, necaurejamu teritoriju.
Šis solis apstādināja vienu no nozīmīgākajiem Krievijas sauszemes uzbrukuma virzieniem un kļuva par vienu no spilgtākajiem piemēriem mūsdienu karadarbībā. Appludinātā zeme, kur tanki iestrēga un bruņumašīnas kļuva neizmantojamas, kalpoja ne tikai kā šķērslis tehnikai, bet arī samazināja iebrukuma tempu. Kijiva netika ieņemta. Tā vietā Krievijas spēki bija spiesti atkāpties un pārkoncentrēt operācijas uz dienvidiem.
Šis piemērs lika domāt ne tikai par taktisko viltību, bet arī par potenciālu, kas slēpjas pašā zemē – mitrā, kūdrainā, neprognozējamā. Šīs solis izgaismoja, ko militārie stratēģi un zinātnieki zinājuši jau gadsimtiem - purvi, dumbrāji un mitrāji ir dabiski, grūti pārvarami šķēršļi, kas var spēlēt izšķirošu lomu kara gaitā. Šobrīd vairāki pētnieki Eiropā aicina šo atziņu pārvērst skaidrā, mērķtiecīgā aizsardzības plānā.
Vācijā bāzētā dabas atjaunošanas uzņēmuma “Aeco” pētnieki izstrādājuši redzējumu par stratēģisku purvu atjaunošanas joslu visā Eiropas austrumu pierobežā. Viņu piedāvātā pieeja balstās ne tikai ekoloģijā, bet arī konkrētā militārā loģikā – slapjas kūdras nestspēja ir četras reizes zemāka nekā nosusinātas, līdz ar to smagā tehnika tajā kļūst praktiski neizmantojama. Viņi uzsver, ka šī barjera nav jārada no jauna – daudzviet tā jau pastāv, tikai ir daļēji degradēta, nosusināta vai fragmentēta. Atjaunojot dabisko mitrumu un bloķējot ūdens novadīšanas kanālus, var atgriezt šo teritoriju funkcionalitāti.
Ukrainas piemērs Irpiņā ir tikai aisberga redzamā daļa. Pēc ekspertu datiem, liela daļa Krievijas tehnikas cieta bojājumus nevis tiešā kaujas kontaktā, bet iegrimstot mitrā augsnē. Poļesjes reģionā, kas aptver Ukrainas, Polijas un Baltkrievijas pierobežu, liela daļa no teritorijas bija vēsturiski purvaina, taču padomju gados nosusināta. Tieši šeit pētnieki redz vienu no galvenajiem punktiem Eiropas dabiskās aizsardzības līnijas izveidei. Viņuprāt, to iespējams paplašināt tālāk uz ziemeļiem – Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā.
Tieši šī daudzfunkcionalitāte ir galvenā priekšrocība. Atšķirībā no tradicionālās aizsardzības infrastruktūras, kuras uzturēšana ir dārga un vienveidīga, mitrāji piedāvā plašu sabiedrisku labumu spektru. Tie spēj piesaistīt arī investīcijas. Pētnieki piedāvā izmantot Eiropas emisiju samazināšanas sertifikātu sistēmu (CRCF), kas ļautu daļu no šīm atjaunošanas aktivitātēm finansēt. Pārējās izmaksas varētu segt Eiropas Savienības fondu mehānismi, jo mitrāju atjaunošana atbilst arī ES Dabas atjaunošanas regulai.
Līdzās lielajiem un salīdzinoši neskartajiem purviem pētnieki norāda arī uz iespēju izmantot fragmentētās, lauksaimnieciski izmantotās kūdras teritorijas. Ar precīzu plānošanu un mērķtiecīgu rehidratāciju šīs platības arī var kalpot kā barjeras. Šajās vietās būtu jāizvērtē ceļu un inženierbūvju konfigurācija, lai nodrošinātu stratēģisku efektivitāti, bet pamats potenciālam ir acīmredzams.
Latvijā šādas iespējas ir reālas. Vēsturiskie purvi pie Lubāna, Teiču rezervāts, purvi pie Pededzes, kā arī daudzas sīkākas vietas Latgalē un Vidzemē veido daļu no ainavas, kuru, gudri apsaimniekojot, var integrēt aizsardzības plānā. Turklāt daudzi no šiem reģioniem ir ekonomiski mazaktīvi, un mitrās lauksaimniecības (paludikultūras) ieviešana varētu dot jaunu attīstības perspektīvu, tai skaitā ilgtspējīgu biomasas ražošanu un darba vietas.
Pētnieki piedāvā vērienīgu, bet sasniedzamu mērķi - vismaz 100 000 hektāru mitrzemes teritoriju atjaunošanu gar Eiropas austrumu robežu. Šāds mērogs nodrošinātu reālu aizsardzības efektu, ievērojamu emisiju samazinājumu un būtisku dabas atjaunošanu.
Poļu zinātnieki uzsver, ka slapjie biotopi ne tikai kavē tehnikas kustību, bet arī piespiež karaspēku virzīties pa paredzamiem koridoriem, ko vieglāk aizsargāt, un aicina šādu pieeju izmantot plašāk visā reģionā.
