Krievijas Pareizticīgā baznīca uz okupēto Ukrainas teritoriju nosūtījusi kaula fragmentu, kas tiek uzskatīts par daļu no 14. gadsimta Maskavas lielkņaza Dmitrija Donskoja labās rokas. Relikvijai paredzēts apceļot Krievijas okupācijas spēku vienības vairāk nekā 1000 kilometru garajā frontē, lai, pēc Maskavas patriarhāta vārdiem, stiprinātu karavīru garu un palīdzētu gūt uzvaru. Šī epizode var šķist kā absurds viduslaiku rituāls modernā dronu un raķešu karā. Tomēr relikvijas nogādāšana frontē nav nejauša vai tikai reliģiska iniciatīva. Tā ir rūpīgi režisēta Kremļa, armijas un Maskavas patriarhāta kopīga komunikācijas operācija, kurā vēsture, ticība un militārais patriotisms tiek savienoti vienā stāstā: Krievija it kā atkal cīnās par savu pastāvēšanu, bet tās karavīri turpina seno “svēto karavadoņu” misiju. “Sargs.lv” pēta, kā tas strādā – vismaz Kremļa izpratnē.
“Tā pati roka, kas turēja zobenu”
Nelielā, grezni izrotātā un ar triecienizturīgu stiklu nosegtā relikviju glabātavā ievietots fragments no Dmitrijam Donskojam piedēvētās labās rokas. Maskavas patriarhāts īpaši uzsvēris, ka tā esot “tā pati roka, ar kuru lielkņazs turēja zobenu Kuļikovas laukā”.
Baznīca Donskoju savos paziņojumos dēvē par “svēto karavadoni”, kurš tagad dodoties turp, kur “tiek izšķirts tēvzemes liktenis”, lai neredzami nostātos vienā ierindā ar Krievijas karavīriem. Šādi relikvija tiek pasniegta ne tikai kā ticības objekts, bet gandrīz kā simbolisks papildinājums Krievijas bruņotajiem spēkiem.
8. septembrī relikviju nogādāja Saurmohilas kara memoriālā Krievijas okupētajā Doneckas apgabala daļā. Tur notika dievkalpojums, kurā piedalījās augsta ranga garīdznieki, Krievijas militārpersonas, okupācijas administrācijas pārstāvji un Kremļa administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko. Amatpersonas skūpstīja relikviju glabātuvi un pārmeta krustu, kamēr garīdznieki lūdza par Krievijas karaspēku.
Doneckas un Mariupoles metropolīts Vladimirs ceremonijā paziņoja, ka gan karavīriem, gan Donbasa iedzīvotājiem esot nepieciešams “stiprinājums no augšienes”, Dieva palīdzība un svēto svētība. Savukārt Krievijas militārajā propagandā relikvijas parādīšanās jau tiek attēlota kā pierādījums tam, ka Dievs esot Krievijas pusē.
Arī ceremonijas vieta nav izvēlēta nejauši. Saurmohila bija nozīmīga kauju vieta Otrā pasaules kara laikā, bet 2014. gadā tur notika smagas sadursmes starp Ukrainas spēkiem un Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem. Krievija pēc pilna mēroga iebrukuma memoriālu atjaunoja un papildināja ar pieminekļiem 2014. gada kauju dalībniekiem. Tādējādi vienā vietā tiek sapludināti trīs dažādi vēstures slāņi – cīņa pret Zelta ordu, Padomju Savienības karš pret nacistisko Vāciju un pašreizējais Krievijas karš pret Ukrainu.
Šāda simbolu montāža ļauj Maskavai iebrukumu Ukrainā pasniegt nevis kā agresijas karu, bet kā kārtējo posmu mūžīgā cīņā pret ārēju apdraudējumu.
Relikvijas nebija pazudušas
Dmitrija Donskoja sarkofāgs atrodas Maskavas Kremļa Erceņģeļa katedrālē, kur gadsimtu gaitā apbedīti vairāk nekā 40 Krievijas valdnieki un kņazi. Apbedījuma atrašanās vieta nebija noslēpums. Tomēr pēc Donskoja kanonizēšanas 1988. gadā viņa kapavieta netika atvērta un nebija izveidojies arī plašs ticīgo pieprasījums pēc viņa relikviju izcelšanas.
Situācija mainījās 2026. gada vasarā, kad restaurācijas darbu laikā sarkofāgā tika konstatētas plaisas. Ar patriarha Kirila svētību tas tika atvērts. Pēc ekspertu teiktā, tajā atrasts gandrīz pilnīgs aptuveni 180 centimetru gara, 35–45 gadu vecumā dabiskā nāvē miruša vīrieša skelets. Šīs pazīmes atbilst rakstītajiem avotiem par Donskoju, kurš nomira 1389. gadā 39 gadu vecumā. Skeletam trūcis tikai kreisā papēža kaula.
20. augustā katedrāli apmeklēja Krievijas diktators Vladimirs Putins. Viņš piedalījās aizlūgumā, aizdedza sveci un apskatīja atvērto sarkofāgu, atradumu nosaucot par unikālu un brīnumainu atklājumu, kas stiprinot Krievijas vēstures pamatus.
No pīšļiem tika atdalīti vairāki nelieli fragmenti. Vienu paredzēts glabāt Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē, otru 6. septembrī nesa plašā reliģiskā procesijā pa Maskavas ielām, bet trešais tika nosūtīts uz fronti.
Tādējādi relikviju “atrašana” jāuztver nevis kā negaidīts arheoloģisks atklājums, bet kā iepriekš zināma apbedījuma politiska aktivizēšana brīdī, kad Kremlim nepieciešami jauni simboli ieilgušā kara attaisnošanai.
Kas bija Dmitrijs Donskojs?
Dmitrijs Donskojs bija Maskavas un Vladimiras lielkņazs, kura vadītie spēki 1380. gada Kuļikovas kaujā sakāva karavadoņa Mamaja armiju. Krievijas vēsturiskajā mitoloģijā kauja kļuvusi par brīdi, kad Maskavas zemes pirmoreiz apvienojušās un salauzušas Zelta ordas šķietamo neuzvaramību.
Taču propagandas versija izlaiž būtisku vēsturisko kontekstu. Kuļikovas kauja neizbeidza Maskavas atkarību no Zelta ordas. Jau 1382. gadā hans Tohtamišs ieņēma, izlaupīja un nodedzināja Maskavu, bet Donskojs bija spiests atjaunot lojalitāti ordai un turpināt nodevu maksāšanu. Tāpēc kaujas nozīme bija vairāk simboliska un ilgtermiņa, nevis tūlītēja “Krievijas atbrīvošana”.
Tieši šī simboliskā nozīme padara Donskoju tik piemērotu pašreizējai propagandai. Viņš ļauj Kremļa ideologiem runāt par šķietami taisnīgu aizstāvēšanos pret pārāku ārējo ienaidnieku, noklusējot, ka Ukrainā iebruka pati Krievija.
Vēsturnieks un pareizticīgo priesteris Aleksandrs Zanemonets norāda, ka Donskojs līdz pat 20. gadsimtam baznīcas tradīcijā nebija sevišķi nozīmīgs svētais. Otrā pasaules kara laikā viņa vārdā nosauca par Maskavas patriarhāta līdzekļiem finansētu Sarkanās armijas tanku kolonnu, taču svēto kārtā viņu iecēla tikai 1988. gadā – PSRS un baznīcas attiecību uzlabošanās laikā.
Pēc Zanemoneta vērtējuma, relikviju izcelšana 38 gadus pēc kanonizācijas neatbilst ierastajai baznīcas praksei. Parasti tas notiek pirms kanonizācijas un saistībā ar jau pastāvošu tautas godināšanas tradīciju. Donskoja gadījumā iniciatīva nākusi no augšas un atbilst valsts pieprasījumam pēc patriotiska kara simbola.
Baznīca kā Kremļa politiskās pārvaldes instruments
Relikviju nosūtīšana uz fronti ir tikai jaunākais posms Maskavas patriarhāta arvien ciešākajā saplūšanā ar Krievijas politisko un militāro vadību.
Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma baznīca ir nosūtījusi garīdzniekus uz fronti, svētījusi karavīrus un militāro tehniku, kā arī noteikusi draudzēs obligātas lūgšanas par Krievijas uzvaru. Patriarhs Kirils 2022. gadā apgalvoja, ka nāve, pildot militāro pienākumu, varot šķīstīt cilvēka grēkus. Savukārt 2024. gadā viņa vadītā Vispasaules krievu tautas padome karu pret Ukrainu oficiāli nodēvēja par “svēto karu”, kurā Krievija it kā aizsargājot “Svētās Krievzemes” telpu no Rietumu un “sātanisma” uzbrukuma. Baznīcas loma kara reliģiskajā attaisnošanā detalizēti analizēta arī žurnālā “Journal of Church and State”.
Vienlaikus garīdznieki, kuri aicinājuši uz mieru, ir sodīti. Maskavas priesterim Joannam Kovalam atņēma garīdznieka statusu pēc tam, kad patriarha noteiktajā lūgšanā vārdu “uzvara” viņš aizstāja ar vārdu “miers”. Citi pret karu noskaņoti garīdznieki tikuši atstādināti, pārcelti vai pakļauti valsts represijām.
Tas parāda, ka Maskavas patriarhāta darbība nav vienkārši garīgs atbalsts karavīriem. Baznīca palīdz nostiprināt vienīgo valstij pieņemamo kara interpretāciju, bet alternatīvs kristīgs vēstījums – miers, līdzcietība vai agresijas nosodīšana – tiek apspiests.
Vēsture kā mobilizācijas resurss
Reliģisko relikviju godināšana pati par sevi ir sena un būtiska pareizticības tradīcija. Politiska kļūst nevis relikvijas esamība, bet tās selektīva izmantošana – brīdis, vieta un vēstījums, ar kādu tā tiek nogādāta karadarbības zonā.
Donskoja relikvija frontē vienlaikus darbojas vairākos līmeņos. Karavīriem tā piedāvā dievišķas aizsardzības un viņu rīcības morālas attaisnošanas sajūtu. Krievijas sabiedrībai tā apliecina, ka pašreizējais karš it kā turpina gadsimtiem ilgu tēvzemes aizstāvēšanas tradīciju. Savukārt Putinam tā ļauj nostāties blakus vēsturiskajiem kņaziem un cariem kā vēl vienam Krievijas zemju “savācējam” un aizstāvim.
RFE/RL aptaujātā Krievijas vēstures pētniece Eimija Adamsa norāda, ka tā ir Putinam labi saprotama valoda – svētā vēsture ar lielu simbolisko spēku, kas vispirms paredzēta vietējai auditorijai. Savukārt britu pētniece Lūsija Eša pieļauj, ka mēģinājums ar “pareizo” ikonu vai relikviju mainīt kara gaitu var liecināt arī par zināmu izmisumu.
Relikvijas nosūtīšana pati par sevi, protams, nepierāda Krievijas armijas morāles sabrukumu. Taču tā rāda, ka pēc vairāk nekā četriem pilna mēroga kara gadiem militāros zaudējumus un nesasniegtos mērķus arvien aktīvāk mēģina kompensēt ar mītiem, reliģiskiem simboliem un vēsturiskām paralēlēm.
Dmitrija Donskoja kaula fragments nevar mainīt spēku samēru kaujas laukā. Taču Kremļa propagandas sistēmā tam piešķirta cita funkcija – pārvērst agresijas karu svētā aizstāvēšanās misijā, vardarbību pasniegt kā upuri un politisko lojalitāti pielīdzināt ticībai. Viduslaiku kņaza pīšļi tādējādi kļuvuši par vēl vienu ieroci Krievijas informācijas karā.
