Neatkarīgi no agresorvalsts krievijas centieniem sēt neuzticību NATO sabiedroto rīcībai iespējamās agresijas gadījumā pret Baltijas valstīm, aliansei ir skaidrs rīcības plāns Baltijas valstu aizsardzībai. Tāpēc, pirms Kremļa režīms izšķirtos par tāda vai cita veida uzbrukumu, tam rūpīgi jāizvērtē sekas, kas krieviju sagaidītu šādas kļūdainas kalkulācijas rezultātā, portāla "Sargs.lv" raidierakstā "Droši ir zināt" pauda Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis.
Viņš atzina, ka pēdējo gadu laikā krievija aktīvi cenšas izvērst dažāda veida informatīvās un psiholoģiskās operācijas, lai sētu šaubas NATO valstu, īpaši Baltijas valstu, iedzīvotāju vidū gan par alianses apņēmību reaģēt uz bruņotu krievijas iebrukumu, gan radītu bailes no iespējama visaptveroša hibrīduzbrukuma.
Šādu vēstījumu pamatotību krievija iepriekšējo gadu laikā mēģinājusi apstiprināt ar dažāda smaguma sabotāžas operācijām, kas īstenotas ne tikai NATO Austrumu flanga valstīs, bet arī valstīs, kuras tieši nerobežojas ar krieviju. Tādējādi pēdējo nedēļu laikā izskanējušie vairāku Rietumeiropas valstu brīdinājumi par iespējamu krievijas sabotāžas operāciju pastiprināšanos, īpaši pret kritiskās infrastruktūras objektiem, var tikt uztverti kā jauns signāls. Tikmēr Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šāda krievijas rīcība nav nekas jauns.
A. Rikveilis atgādināja, ka Latvija kopā ar Lietuvu, Igauniju un Poliju NATO sabiedrotos par līdzīgu krievijas provokāciju un sabotāžas risku brīdināja jau kopš 2008. gada, kad agresorvalsts iebruka Gruzijā.
“Daudzi toreiz mūs uzskatīja par trakiem. Nav ko liegties, toreiz mēs ar šādiem uzskatiem īsti nebijām modē,” atminējās A. Rikveilis.
“Tāpat daudziem nepatika mūsu nostāja pēc 2014. gada un tas, ko mēs piedāvājām. Tomēr, raugoties no šodienas perspektīvas, šie priekšlikumi nebūt nebija radikāli. Atceros, ka mēs, Latvija, Lietuva un Igaunija, vēl 2014. un 2015. gadā kopā ar Poliju piedāvājām strauji palielināt NATO aizsardzības izdevumus līdz 2% no IKP vai nedaudz virs tā laika minimuma, kā arī izvietot NATO spēkus un loģistikas centrus tālāk uz austrumiem,” viņš stāsta.
Kā atzina Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, raugoties no šodienas perspektīvas, redzams, ka daudzas tolaik piedāvātās iniciatīvas ir īstenotas, un tas lielā mērā ir baltiešu un poļu konsekventās pozīcijas nopelns.
Viņš skaidroja, ka pirms krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā daudzās NATO valstīs attiecību veidošana ar Krieviju tika vērtēta citādi nekā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā vai Polijā. Tieši tādēļ daudzi sabiedrotie krievijas hibrīduzbrukumus šobrīd uztver īpaši saasināti.
Kā stāsta Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, sarunās ar NATO kolēģiem viņš neslēpj, ka Latvijas sabiedrību krievijas destruktīvā darbība vairs nepārsteidz. Tāpat Latviju un tās sabiedrību vairs daudz neietekmē Kremļa propagandistu atskaņotie draudi Rietumvalstu virzienā.
“Diez vai mūs uztrauc tas, ko Krievija runā. Viņu mēģinājums mainīt mūsu dzīvesveidu, uzvedību, paradumus un galu galā apšaubīt mūs kā cilvēkus, etnisku kopienu, valodu un nāciju ir nemitīgs. Tāpēc ne mani, ne kādu citu Latvijā jau sen neinteresē tas, ko krievi runā vai nerunā,” viņš sacīja.
“Vienkāršoti runājot, ja viņš izklausās pēc krieva un runā ar tādiem argumentiem, kādus izmanto krievijas propaganda, tad, visticamāk, viņš, pirmkārt, melo un, otrkārt, nepasaka neko prātīgu,” tā krievijas propagandas ruporu teikto raksturoja A. Rikveilis.
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs gan uzsvēra, ka tā vietā, lai klausītos propagandistu teikto, Latvijas atbildīgie dienesti rūpīgi vēro krievijas rīcību un analizē katras darbības mērķus.
“Vienlaikus mums pašiem jāturpina skaidrot [NATO sabiedrotajiem], ka tas, ko viņi dara, nav nekas tāds, ko viņi jau iepriekš nebūtu izmēģinājuši pret mums, igauņiem vai lietuviešiem un beigu beigās nebūtu cietuši neveiksmi. Neko jaunu un inovatīvu viņu taktikā es pagaidām neredzu,” vērtējot vairumu pret Rietumvalstīm vērsto hibrīdo uzbrukumu, sacīja A. Rikveilis.
Savukārt, komentējot pret Rietumvalstīm, īpaši Baltijas valstīm, vērstās informatīvi psiholoģiskās operācijas, kuru mērķis ir sēt šaubas par NATO spējām un dalībvalstu apņēmību aizstāvēt cita citu iespējamās krievijas agresijas gadījumā, A. Rikveilis ieteica vērtēt NATO pēc tās reālās rīcības, stiprinot alianses Austrumu flanga valstu drošību.
“Alianse nevar atļauties nedarīt neko. Un alianse jau dara pietiekami daudz,” uzsvēra A. Rikveilis. Kā piemēru viņš minēja Baltijas valstu lielākās NATO sauszemes spēku bāzes Ādažos attīstību un sabiedroto spēku koncentrāciju tajā.
Viņš arī uzsvēra, ka pēdējo gadu laikā NATO vadība rūpīgi pārveidojusi militārās plānošanas un loģistikas sistēmu tā, lai spētu maksimāli īsā laikā pārvietot papildspēkus uz Poliju vai Baltijas reģionu.
Viņš arī piebilda, ka kopš NATO dibināšanas pagājušā gadsimta pēckara gados Vašingtonas līgumā un tā interpretācijā apzināti iestrādāts stratēģiskās nenoteiktības elements, lai pretinieks nespētu pilnībā paredzēt, ko un kā darīs alianses dalībvalstis.
“Piektais pants pavisam konkrēti ir spēcīgs ne tikai tāpēc, ka tā ir apņemšanās kaut ko darīt. Tas ir spēcīgs arī tāpēc, ka tam apakšā ir komandvadības sistēma, resursu plānošana un spēku plānošana, ko neviena cita organizācija pasaulē nespēj piedāvāt,” argumentēja A. Rikveilis.
Viņš uzsvēra, ka pašreizējā NATO valstu pozīcija ir absolūti skaidra – agresijas gadījumā pret kādu no sabiedrotajiem vieni sniegs atbalstu, citi nāks palīgā, bet “darīšana tādā vai citādā formā pretiniekam būs ar krietni vairāk valstīm nekā tikai Latviju, Lietuvu vai Igauniju”.
Pilnu interviju ar Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru A. Rikveili meklējiet šeit: