Nespējot sasniegt militāros mērķus Ukrainā, agresorvalsts krievija mēģinās īstenot dažāda veida hibrīdās operācijas, kas būs vērstas pret Baltijas valstīm. Tomēr savus stratēģiskos mērķus krievija nesasniegs, jo Baltijas reģionā un citās NATO Austrumu flanga valstīs gan nacionālajā, gan alianses mērogā ir veikti vajadzīgie priekšdarbi, lai šādus krievijas hibrīdos draudus gan novērstu, gan nodrošinātu, ka operāciju mērķi netiek sasniegti. Šādu pārliecību, vērtējot iespējamos agresorvalsts rīcības scenārijus, par kuriem vēl nesen aktīvi brīdināja NATO Austrumu flanga izlūkošanas dienesti, portāla “Sargs.lv” raidierakstā “Droši ir zināt” pauda politologs un ilggadējs krievijas politisko procesu pētnieks Andis Kudors.
Eksperts atzina – ir maz ticams scenārijs, ka krievija pret Baltijas valstīm, Somiju vai Poliju varētu vērst pilna mēroga militāro agresiju tādā apjomā, ar kādu saskārās Ukraina. Kā uzskata A. Kudors, šobrīd ne tikai NATO, bet katra atsevišķa Austrumu flanga valsts ir daudz gatavāka jebkura veida iespējamai agresijai, nekā tās bija 2014. gadā, kad krievija šokēja Rietumvalstis, okupējot un anektējot Ukrainai piederošo Krimas pussalu, kā arī uzsākot karadarbību Ukrainas austrumos.
Šobrīd NATO un tās Austrumu flanga dalībvalstu psiholoģija ir būtiski mainījusies. Tas nozīmē, ka šādos apstākļos krievija var mēģināt pilna mēroga militāru avantūru tikai tad, “ja vēlas pašlikvidēties”.
Eksperts uzsvēra, ka militārajā pasaulē īpaši svarīgs ir karavīru psiholoģiskais stāvoklis. Patlaban daudzās NATO valstīs, jo īpaši alianses austrumu flangā tas nav par labu krievijai, jo karavīri ir gatavi iespējamam karam ar agresoru.
“Piemēram, šobrīd krievijas garā robeža ar Somiju un somu jēgeriem, kuri psiholoģiski jūtas kā uzvarētāji – pat neraugoties uz to, ka 1939. gadā Somija tehniski zaudēja –, ir krievijas problēma. Somi pēc būtības sagrāva Sarkano armiju un uzvarēja. [..] Tomēr, jo tālāk uz rietumiem, jo vairāk krievi tika uzskatīti par mistiskajiem karavīriem, kas ir neuzvarami. Mēs tā nekad neesam domājuši, somi tā nedomā, ukraiņi ir pierādījuši, ka tā nav jādomā, un poļi tā nedomā. Tāpēc Somijas garā robeža ar krieviju vairs nav somu problēma – tagad tā ir krievijas problēma, jo pie Somijas robežas ir Murmanska ar krievijas kodolzemūdenēm, ko Somija ar Norvēģiju, pateicoties savai modernajai aviācijai, var apdraudēt pašu spēkiem vien,” atzina A. Kudors.
Šo iemeslu dēļ, pēc eksperta vērtējuma, krievija, turpinot ciest sakāves Ukrainas frontē, tomēr var izšķirties par attiecību tālāku saasināšanu ar Rietumvalstīm. To pierāda nesenā vēsture, kad, iestrēgstot 2014. gadā sāktajam hibrīdajam iebrukumam Ukrainas austrumos, krievijas diktators un starptautiski meklētais kara noziedznieks vladimirs putins atvēra jaunu fronti Sīrijā.
“Toreiz putins meklēja deeskalāciju caur eskalāciju. Kad pēc 2014. gada putins nonāca starptautiskā izolācijā, viņš iesaistījās Sīrijas pilsoņkarā, lai sastrādātu vēl lielākas problēmas Rietumiem, kuras pēcāk piedāvāja atrisināt ar mērķi dabūt pretim kāroto Ukrainā. Toreiz tas līdz galam nenostrādāja, taču šī loģika varētu tikt iedarbināta atkal, ja viņš netiks galā ar karu Ukrainā,” pieļāva A. Kudors.
Vaicāts, vai tādā gadījumā krievija pret Latviju varētu izspēlēt 2014. gada Krimas scenāriju – iesūtīt kaujiniekus bez atpazīšanas zīmēm, sagrābt kādu reģionu un paziņot par tā neatkarību no likumīgās Latvijas valdības –, eksperts bija noraidošs.
Vienlaikus eksperts pieļauj, ka diktators putins, turpinot ciest zaudējumus Ukrainā un nespējot iziet no konflikta, tomēr centīsies situāciju eskalēt un “pārbaudīs NATO”.
Eksperta ieskatā šādā gadījumā ir jāizvērtē, kuros gadījumos rīkoties simetriski un atbildēt ar spēku, un kuros – ievērot savaldību, pat ja vēlme spert tūlītējus soļus ir liela. Kā uzskata eksperts, bieži vien šādos gadījumos krievija tieši vēlas, lai atbilde būtu spēcīga, lai pēcāk varētu apsūdzēt NATO agresijā.
“Ja krievija vēlas, lai mēs rīkojamies simetriski, tad tā vietā mēs varam rīkoties asimetriski – kaut kur nožāvāties un izlikties, ka tas mūs nesatrauc. Šādos gadījumos ir ļoti jādomā, kas jādara un kad ir īstais moments, lai parādītu muskuļus un pārrautu, piemēram, viņu kabeļus. Dažkārt ir gudrāk paklusēt, jo stiprie “neraustās”,” sacīja eksperts, kā piemēru minot nesenos dronu nokrišanas gadījumus Rumānijā un Polijā. Lai arī tie nav patīkami nedz vietējiem politiķiem, nedz sabiedrībai, tie nekādā gadījumā nemaina valstu attieksmi pret palīdzības sniegšanu Ukrainai un attieksmi pret krieviju. Tas savukārt nozīmē, ka krievija savu stratēģisko mērķi – palīdzības pārtraukšanu Ukrainai un attiecību atsākšanu ar agresoru – nesasniedz.
Turklāt, kā uzsvēra eksperts, NATO valstu gatavība iespējamai iesaistei karadarbībā pret krieviju šobrīd ir augstāka nekā jebkad visā organizācijas vēsturē pēc Aukstā kara beigām.
Jau vēstīts, ka pēdējo mēnešu laikā vairākas Austrumeiropas valstis brīdinājušas par iespējamu krievijas gatavošanos hibrīduzbrukumiem vai citām provokācijām pret NATO Austrumu flanga valstīm. Šo valstu amatpersonas atsaukušās uz to rīcībā esošo sabiedroto izlūkošanas informāciju.
Par pieaugošajiem riskiem iepriekš brīdinājis arī Polijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs pulkvedis Pavels Šota, norādot uz iespējamu krievijas provokāciju pieaugumu NATO Austrumu flangā.
Līdzīgu vērtējumu sniedzis arī Latvijas Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Dienests norāda, ka krievija tuvākajā laikā var īstenot dažādus hibrīduzbrukumus un provokācijas pret Baltijas valstīm, lai palielinātu psiholoģisko spiedienu uz NATO dalībvalstīm un mazinātu Rietumu atbalstu Ukrainai.
Vienlaikus SAB uzskata, ka krievijai pašlaik nav pietiekamu militāro spēju plaša mēroga konvencionālam iebrukumam Baltijas valstīs, jo lielākā daļa tās kaujas spēju joprojām ir piesaistīta karadarbībai Ukrainā.
Pilnu portāla “Sargs.lv” raidieraksta sēriju “Droši ir zināt”, kurā sarunājamies ar A. Kudoru, skatieties šeit:
