Latvijā jau ir spēcīga bezpilota sistēmu industrija, zinoši speciālisti un kvalitatīva operatoru apmācība, tomēr dronu lielvalsts statusu noteiks nevis saražoto iekārtu skaits, bet valsts spēja tās pastāvīgi pilnveidot, masveidā izmantot un integrēt vienotā aizsardzības sistēmā. Turklāt droni jāuztver nevis kā dārga tehnika, ko noglabāt noliktavā, bet gan kā munīcija, kura regulāri jāizmanto mācībās un jāaizstāj ar jaunākām sistēmām. Par to sarunu festivāla “Lampa” Aizsardzības ministrijas “Drošajā teltī” diskutēja Autonomo sistēmu kompetences centra vadītājs majors Modris Kairišs, Nacionālo bruņoto spēku virsnieks un Zemessardzes dronu spēju attīstītājs kapteinis Māris Bruža un uzņēmuma “LMT Defence” biznesa attīstības vadītājs Edgars Rubenis. Diskusiju “Kāda ir Latvijas dronu spēju attīstība?” vadīja aizsardzības nozares ziņu portāla “Sargs.lv” redaktors Kārlis Roķis.
Vai Latvija jau ir dronu lielvalsts?
Diskusijas sākumā tās dalībniekiem un klausītājiem tika uzdots šķietami vienkāršs jautājums – vai Latviju jau var saukt par dronu lielvalsti?
Kapteinis M. Bruža vērtēja, ka Latvija drīzāk jau ir dronu lielvalsts nekā nav. Viņš norādīja uz Latvijas uzņēmumu spēju ražot un eksportēt bezpilota sistēmas, kā arī uzkrāto pieredzi dronu operatoru un ārvalstu speciālistu apmācībā.
Latvijas uzņēmumi strādā ne tikai pie gaisa droniem, bet arī pie sauszemes un zemūdens autonomajām platformām. Savukārt Latvijā izveidotās apmācību programmas ļauj mācīt ne tikai individuālu drona vadīšanu, bet arī tā taktiski pareizu izmantošanu militārajās operācijās.
Majors M. Kairišs bija piesardzīgāks. Viņš uzsvēra, ka viss atkarīgs no tā, pēc kādiem kritērijiem valsts spējas tiek vērtētas. Rēķinot ražošanas apmēru, kompetenci un inovācijas pret Latvijas iedzīvotāju skaitu, valsts daudzus partnerus apsteidz. Sarežģītāks ir jautājums par sistēmu plašu un regulāru izmantošanu bruņotajos spēkos.
“Patiesība ir kaut kur pa vidu. Labā ziņa ir tā, ka mēs ejam pareizajā virzienā, lai gan varbūt ne tik ātri, kā gribētos sabiedrībai,” viņš norādīja.
M. Kairišs arī brīdināja Latviju tieši nesalīdzināt ar Ukrainu. Ukrainā karš būtiski saīsinājis jaunu tehnoloģiju izstrādes, testēšanas un ieviešanas ciklu, bet Latvija darbojas miera laika apstākļos, kuros jāievēro iepirkumu, drošības, sertifikācijas un sprāgstvielu aprites prasības.
Apmācības notiek visos līmeņos
Diskusijā izskanēja, ka priekšstats par nepietiekamu dronu operatoru sagatavošanu Nacionālajos bruņotajos spēkos ne vienmēr atbilst situācijai. Karavīri tiek apmācīti darbam ar dažāda līmeņa sistēmām – no nelieliem taktiskās izlūkošanas un FPV droniem līdz platformām, kas darbojas ievērojamā augstumā un attālumā.
Vienlaikus nav lietderīgi sagatavot tūkstošiem operatoru, ja vienību rīcībā vēl nav atbilstoša dronu skaita. Tādēļ personāla apmācība jāattīsta vienlaikus ar tehnikas iegādi, vienību struktūras maiņu un bezpilota sistēmu integrāciju operacionālajos plānos.
Kapteinis M. Bruža informēja, ka Zemessardzes 1. Rīgas brigādē tiek testēti arī Latvijā ražoti sauszemes roboti. Šīs platformas tiek integrētas kājnieku operācijās, vērtējot to spējas pārvadāt kravas, atbalstīt vienības un samazināt karavīru pakļaušanu riskam.
Apmācībā tiek izmantota arī sadarbība ar privātajiem uzņēmumiem un Ukrainas dronu skolām. Tas ļauj Latvijā salīdzinoši ātri saņemt atgriezenisko saiti par jaunākajām kaujas lauka pārmaiņām.
Dronu izmantošana turklāt neaprobežojas tikai ar militārajām mācībām. NBS speciālisti sadarbojas arī ar Valsts policiju, sniedzot atbalstu reālu uzdevumu izpildē. Šādi karavīri gūst praktisku pieredzi apstākļos, kuros jādarbojas ar ierobežotu laiku, nepilnīgu informāciju un konkrētu rezultātu.
Drona galvenais uzdevums – pasargāt karavīru
Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka dronu spēju attīstības mērķis nav vienkārši panākt, lai bruņoto spēku rīcībā būtu iespējami daudz bezpilota lidaparātu.
Dronam vispirms jāpalīdz izpildīt uzdevumu, nepakļaujot nevajadzīgam riskam cilvēku. Izlūkošanas drons ļauj paskatīties aiz ēkas, meža vai paugura, sauszemes platforma var piegādāt munīciju un pārtiku, bet jūras drons – novērot vai aizsargāt piekrastes infrastruktūru.
“Nav svarīgi, vai tas ir drons gaisā, uz zemes vai ūdenī. Tam ir viens pamatuzdevums – ietaupīt karavīra dzīvību,” uzsvēra M. Bruža.
Viņš norādīja, ka labi sagatavota karavīra zaudējums valstij ir daudz smagāks nekā bezpilota platformas zaudējums pēc dažām kaujas misijām. Tādēļ sistēmas cenu nevar vērtēt atrauti no tās radītā operacionālā ieguvuma.
Nākotnē Zemessardzes un NBS struktūrās varētu būt nepieciešamas arī specializētas vienības, kas vienkopus nodarbotos ar gaisa, sauszemes un jūras bezpilota sistēmām. Piemēram, autonomie risinājumi varētu palīdzēt aizsargāt Rīgas ostas akvatoriju, ļaujot Jūras spēkiem koncentrēties uz uzdevumiem tālāk jūrā.
Droni jālaiž apritē tāpat kā munīcija
Ukrainas kara pieredze rāda, ka droni kaujas laukā ir patērējams resurss ar ļoti īsu dzīves ciklu.
Kapteinis M. Bruža skaidroja, ka daļa izlūkošanas dronu Ukrainas apstākļos izpilda tikai piecas vai sešas misijas, bet lielākas bombardēšanas platformas – aptuveni deviņas līdz vienpadsmit. Atsevišķas bezpilota sistēmu vienības vienas diennakts laikā var patērēt vairāk nekā simt FPV dronu.
Tādēļ miera laikā nepietiek vienreiz iegādāties lielu dronu daudzumu un turēt tos noliktavā līdz krīzei. Elektronika, motori, sakaru risinājumi un programmatūra noveco, turklāt krīzes brīdī nebūs garantijas, ka nepieciešamās sistēmas varēs ātri iegādāties starptautiskajā tirgū.
Šāda nepārtraukta aprite radītu arī stabilu pieprasījumu Latvijas ražotājiem. Uzņēmumi varētu plānot ražošanas apmērus, pazemināt vienas sistēmas cenu un regulāri saņemt karavīru atgriezenisko saiti par nepieciešamajiem uzlabojumiem.
E. Rubenis piekrita, ka nepieciešams veidot plūstošu modeli, kurā sistēmas pēc principa “pirmais iekšā – pirmais ārā” nestāv plauktā gadiem, bet tiek izmantotas, aizstātas un pilnveidotas.
Eiropā ražots drons vienmēr būs dārgāks
Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir Latvijas un NATO valstīs ražoto dronu cena. Ukrainā iespējams salīdzinoši ātri izveidot lētu platformu no globālajā tirgū pieejamām komponentēm un gandrīz nekavējoties to izmantot kaujā.
NATO valstīs sistēmām jāatbilst stingrākām drošības, izsekojamības, transportēšanas un sertifikācijas prasībām. Turklāt aizsardzības nozare cenšas mazināt atkarību no Ķīnā ražotām kritiskajām detaļām.
Tas neizbēgami palielina cenu, taču vienlaikus uzlabo piegāžu drošību un samazina risku, ka krīzes laikā ražotājam vairs nav pieejami motori, lidojumu kontrolieri, kameras vai sakaru moduļi.
Diskusijā izskanēja, ka viens no risinājumiem būtu modulāru sistēmu attīstība. Atsevišķus drona elementus varētu ražot dažādi uzņēmumi pēc vienotiem standartiem, ļaujot tos ātri nomainīt un vienā platformā integrēt vairāku ražotāju piedāvātās komponentes.
Vērtīga būtu arī ciešāka konkrētu militāro vienību sadarbība ar konkrētiem uzņēmumiem. Ukrainā šāda pieeja ļauj ražotājiem saņemt tiešu atgriezenisko saiti no operatoriem un uzlabot sistēmas nevis reizi vairākos gados, bet pēc katra izmantošanas cikla.
Pret droniem vajadzīga visa sistēma, nevis viens ierocis
Diskusijā būtiska uzmanība tika pievērsta arī svešu dronu atklāšanai un iznīcināšanai Latvijas gaisa telpā.
Eksperti norādīja, ka publiskajā diskusijā pārtveršanas izmaksas nereti tiek vērtētas pārāk vienkāršoti. Tiek salīdzināta lēta drona cena ar pretgaisa aizšanas izmaksas nereti tiek vērtētas pārāk vienkāršoti. Tiek salīdzināta lēta drsardzības raķetes cenu, neņemot vērā visu sistēmu, kas nepieciešama lētāka ieroča pastāvīgai izmantošanai.
Lai visu Latvijas austrumu robežu diennakti nosegtu ar mobilām ložmetēju grupām, būtu nepieciešami simtiem karavīru, maiņas, transportlīdzekļi, degviela, sakari, elektroapgāde un uzturēšana. Saskaitot šīs izmaksas ilgākā periodā, autonoma pārtveršanas sistēma vai dārgāka raķete noteiktos gadījumos var izrādīties ekonomiski pamatotāka.
Turklāt pirms drona iznīcināšanas jāvērtē, kur nokritīs pats lidaparāts, tā atlūzas un izmantotā munīcija. Pārāk ātra pārtveršana virs apdzīvotas vietas var radīt lielāku apdraudējumu nekā kontrolēta iznīcināšana citā lidojuma posmā.
Mākslīgais intelekts palīdzēs, bet lēmumu pieņems cilvēks
Autonomo sistēmu attīstība nav iespējama bez mākslīgā intelekta. Tas jau tagad var palīdzēt atpazīt objektus, izvērtēt lidojuma trajektorijas, meklēt mīnas, veikt izlūkošanu un pārņemt atsevišķus uzdevuma posmus, kad cilvēks sistēmu nogādājis noteiktā attālumā no mērķa.
E. Rubenis uzsvēra, ka mākslīgā intelekta izmantošana nenozīmē cilvēka pilnīgu izslēgšanu no lēmumu pieņemšanas.
Mākslīgā intelekta galvenais uzdevums būtu samazināt cilvēku skaitu, kas nepieciešams sistēmas uzturēšanai, novērošanai, plānošanai un konkrētu pavēļu izpildei. Tas ir īpaši svarīgi Latvijai, kuras cilvēkresursi ir ierobežoti.
Bez drošiem sakariem drons kļūst akls
Drona spējas ir atkarīgas arī no drošiem un stabiliem sakariem. Ja operators nevar saņemt video vai vadības informāciju, pat tehniski moderna platforma var kļūt nelietojama.
“LMT Defence” strādā pie alternatīva sakaru moduļa, kuru būtu iespējams uzstādīt dažādu ražotāju droniem un izmantot gan publiskajos, gan privātajos sakaru tīklos. Šādi modulāri risinājumi ļautu izvairīties no pilnīgas atkarības no viena sakaru kanāla.
Vienlaikus pretinieks var mēģināt izmantot civilo mobilo sakaru infrastruktūru izlūkošanai, dronu atrašanās vietas noteikšanai vai pretgaisa aizsardzības pozīciju atklāšanai. Tādēļ telekomunikāciju operatoriem sadarbībā ar valsti jāanalizē tīkla anomālijas un jāspēj laikus pamanīt aizdomīgu aktivitāti.
Eksperti uzsvēra, ka civilos sakarus nevar vienkārši izslēgt, jo tie nepieciešami sabiedrībai un valsts darbības nepārtrauktībai. Risinājumiem jābūt pakāpeniskiem, piedāvājot drošas alternatīvas un saglabājot iespēju reaģēt uz militāru apdraudējumu.
Ātrums jālīdzsvaro ar drošību
Vairāki diskusijas dalībnieki atzina, ka miera laika procedūras un iepirkumu regulējums palēnina jaunu sistēmu ieviešanu. Tomēr pilnīga prasību atcelšana nebūtu pareizais risinājums.
Sprāgstvielām, autonomām ieroču sistēmām un militārajai elektronikai jābūt drošai uzglabāšanā, pārvadāšanā un izmantošanā. Pretējā gadījumā steiga pati var radīt apdraudējumu karavīriem un civiliedzīvotājiem.
Tādēļ Latvijai jāveido sistēma, kas miera laikā ļauj kontrolēti eksperimentēt, ātri testēt prototipus un uzņemties pamatotu risku, vienlaikus nezaudējot atbildību par cilvēku drošību un valsts līdzekļu izmantošanu.
Diskusijas noslēgumā eksperti vienojās par kopīgu ambīciju – turpināt attīstīt Latviju par vienu no vadošajām Eiropas valstīm bezpilota un autonomo sistēmu jomā.
Tomēr dronu lielvalsti neveido viena rūpnīca, viens veiksmīgs prototips vai noliktavā novietots lidaparātu tūkstotis. To veido pastāvīga sistēmu aprite, apmācīti operatori, spēcīga industrija, drošas piegāžu ķēdes, modernas sakaru sistēmas un militārās vienības, kas dronus spēj izmantot kopā ar izlūkošanu, artilēriju, pretgaisa aizsardzību un pārējām kaujas spējām.
