Ģeopolitiskā situācija Eiropā un tās pierobežā pieprasa tūlītēju un koordinētu rīcību, un Latvija šajā procesā sper vēsturiskus soļus. Latvija kā pirmā no Baltijas valstīm parakstīja apjomīgo SAFE aizdevuma programmas nolīgumu vairāk nekā 3,4 miljardu eiro vērtībā, kas kalpos kā spēcīgs dzinulis Nacionālo bruņoto spēku un pašmāju militārās industrijas attīstībai. Šis solis sakrīt ar laiku, kad transatlantisko partneru plāni signalizē par nepieciešamību pēc daudz lielākas kontinenta pašatbildības – ASV gatavojas samazināt kritiski svarīgu materiāltehnisko līdzekļu apjomu Eiropā, kas nozīmē, ka alianses Eiropas valstīm, jo īpaši Austrumu flangam ir strauji jārod veidi, kā šos robus kompensēt pašu spēkiem.
Kā efektīvi pārvarēt aizsardzības industrijas birokrātiju, kāpēc Eiropai jāmācās no Ukrainas pieredzes un jāsamazina bruņojuma ražošanas izmaksas, un kāda ir Baltijas valstu loma jaunā Eiropas aizsardzības modeļa veidošanā, par to ekskluzīvā intervijā portālam “Sargs.lv” stāsta Eiropas Komisijas aizsardzības un kosmosa komisārs Andrjus Kubiļus.
“Sargs.lv”: Kāds ir Eiropas Komisijas mērķis – kādā termiņā dalībvalstīm, izmantojot finanšu instrumenta SAFE līdzekļus, ir jāsasniedz izvirzītie aizsardzības spēju mērķi?
A.Kubiļus: Skaidrs, ka nauda, ko izdevies piesaistīt Eiropas Komisijai, ir svarīgs instruments, lai palīdzētu dalībvalstīm attīstīt tās spējas, kas noteiktas NATO spēju attīstības mērķos. To, ko katra valsts izvēlas attīstīt, Eiropas Komisija nenosaka – to savukārt regulē dalībvalstu saistības pret NATO. Mūsu uzdevums šajā procesā ir meklēt veidus, kā palīdzēt ar projektu finansēšanu vai industriālās politikas instrumentiem, kā arī veicināt, lai Eiropas Savienības dalībvalstis vairāk iesaistītos kopīgos spēju attīstības projektos un kopīgos ieroču vai ekipējuma iepirkumos.
Pašlaik viss, ko dalībvalstis plāno paveikt, attīstot savu bruņoto spēku spējas, ir balstīts pērnā gada NATO samita deklarācijās par alianses dalībvalstu spēju attīstības mērķiem.
Tomēr mēs redzam mazliet citādu situāciju saistībā ar mūsu transatlantisko partneru – ASV – plāniem aliansē, ko dēvē par “NATO 3.0” koncepciju. Tā pieprasa Eiropas dalībvalstīm uzņemties straujāku atbildību par kontinenta konvencionālās drošības garantēšanu. Kā noprotams, jau drīzumā mūsu amerikāņu sabiedrotie samazinās to materiāltehnisko līdzekļu apjomu, kāds iepriekš tika novirzīts Eiropas drošībai. Tas skars tālās darbības artilēriju, degvielas uzpildes spējas gaisā, kā arī agrās brīdināšanas un taktiskās kontroles lidmašīnu (AWACS) spējas. Šie plāni ir publiski, un par tiem jau ziņojuši mediji. Tas nozīmē, ka mums Eiropā tagad pašiem ir jādomā, kā šīs spējas aizstāt bez ASV iesaistes. Tas prasa papildu investīcijas un papildu programmas, un es ceru, ka mēs jau drīzumā redzēsim mūsu pašu spertos soļus šajā virzienā.
“Sargs.lv”: Vai tas nozīmē, ka SAFE instrumenta finansējums galvenokārt tiks ieguldīts jau pieminēto spēju aizstāšanā vai tomēr citu militāro spēju attīstībā?
A.Kubiļus: Tas, ko NATO lēma par dalībvalstu spēju attīstību, šajā kontekstā neapšaubāmi ir prioritāte, bet viennozīmīgi paliek jautājums – kā šī nauda tiks tērēta? Tāpēc mēs nākam klajā ne tikai ar finanšu instrumenta SAFE piedāvājumu, bet arī ar industriālās politikas instrumentiem, lai palīdzētu dalībvalstīm atrast visefektīvākos veidus, kā attīstīt paneiropas līmeņa militāro spēju projektus.
Kā piemēru vēlos minēt projektu “Eastern Flank Watch”. Mēs saprotam, ka reģiona valstis, kas atrodas zonā no Baltijas jūras līdz pat Melnajai jūrai, šobrīd saskaras ar īpaši augstiem drošības draudiem. To nesen atzina arī Eiropas Padome. Tas savukārt nozīmē, ka šajos jautājumos Austrumu flanga valstīm ir nepieciešams īpašs Eiropas Savienības atbalsts. Tas mums ļauj nākt klajā ar kopējo Eiropas Savienības interešu programmu, kas vērsta uz iniciatīvas “Eastern Flank Watch” ieviešanu. Tā ļaus šī reģiona valstīm īstenot tās bruņojuma programmas, kuras, mūsuprāt, joprojām ir iztrūkstošais posms efektīvas drošības garantēšanā.
Tā, piemēram, varētu būt pretdronu programma. Tas nozīmē, ka šīm valstīm būtu jāsāk ar kopīgu programmu dronu detekcijas jomā. Kaujas dronu savlaicīga pamanīšana joprojām ir būtisks izaicinājums, tāpēc mums savi centieni pirmām kārtām jāvirza šajā gultnē. Pašlaik izstrādes stadijā ir sistēmas, kas ļautu atklāt ielidojošos dronus, kā arī pēcāk tos iznīcināt ar izmaksu ziņā efektīvām ieroču sistēmām. Šīs ir prioritārās jomas, uz kurām mēs galvenokārt vēlamies koncentrēties.
“Sargs.lv”: Vai nav bažu, ka apstākļos, kad Eiropas Komisija paredz šāda apjoma finansējumu, bet aizsardzības industrija nespēj apmierināt arvien augošo pieprasījumu, tas novedīs pie gatavās produkcijas strauja cenu kāpuma?
A.Kubiļus: Šī ir problēma, ko mēs skaidri redzam. Par to tiek daudz runāts, tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai palielinātu ražošanas jaudas.
Nesen es biju tā dēvētajā “raķešu tūrē”, apmeklējot Eiropas uzņēmumus, kas nodarbojas ar raķešu ražošanu. Secinājums ir skarbs – Eiropas raķešu ražošanas apjomi joprojām iepaliek no krievijas raķešu ražošanas apmēriem. Pašlaik raķetes ir ārkārtīgi nepieciešamas Ukrainas aizsardzībai. Turklāt līdztekus bloka aizņēmumam, kas paredzēts SAFE instrumenta nodrošināšanai, Eiropa ir aizņēmusies naudu arī Ukrainas militārās industrijas atbalstam, kur Ukrainai domātās raķetes tiek ražotas tepat Eiropā. Šī problēma ir jāatrisina ļoti ātri.
Taču izaicinājumi ir vairāki. Pirmkārt, ražotāji sūdzas par joprojām pastāvošajiem un neatrisinātajiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Tāpēc mēs strādājam pie Stratēģiskā aizsardzības industrijas tirgus mehānisma, jo pašlaik dažādās dalībvalstīs aizsardzības industrijai tiek izvirzīti atšķirīgi nosacījumi un prasības. Pašlaik ir svarīgi sakārtot šo jomu. Eiropas Padome ir apstiprinājusi šo pieeju, un pavisam drīz mēs publiskosim visaptverošu ziņojumu par Stratēģiskā aizsardzības industrijas tirgus mehānismu un tad jau soli pa solim virzīsimies, lai šos ierobežojumus mazinātu.
Tomēr grūtības šajā procesā sagādā fakts, ka virknei dalībvalstu šādas kārtības ieviešanā ir nepieciešama zināma politiskā transformācija, lai beidzot pārietu tādā aizsardzības industrijas atbalsta un regulējuma fāzē, kas būtu orientēta nevis tikai uz nacionālajām interesēm, bet gan uz plašāku pieeju. Tādējādi viens no kavējošajiem apstākļiem ir tīri birokrātiskie ierobežojumi un politiskās pieejas maiņa.
Otrkārt, industrija sūdzas, ka tai joprojām trūkst ilgtermiņa pasūtījumu līgumu, kas sniegtu skaidru skatījumu uz uzņēmumu attīstību nākotnē. Uzņēmumi joprojām nezina, ko darīs nacionālās valdības, tādējādi industrija nespēj paredzēt, kāds būs pasūtījumu apjoms. Šis ir iemesls, kāpēc aizsardzības rūpniecības uzņēmumi joprojām piesardzīgi raugās uz ražošanas apjomu kāpināšanu – tie nezina, vai pēc trim gadiem to ražotajai produkcijai būs noiets. Šeit nu ir daži soļi, pie kuriem mēs strādājam, lai kopīgā dialogā ar industriju un nacionālajām valdībām šīs grūtības pārvarētu. Visasāk ilgtermiņa līgumu trūkumu izjūt tieši Eiropas mazie un vidējie aizsardzības nozares uzņēmumi. Lielajām kompānijām šī problēma nav tik izteikta, lai gan ir jūtama.
Pēdējā problēma, kas galvenokārt raksturīga lielajām kompānijām, ir tā, ka tās ražo haute couture jeb tā dēvēto dārgā gala produkciju. Šīs tehnoloģijas ir ļoti attīstītas, taču vienlaikus ārkārtīgi dārgas, un to ražošanas apjomus ir ļoti grūti strauji kāpināt. Ukraina mums ir iemācījusi, ka tā vietā, lai ražotu tikai “dārgā gala” produktus, ir jāpalielina “pietiekami labu” produktu ražošana un izmantošana. Šādu ieroču ražošana ir daudz lētāka, to izstrādi iespējams nodrošināt krietni vienkāršāk, kā arī ir vieglāk palielināt ražošanas apjomus. Vienlaikus šie ieroči spēj efektīvi iznīcināt mērķus un ir tikpat produktīvi.
Labs piemērs ir Ukrainā ražotās spārnotās raķetes “Flamingo”, kas ir trīs līdz četras reizes lētākas nekā ASV ražotais analogs “Tomahawk”. Tas nozīmē, ka gan Ukraina pašu spēkiem, gan tās Eiropas partneri šādas raķetes var saražot daudz vienkāršāk un daudz lielākā skaitā nekā ekskluzīvos dārgā gala ieročus.
“Sargs.lv”: Jūs jau intervijā LSM pieminējāt, ka Eiropas valstīs joprojām nav unificētu ieroču un kaujas tehnikas sistēmu, kas atvieglotu to apkalpošanu un loģistiku. Kā šo problēmu risināt, un vai ir arī kādi labi piemēri?
A.Kubiļus: Šis ir viens no virzieniem, pie kura mums ir jāstrādā, taču tas prasa kopēju pieeju un domāšanas maiņu. No kurienes rodas lielākās problēmas? Tās diemžēl sakņojas politiskajā vidē un ir saistītas ar vēsturisko mantojumu – proti, katra NATO dalībvalsts vēsturiski pati ir bijusi atbildīga par savas drošības garantēšanu. Tas savukārt lika tām veidot savu nacionālo ieroču ražošanas industriju. Joprojām daudzu ieroču sistēmu iepirkumos tiek izvirzītas stingras nacionālās prasības, par spīti faktam, ka vairumā gadījumu Eiropā šīs vajadzības visām valstīm ir caurmērā vienādas.
Skaidrs, ka nav jēgas 27 atšķirīgām ieroču sistēmām vienam un tam pašam ieroču veidam. Tieši šī problēma ir jārisina vienotā Stratēģiskā aizsardzības industrijas tirgus mehānisma ietvaros. Tam vajadzētu novērst šos šķēršļus, taču tas vienlaikus prasītu arī daudz lielāku politisko vienprātību no visām dalībvalstīm.
“Sargs.lv”: Kā šo vienotību panākt?
A.Kubiļus: Tas ir smags jautājums. Es allaž esmu uzsvēris, ka, stiprinot mūsu aizsardzību, mums jāraugās uz vairākiem pīlāriem.
Pirmkārt, tas ir aizsardzības materiālā nodrošinājuma pīlārs, kas ietver ražošanu, izmantojamās platformas, finansējumu, iepirkumus un tamlīdzīgi.
Otrs pīlārs ir aizsardzības institucionālā gatavība. Tas saistās ar ASV samazināto spēju kompensēšanu un Eiropas valstu lomas stiprināšanu NATO. Tāpat tas ir stāsts par to, kā saglabāt lielāku vienotību šajā jautājumā Eiropas valstu vidū un kā vismaz lielāko Eiropas dalībvalstu lokā izveidot jaunu – sava veida līderības institūtu, lai vienlaikus nemazinātu iepriekš pieminētā materiālā pīlāra nozīmi aizsardzības gatavībā. Lai to nodrošinātu, pašlaik izskan dažādas idejas, piemēram, par Eiropas Drošības padomi, kas varētu sekmēt virzību šajā jautājumā. Taču, lai ko tādu īstenotu, būs nepieciešams laiks.
Bet te nu atkal – Baltijas valstīm šajā procesā ir jābūt vienām no vadošajām valstīm, kurām jānāk klajā ar risinājumiem, kā veidot vienotu Eiropas aizsardzības sistēmu. Šeit nav runas tikai par atsevišķu Latvijas vai Lietuvas aizsardzības stiprināšanu, bet gan par visas Eiropas kopējās aizsardzības jaudas celšanu. Vēlos uzsvērt – mēs Baltijas valstīs esam visvairāk atkarīgi no Eiropas kolektīvās aizsardzības mehānismu efektīvas darbības, tāpēc tam ir jābūt ļoti nozīmīgam mūsu interešu objektam. Tas no mums prasa ļoti nopietnu un aktīvu politisko rīcību Eiropas līmenī.
