Kad ieroči apklust, karš nevis vienkārši beidzas, bet gan pāriet citās dimensijās – politiskajā, ekonomiskajā, informationalajā un morālajā. Rīgā notikušajā starptautiskajā konferencē “Riga StratCom Dialogue 2026” drošības eksperti un praktiķi diskusijā “Kad karš beidzas...” (When War Ends..) secina: ja demokrātiskās pasaules līderi nespēs stingri definēt konflikta iznākuma nozīmi, to viņu vietā izdarīs agresors, izmantojot sabiedrības nogurumu un miera ilūziju.
Ģeopolitisko risku analītiķe Kendisa Rondo uzsvēra, ka vēsturiski pastāv universāla kara matemātika – cīņa starp pakļāvēju un tiem, kas aizstāvas pret pakļaušanu. Ja pēc karadarbības pārtraukšanas netiek izveidoti institucionāli mehānismi taisnīguma atjaunošanai, konflikts agrāk vai vēlāk uzliesmo no jauna.
Kā piemēru viņa minēja ASV Pilsoņu karu, kurā netika skaidri pielikts tiesisks punkts tam, kurš bija tiesību pārkāpējs, kā rezultātā rasisma un vardarbības sekas ASV sabiedrībā ir jūtamas joprojām. Turpretim Nirnbergas un Tokijas tiesas pēc Otrā pasaules kara bija skaidrs institucionāls lēmums par vainīgo saukšanu pie atbildības.
Rondo definēja sešus pīlārus, uz kuriem jābalsta pēckara arhitektūra, lai nodrošinātu ilgstošu mieru un atturēšanu:
-
Līderu atbildība (tiesiskā vajāšana starptautiskā līmenī);
-
Lustrācija (okupācijas spēku un kolaborantu atstādināšana);
-
Sabiedroto konsolidācija un apņēmība (sabiedroto garantijas un gatavība ilgtermiņā atturēt agresoru no atgriešanās);
-
Reparācijas (skaidra finanšu un mantisko zaudējumu piedziņas un pārvaldības sistēma);
-
Rekonstrukcija (atjaunošanas izmaksu institucionālā pārvaldība);
-
Kultūra un izglītība (vēsturiskās atmiņas nostiprināšana, kas nav iespējama bez pirmajiem pieciem elementiem).
Eksperte atgādināja, ka Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) orderis Vladimira Putina apcietināšanai un procesi, kas saistīti ar "Vagner" algotņu pastrādātajiem noziegumiem (piemēram, patlaban Somijā izskatāmā lieta pret "Vagner" komandieri Janu Petrovski par 2014. gada noziegumiem), ir kritiski svarīgi juridiskie precedenti. Tie palīdz pasaulei fiksēt, ka karš sākās jau 2014. gadā, nevis tikai 2022. gadā, kad "Eiropa beidzot pamodās".
Rietumu un Austrumu atšķirīgā "miera" izpratne
Diskusijas gaitā izskanēja būtisks akcents, kas tieši skar arī Baltijas valstu vēsturisko pieredzi. Kad izskanēja tēze, ka pēckara Vācija ir veiksmīgs piemērs tam, kā tika uzvarēts karš un saglabāts miers, Oksfordas Universitātes globālās vēstures profesors Pīters Frankopans oponēja, norādot uz reģionālajām atšķirībām.
Vienlaikus Frankopans norādīja, ka kopš 1991. gada neatkarības atjaunošanas Latvija ir spilgts piemērs tam, kā brīvība un tiesiskas institūcijas ļauj sabiedrībai uzplaukt – vidējais dzīves ilgums valstī ir audzis par gandrīz astoņiem gadiem, bet IKP uz vienu iedzīvotāju palielinājies desmit kārtīgi.
"Nenogurdiniet mūs ar savu karu"
Viena no emocionāli un stratēģiski spēcīgākajām runām piederēja ukraiņu sabiedriskās politikas ekspertam un bijušais parlamentārietim Mustafa Naijemam, kurš tieši vērsās pie Rietumu sabiedrības, aicinot nedzīvot ilūzijās par to, ka konfliktu iespējams vienkārši "iesaldēt" vai ka Krievija apstāsies pati.
Naijems atgādināja, ka pasaule ātri aizmirsa Čečeniju, Gruziju, Sīriju un Afganistānu, jo ārējie novērotāji "nogura no sliktajām ziņām" un vēlējās atgriezties savā komforta zonā. Viņš iezīmēja divas krasi atšķirīgas pieejas:
-
Rietumu ilūzija: Tā balstās vēlmē "justies ērti", mazināt personīgo diskomfortu un sniegt palīdzību novēloti, baidoties "kaitināt Krievijas lāci". Valda maldīga cerība, ka Putins apstāsies, balstoties uz racionālu resursu un risku aprēķinu.
-
Ukrainas realitāte: Karš Ukrainā ilgst jau 12 gadus, nevis četrus. Krievijai nav "sarkano līniju", ko pierāda Bučas un Mariupoles traģēdijas. Agresors neapstājas risku dēļ – tas apstājas tikai un vienīgi tad, ja sastopas brutālu, fizisku militāru pretestību un sakāvi.
Naijems asi kritizēja Rietumu nespēju adekvāti reaģēt uz hibrīdapdraudējumiem un provokācijām.
Viņš uzsvēra, ka ES kopējais IKP ir 20 reizes lielāks nekā Krievijai, tomēr militārā palīdzība joprojām bieži vien kavējas politiskas neizlēmības dēļ. Kamēr Rīgā tiek testētas civilās trauksmes sistēmas, Ukrainas karavīri izpērk laiku Eiropai. "Mēs nelūdzam dāvanas. Mēs gaidām, kad jūs sapratīsiet, ka palīdzība ar munīciju un ieročiem agresora iznīcināšanai ir investīcija jūsu pašu drošībā," rezumēja Naijems.
Vācu žurnālists Jans Jesens, kurš nesen atgriezies no Irākas, vilka paralēles starp kļūdām Tuvajos Austrumos un pašreizējiem drošības izaicinājumiem Eiropā. Viņš uzsvēra, ka ja militārai intervencei vai konfliktam seko kļūdaina, nepārdomāta pēckara politika (kā tas bija Irākā pēc 2003. gada), tas rada augsni jaunam terorismam un nestabilitātei (ISIS uzplaukums). Rietumi ir zaudējuši lielu daļu uzticamības globālajos dienvidos tieši tāpēc, ka nav spējuši izpildīt solījumus par stabilitātes un labklājības nodrošināšanu pēc tam, kad militārie mērķi sasniegti.
Savukārt profesors Frankopans analizēja pašreizējo situāciju pašā Krievijā, atsaucoties uz diskusijām Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā. Kremļa elitē patlaban iezīmējas bīstams strukturāls strupceļš: Krievijas ekonomika ir tik ļoti militarizēta, ka tā vairs finansiāli nevar atļauties deeskalāciju. Vienīgā vieta, kur Krievijā patlaban var nopelnīt naudu, ir aizsardzības iepirkumi. Ja šis ritenis apstāsies, sabruks viss ekonomiskais modelis. Tas nozīmē, ka Maskava ilgstošu konfrontāciju ar Rietumiem sāk uzskatīt par savu pastāvīgo eksistences formu.
