Krievijas un Ukrainas iespējamo miera sarunu aizkulises šobrīd ir kļuvušas par vienu no informatīvās karadarbības ieročiem, kas tiešā veidā ietekmē Rietumu sabiedrības izpratni par drošību un NATO atturēšanas politikas efektivitāti. Kamēr frontē turpinās stratēģisks strupceļš un Ukraina vērš arvien dziļākus triecienus pret mērķiem Krievijas iekšienē, Kremlis cenšas izmantot miera sarunu naratīvu kā instrumentu Eiropas vienotības šķelšanai. Starptautiskajā forumā “Riga StratCom Dialogue 2026” vadošie reģiona diplomāti, drošības eksperti un izlūkošanas analītiķi skaidro, kāpēc priekšlaicīga sēšanās pie sarunu galda šobrīd būtu bīstams slazds un kāpēc Putina retorika patiesībā liecina par pieaugošu izmisumu, nevis spēku.
Latvijas Republikas ārlietu ministre Baiba Braže diskusijā uzsvēra, ka šobrīd ASV un citu starpnieku mēģinājumi virzīt miera sarunas ir nonākuši loģiskā strupceļā. Tas skaidrojams ar faktu, ka Vladimirs Putins nav mainījis savu pamatstratēģiju – Ukrainas suverenitātes iznīcināšanu un tās integrācijas novēršanu eiroatlantiskajā telpā.
"Kamēr Krievija nemainīs savus politiskos mērķus, es neredzu iespēju sasniegt reālu rezultātu miera sarunās. Krievijas prasības – sākot ar Donbasa atdošanu un beidzot ar pretenzijām pret NATO spēku izvietojumu – ir pilnībā nepieņemamas gan Ukrainai, gan visai eiroatlantiskajai kopienai," norādīja B. Braže.
Pēc ministres vārdiem, vienīgais veids, kā panākt reālu izrāvienu politiskajā līmenī, ir palielināt spiedienu un demonstrēt spēku.
Igaunijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Jonatans Vseviovs pauda vēl asāku nostāju, nodēvējot pašreizējās runas par nepieciešamību iesaistīt Eiropas lielvalstis miera sarunās par labi pārdomātu Kremļa slazdu. Viņš norādīja, ka Krievija šobrīd ir zaudējusi savu stratēģisko naratīvu, jo nespēj ne gūt militārus panākumus frontē, ne aizsargāties pret Ukrainas dziļajiem triecieniem, piemēram, pret naftas termināļu iznīcināšanu pat Sanktpēterburgā.
"Putins ir zaudējis savu 'uzvaras teoriju'. Viņš vairs nespēj pārliecināt pasauli, ka laiks strādā viņa labā. Tāpēc tagad viņa mērķis nav reālas sarunas, bet gan mēģinājums ievilināt atsevišķas Eiropas valstis šajā procesā, lai sašķeltu mūsu vienotību," skaidroja J. Vseviovs.
Igaunijas diplomāts atgādināja, ka tieši šajās dienās Eiropas Savienībai ir jāpieņem virkne lēmumu, kuriem nepieciešama pilnīga vienprātība – tostarp par jauno, 21. sankciju paketi un ES paplašināšanos.
Komentējot situāciju no Ukrainas sabiedrības skatpunkta, Kases Rietumu rezervātu universitātes profesors Dr. Romans Šeremeta uzsvēra, ka, par spīti milzīgajam nogurumam un zaudējumiem, Ukraina nav gatava teritoriālām vai politiskām piekāpēm. Kara gaitu viņš šobrīd raksturoja nevis kā jaunu fāzi, bet gan kā brutālu Krievijas informācijas un terora kampaņu, kurā Maskava testē Rietumu psiholoģiskās robežas.
"Krievija pastiprina raķešu triecienus pret bērnudārziem un skolām tikai tāpēc, ka redz Rietumu vājumu un stingras atbildes trūkumu. Atcerēsimies kara sākumu – katru reizi, kad Krievijas brutalitāte sasniedza jaunu virsotni, Rietumi pēc kāda laika piešķīra jaunus ieročus: sākumā HIMARS, tad tankus, tad lidmašīnas. Tas izskatās pēc briesmīga matemātiska accesora – cik daudz ukraiņu asins jāizlej, līdz tiks pieņemts nākamais lēmums par militāro palīdzību. Ukraina gaida skaidru Rietumu apņēmību, nevis tukšas runas par sarunām," sacīja R. Šeremeta.
Bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks izlūkošanas un drošības jautājumos, tagadējais "Ironhelm Works" vadītājs Deivids Ketlers analizēja Krievijas iekšējo stāvokli un Kremļa stratēģisko komunikāciju. Viņš norādīja, ka, lai gan Krievijas sistēma demonstrē acīmredzamas pārslodzes un ekonomikas recesijas pazīmes, Putina režīma stabilitāte tiešā veidā apdraudēta netiek. Tomēr Maskava arvien vairāk paļaujas uz "refleksīvo kontroli" – mēģinājumiem manipulēt ar Rietumu lēmumu pieņēmēju bailēm.
Eksperts vērsa uzmanību uz nesenajām Krievijas ārpolitikas analītiķu publikācijām, kurās jau sāk parādīties naratīvs, ka Ukrainas valdības pilnīga iznīcināšana un visas teritorijas kontrole militāri nav pa spēkam pat Krievijai, tāpēc agri vai vēlu būs nepieciešams sarunu risinājums. Tas liecina, ka Kremlis gatavo augsni iespējamai "taktiskajai pauzei".
Paneļdiskusijas noslēgumā dalībnieki bija vienisprātis – jebkāds kompromiss, kas šobrīd tiktu panākts uz Ukrainas rēķina vai piekāpjoties Kremļa šantāžai, nozīmētu pilnīgu Rietumu atturēšanas politikas sabrukumu. Tas tikai pierādītu Putinam, ka viņa agresīvā un ilgstošā piespiešanas taktika strādā, dodot laiku Krievijai pārgrupēties un nākotnē uzsākt vēl plašāku karu Eiropā.
