Rīgā aizvadītais otrais starptautiskais Dronu samits “Drone Summit 2026” apliecināja, ka bezpilota sistēmas vairs nav tikai atsevišķa militāra spēja vai jauns tehnoloģiju virziens. Tās kļuvušas par vienu no centrālajiem jautājumiem Eiropas aizsardzības plānošanā, industrijas attīstībā, kritiskās infrastruktūras aizsardzībā un sabiedroto gatavībā reaģēt uz Krievijas radītajiem draudiem. Piedāvājam atziņu apkopojumu no samita ietvaros notikušajām paneļdiskusijām.
Kā vēstīts, samits pulcēja teju 2000 dalībnieku no 20 Dronu koalīcijas un citām sabiedroto valstīm. Pasākumā piedalījās politiskie līderi, militārie eksperti, zinātnieki un aizsardzības industrijas pārstāvji, bet galvenā uzmanība tika veltīta militārajai aizsardzībai, Eiropas gatavībai mūsdienu kara izaicinājumiem, dronu spēju attīstībai un turpmākam Ukrainas atbalstam.
Paneļdiskusijās dominēja viens secinājums: Eiropai ar tradicionālo aizsardzības plānošanas ritmu vairs nepietiek. Ukrainas kara pieredze rāda, ka tehnoloģijas kaujas laukā mainās nevis gadu, bet nedēļu un mēnešu laikā. Tāpēc sabiedrotajiem jāspēj vienlaikus mācīties, testēt, iepirkt, ražot un pielāgoties.
Ukraina kā skolotājs, nevis tikai palīdzības saņēmējs
Vairākās diskusijās tika uzsvērts, ka attiecības starp Ukrainu un tās Rietumu partneriem pēdējo gadu laikā būtiski mainījušās. Ja kara sākumā sabiedrotie Ukrainu galvenokārt atbalstīja ar ieroču un munīcijas piegādēm no saviem krājumiem, tad šobrīd arvien lielāka nozīme ir kopīgai ražošanai, tehnoloģiju pārnesei un kaujas lauka pieredzes ieviešanai NATO un Eiropas Savienības aizsardzības sistēmās.
Diskusiju dalībnieki norādīja, ka Ukraina ir izveidojusi ne tikai dronu ražošanas vai lietošanas modeli, bet veselu ekosistēmu, kurā risinājums, operators, ražotājs, testēšana un kaujas pieredze ir cieši savienoti. Ukrainas pārstāvji uzsvēra, ka šī pieredze ir iegūta par ļoti augstu cenu, taču tā var palīdzēt partneriem stiprināt atturēšanu un aizsardzību. Līdzīga atziņa izskanēja arī preses konferencē, kur Ukrainas pārstāvis Davids Alojans norādīja, ka Ukraina ir gatava dalīties ar zināšanām, pieredzi un risinājumiem, lai kopējā aizsardzība kļūtu spēcīgāka.
Paneļos vairākkārt izskanēja doma, ka Eiropai nevajadzētu Ukrainas pieredzi uztvert kā mehāniski pārņemamu “recepti”. Ukraina cīnās pilna mēroga karā, tādēļ tās inovāciju cikls ir ārkārtīgi ātrs un tieši pakļauts kaujas lauka vajadzībām. Taču tieši no šī procesa Eiropa var mācīties vissvarīgāko: kā saīsināt ceļu no problēmas identificēšanas līdz praktiskam risinājumam vienībās.
Jaunā kombinētā karadarbība un jaunā savietojamība
Viena no centrālajām paneļdiskusiju tēmām bija autonomo sistēmu ietekme uz kombinētās karadarbības principiem. Diskusijā izskanēja, ka droni nav vienkārši vēl viens papildinājums esošajām spējām. Tie maina izlūkošanu, uguns vadību, manevru, loģistiku, pretinieka dziļuma ietekmēšanu un vienību izdzīvošanu kaujas laukā.
Tika uzsvērts, ka notiek nevis tikai autonomo sistēmu evolūcija, bet revolūcija, kas ietekmē visu kombinētās karadarbības būtību. Tādēļ bruņotie spēki vairs nevar būt tikai gala lietotājs, kas saņem gatavu produktu. Tiem jābūt daļai no nepārtraukta cikla, kur testēšana, eksperimentēšana un integrācija notiek paralēli. Šajā kontekstā Latvija tika minēta kā valsts, kurai ir iespēja kļūt par nozīmīgu testēšanas un sadarbības vietu, jo īpaši caur Sēlijas militāro poligonu un nacionālajām autonomo sistēmu attīstības iniciatīvām.
Līdzās militārajai savietojamībai diskusijās izskanēja arī jēdziens “jaunā savietojamība”. Tas nozīmē ne tikai to, lai sabiedroto ieroču sistēmas spētu darboties kopā, bet arī to, lai savietojamas būtu idejas, institūcijas, industrija, pētniecība un militārie lietotāji. Citiem vārdiem, dronu laikmetā savietojamība nav tikai tehnisks standarts, tā ir arī sadarbības kultūra.
NATO pārstāvji paneļos norādīja, ka standartizācija joprojām ir viens no svarīgākajiem ceļiem uz savietojamību, taču standarti nedrīkst palikt tikai dokumentos. Tie jāratificē, jāievieš nacionālajos iepirkumos un jāpieprasa industrijai. Vienlaikus tika atzīts, ka mācībās jāļauj arī kļūdīties, jo tieši neveiksmes ļauj ātrāk pilnveidot spējas.
Ātrums kā aizsardzības spēja
Diskusijās īpaši asi iezīmējās jautājums par iepirkumiem. Tradicionālā pieeja, kur valsts iegādājas militāru tehniku, ievieto to noliktavā un lieto daudzus gadus, dronu un pretdronu sistēmu jomā kļūst arvien mazāk piemērota. Tehnoloģijas noveco ātri, elektroniskās karadarbības vide mainās, un tas, kas šodien ir efektīvs, pēc gada var prasīt būtisku pielāgošanu.
Tāpēc paneļos tika runāts par nepieciešamību mainīt attiecības starp valsti un industriju. Tām vairs nevajadzētu būt tikai pircēja un pārdevēja attiecībām. Drīzāk jāveido stratēģiska partnerība, kur valsts iegādājas ne tikai konkrētu dronu, bet arī spēju to uzturēt, uzlabot, testēt un vajadzības gadījumā ātri saražot lielākā apjomā.
Šī doma sasaucās ar plašāku samita vēstījumu: “ideāls” risinājums ne vienmēr ir vajadzīgs, ja tas nonāk pie karavīra par vēlu. Vairāki dalībnieki uzsvēra, ka aizsardzības sektoram jāiemācās pieņemt “pietiekami labus” risinājumus, ja tie ir ātri pieejami, lēti, pielāgojami un praktiski izmantojami.
Arī NATO līmenī notiek mēģinājumi saīsināt spēju ieviešanas ciklu. Paneļos tika pieminēts NATO ātrās ieviešanas rīcības plāns, kura mērķis ir no problēmas definēšanas līdz jaunas spējas piegādei nonākt ne ilgāk kā 24 mēnešos. Tomēr Ukrainas pieredze rāda, ka atsevišķās jomās pat šāds termiņš var būt par garu.
Dronu siena nav “siena”
Atsevišķa uzmanība tika pievērsta arī tā dēvētajai “dronu sienai” Baltijas reģionā. Diskusijā tika uzdots jautājums, vai šāda pieeja neriskē atkārtot vēsturisku kļūdu, proti, radīt maldīgu priekšstatu par necaursitamu aizsardzības līniju.
Atbildot uz šo jautājumu, paneļdiskusijas dalībnieki uzsvēra, ka “dronu siena” nav jāuztver burtiski. Tā nav fiziska siena un tā nebūs absolūta aizsardzība pret jebkuru bezpilota lidaparātu. Drīzāk runa ir par spēju kopumu: sensoru tīklu, agrīno brīdināšanu, pārtveršanu, procedūrām, sadarbību starp valstīm un spēju pielāgoties jaunām apdraudējuma formām.
Tika uzsvērts, ka Baltijas aizsardzības līnija un pretdronu spējas jāattīsta, mācoties no Ukrainas, bet arī skaidri komunicējot sabiedrībai, ka neviena sistēma nebūs brīnumlīdzeklis. Aizsardzība pret droniem būs pastāvīgs spēju būvēšanas process, nevis vienreizējs projekts.
Kritiskā infrastruktūra kļūst par visas sabiedrības aizsardzības jautājumu
Otrs būtiskais paneļu bloks bija veltīts pretdronu spējām un kritiskās infrastruktūras aizsardzībai. Diskusijās tika norādīts, ka dronu draudi vairs nav tikai militāra problēma. Tie var skart elektrotīklus, ostas, loģistikas mezglus, lidostas, publiskus pasākumus un citus objektus arī miera laikā.
Paneļos izskanēja, ka valstīm būs jālemj, kādas pretdronu spējas drīkst izmantot ne tikai bruņotie spēki un policija, bet arī citas institūcijas vai kritiskās infrastruktūras pārvaldītāji. Tas prasīs likumdošanas izmaiņas, skaidru atbildības sadalījumu un sabiedrības gatavību pieņemt zināmu risku. Piemēram, ja drons tiek neitralizēts virs apdzīvotas vietas, jābūt skaidram, kurš pieņem lēmumu, kurš atbild par sekām un kā tiek mazināts kaitējums.
Svarīga atziņa bija arī par aizsardzības secību. Pretdronu darbība nesākas ar pārtveršanu. Tā sākas ar atklāšanu, turpinās ar brīdināšanu un tikai pēc tam ar neitralizēšanu. Ja valsts nespēj laikus pamanīt mazu, zemu lidojošu dronu un nodot informāciju atbildīgajiem dienestiem vai iedzīvotājiem, pat moderns pārtvērējs var izrādīties novēlots risinājums.
Tādēļ kritiskās infrastruktūras aizsardzībai jāietver ne tikai aktīvās pretdronu sistēmas, bet arī pasīvie aizsardzības pasākumi. Paneļos tika minēts, ka jau infrastruktūras projektēšanas posmā jādomā par objektu noturību, izkliedētību, aizsargkonstrukcijām un alternatīviem darbības režīmiem. Lielu, viegli ievainojamu mezglu vietā nākotnē var nākties vairāk domāt par izkliedētu un elastīgu infrastruktūru.
Eiropai jāmazina sadrumstalotība
Eiropas Savienības institūciju pārstāvji paneļos norādīja, ka dronu un pretdronu joma izgaismo vienu no lielākajām Eiropas aizsardzības problēmām: sadrumstalotu tirgu. Lai gan par Eiropu bieži runā kā par vienotu spēlētāju, aizsardzības jomā tā joprojām sastāv no 27 nacionāliem tirgiem ar atšķirīgām vajadzībām, procedūrām un politiskajiem lēmumiem.
Tika uzsvērts, ka Eiropai jāspēj vienlaikus nodrošināt ātru iegādi, savietojamību un ilgtermiņa industriālo ilgtspēju. Dronu un pretdronu joma nav tikai tradicionālās aizsardzības industrijas turpinājums. Tajā būtisku lomu spēlē mazie un vidējie uzņēmumi, jaunuzņēmumi, divējāda lietojuma tehnoloģijas un civilās industrijas kapacitāte.
Paneļos tika pieminētas arī Eiropas iniciatīvas, kuru mērķis ir paātrināt inovāciju ieviešanu un ciešāk iesaistīt Ukrainas kaujas lauka pieredzi Eiropas risinājumu attīstībā. To vidū ir “BraveTech EU”, kas paredz Eiropas un Ukrainas inovatoru risinājumu testēšanu un vērtēšanu, kā arī plašāka sadarbība, kur Ukrainas operacionālā pieredze tiek savienota ar Eiropas industriālo mērogu un standartizāciju.
Latvija kā testēšanas un inovāciju centrs
Samita kopējais vēstījums Latvijai bija skaidrs: valsts atrašanās NATO un ES austrumu flangā vienlaikus nozīmē gan paaugstinātu apdraudējumu, gan iespēju kļūt par vienu no reģiona nozīmīgākajām autonomo sistēmu testēšanas un attīstības vietām.
Šo virzienu pastiprina arī samita laikā parakstītā Latvijas un Nīderlandes nodomu vēstule, kas paredz, ka Nīderlandes bruņotie spēki regulāri izmantos Sēlijas poligonu dronu un pretdronu mācībām, treniņiem un testiem. “Sargs.lv” jau vēstīja, ka šī vienošanās stiprinās Sēliju kā starptautiski atzītu testēšanas vidi, palielinās sabiedroto klātbūtni Latvijā un var piesaistīt ārvalstu investīcijas infrastruktūras attīstībai.
Tāpat samita EXPO izstādē piedalījās 116 uzņēmumi no 20 valstīm, savukārt Latviju pārstāvēja 30 tehnoloģiju ražotāji. Tas parāda, ka Latvija dronu jomā vairs nav tikai palīdzības koordinētāja Ukrainai vai starptautisku pasākumu rīkotāja. Tā kļūst par vietu, kur tiekas industrija, militārie lietotāji, NATO un ES struktūras, Ukrainas pieredze un praktiska testēšana.
Galvenais secinājums: jāgatavojas rītdienas karam, nevis vakardienas karam
Paneļdiskusiju noslēgumā vairāki dalībnieki uzsvēra, ka droni “ir šeit uz palikšanu”. Tie nepazudīs arī pēc kara beigām Ukrainā. Bezpilota sistēmas izmantos valstis, nevalstiski aktori, organizētā noziedzība un teroristiskas grupas. Tādēļ valstīm jābūt gatavām aizsargāt ne tikai frontes līniju, bet visu sabiedrību.
Dronu samits Rīgā parādīja, ka tehnoloģiju jautājums patiesībā ir arī domāšanas jautājums. Eiropai jāspēj atteikties no pārlieku lēna, pārlieku centralizēta un pārlieku risku izvairīga modeļa. Tai jāiemācās ātrāk testēt, ātrāk kļūdīties, ātrāk ieviest un ātrāk ražot.
