Glāzgovas Universitātes profesore Beatrise Hoizere: Četri iespējamie Krievijas kara iznākuma scenāriji

Mūsdienu starptautiskā kārtība ir balstīta noteikumos, kurus akceptējusi lielākā daļa pasaules valstu. Tas nozīmē valstu kopīgu apņemšanos īstenot savu politiku saskaņā ar šiem noteikumiem, kas laika gaitā attīstījušies, kā starptautiskās tiesības, reģionālās drošības vienošanās, tirdzniecības līgumi. Kā norāda profesore Beatrise Hoizere, tas ir bijis globālās diplomātijas un miera stūrakmens kopš 20. gadsimta vidus, taču viņa atzīst, ka Krievijas iebrukums Ukrainā nav tikai izolēts agresijas akts, bet tiešs drauds starptautiskajām normām, kas gadu desmitiem ir regulējušas valstu uzvedību.

"Pirmais noteikums, ko viņi [Krievija] pārkāpa," norāda Hoizere, "ir kara kā valsts politikas instrumenta nosodīšana. Šis princips, kas ir iekļauts dažādos starptautiskajos līgumos un vienošanās, veido noteikumos balstītas starptautiskās kārtības pamatu." Viņa uzsvēra, ka kara uzsākšana ir būtiska atkāpšanās no starptautiski pieņemtajiem konfliktu risināšanas veidiem caur diplomātiskajiem līdzekļiem un institucionālajiem ietvariem.

Viņa uzsvēra, ka šādā scenārijā visvairāk cietīs mazās un attīstības valstis. "Globālās stabilitātes un mazo valstu aizsardzības interesēs ir saglabāt un stiprināt šos starptautiskos noteikumus," viņa brīdina.

Pārejot pie mūsdienu ģeopolitiskās situācijas analīzes, Hoizere norāda uz sarežģīto mijiedarbību starp liberālajām demokrātijām, revizionistisko un nacionālistisko Krieviju, kā arī ekonomiski hegemonisko, bet ideoloģiski atšķirīgo Ķīnu.

"Krievijas rīcība Ukrainā ir skaidra tās neoimperiālistisko ambīciju izpausme," viņa skaidro. "Ķīna, lai arī galvenokārt koncentrējas uz ekonomisko hegemoniju, arī rada stratēģisku izaicinājumu, it īpaši attiecībā uz tās nostāju Taivānas jautājumā un teritoriālajiem strīdiem ar kaimiņvalstīm."

Izmantojot vēsturiskās paralēles, profesore uzsver, kādas sekas var radīt piekāpšanās ekspansionistiskām lielvarām. Viņa salīdzina pašreizējo situāciju ar laiku pirms Otrā pasaules kara, kad Rietumvalstis atdeva Ādolfam Hitleram Čehoslovākiju, taču tas neapstādināja viņa vēlmi iegūt jaunas teritorijas.

Profesore B. Hoizere iezīmē arī četrus iespējamos nākotnes scenārijus Krievijas kara pret Ukrainu iznākumam, katrs ar nozīmīgām sekām globālajai drošībai.

Pilnīga Krievijas uzvara

Ļaujot Krievijai iekarot visu Ukrainu bez pretestības, profesore norāda, ka tas tikai veicinātu noteikumos balstītās kārtības iznīcību. “Krievija iekaro visu Ukrainu, tas būtu ļoti līdzīgi tam, kā stāvēt malā pēc tam, kad Vācija 1940. gadā okupēja Čehoslovākiju. Tas neapturēja Vāciju no tālākas ekspansijas. Tas arī neapturēja virkni citu ekspansionistisku valstu vadītāju no tālākas virzības. Tātad šajā pasaules kārtībā taisnību noteiktu spēks, un uzvarētājam tiktu laupījums. Tā būtu atgriešanās pie starptautiskās anarhijas,” norāda profesore.

Daļēji Krievijas panākumi

Skaidrojot otro variantu viņa iezīmē iespējamu scenāriju, kurā Krievijas vēlmes tiktu apmierinātas ar Krimas un Donbasa atdošanu. “Bet atkal - kas viņus atturētu atgriezties pie sava agrākā mērķa - vēlmes ieņemt Krievijas vēstures šūpuli Kijivu – viņiem vienkārši būs laiks pārkārtoties, pārstrukturēties un atkal kļūt stiprākiem,” atzīst Hoizere.

Arī šajā gadījumā viņa novelk paralēles ar vēsturi, kad 1938. gada septembrī Minhenes konferencē Nacistiskā Vācija pieprasīja Sudetu apgabalu Čehoslovākijā un apgalvoja, ka tālākas teritoriālas prasības neizvirzīs. Tikai divus mēnešus vēlāk Hitlers sāka plānot pārējās Čehoslovākijas iznīcināšanu.

Ukrainas uzvara

Lai gan lielāko gandarījumu radītu Krievijas spēku padzīšana no visām okupētajām teritorijām un tas parādītu arī citām revizionistiskām lielvarām, ka starptautiskie noteikumi ir jāievēro, taču profesore atkal uzdod retorisku jautājumu: “Kas liegtu šādai Krievijai atgriezties pie sava galvenā mērķa? Savā ziņā analoģija atkal ir meklējam Vācijas vēsturē, kurai pēc Pirmā pasaules kara atņēma austrumu provinces, un tai bija nepieciešami mazāk nekā 20 gadi, lai atriebtos un mēģinātu vēlreiz,” skaudri atzīst Hoizere.

Lielvaru izlīgums

Ceturtais scenārijs iezīmē atgriešanos pie 19. gadsimta stila lielvaru politikas, apejot mazo valstu suverenitāti. Tātad Ukrainas likteni izlemtu Krievija un Rietumu lielvaras, nevis pati Ukraina. Taču viņa atgādina, ka arī šim lēmumam nebūtu mūžīgs risinājums, jo Krievijas diktators Vladimirs Putins ir pierādījis, ka starptautiskās vienošanās viņš pat necenšas ievērot.

Beatrise Hoizere noslēgumā atgādina, ka konflikts Ukrainā nav tikai reģionāla problēma, bet izšķirošs brīdis starptautiskās kārtības nākotnei. “Putinam nerūpētu Ukrainas intereses. Mēs zinām, ka Krievija neievēro savus līgumus un vienošanās. Tādēļ jāsaprot, ka Krievijas karš pret Ukrainu ir par nākotnes pasaules kārtību un tāpēc mums ir jābūt tik ļoti iesaistītiem šajā procesā,” viņa uzsver.