"Tas, kas šodien notiek Kijivā, var notikt arī Rīgā." Saruna ar atvaļināto ASV ģenerālleitnantu Benu Hodžesu

Pesimismam par Ukrainu nav pamata, taču NATO jāņem vērā mācības no kara

“Mani pārsteidz šobrīd valdošais pesimisms attiecībā uz kara gaitu, jo, ja padomā, tad tas faktiski sākās jau pirms deviņiem gadiem, 2014. gadā, un pēc visa šī laika perioda, ietverot tajā arī pilna mēroga iebrukumu pirms diviem gadiem, krievi joprojām kontrolē tikai 19% no Ukrainas teritorijas,” par izskanējušajām Rietumu šaubām pauž Bens Hodžess.

Viņaprāt, šāda kara gaita liecina, ka tieši Krievija šobrīd saskaras ar lielākām problēmām, tāpēc Rietumiem jāturas kopā ar Ukrainu un jāraugās uz notiekošo pozitīvāk. Hodžess atzīst, ka, piemēram, Baltijas valstis ne brīdi nav zaudējušas savu atbalstu, tikmēr ASV un citās valstīs, teiksim, Vācijā, cilvēki sāk novērsties. Tas mudina Krieviju adaptēties ilgtermiņa karam.

Image

Galvenie secinājumi, kas izriet no konflikta Ukrainā un būtu jāņem vērā NATO, plānojot alianses valstu aizsardzību, ir 1) loģistikas un munīcijas nodrošinājuma nenovērtētā loma mūsdienu karadarbībā; 2) dronu izmantošana karadarbībā un risinājumi cīņai ar lieliem dronu spietiem; 3) jūras dronu negaidītais pārsvars pār tradicionālajiem jūras spēkiem, kā arī cīņā pret jūras mīnām; 4) elektroniskās karadarbības spēju ieviešana un aizsardzība pret to – savu sakaru nostiprināšana un spēja ātri raidīt triecienu pa pretinieka pozīcijām, no kuras tiek veikts kiberuzbrukums.

Spekulācijas par Krievijas militāro spēju atjaunošanu ir jāuztver nopietni

Lūgts komentēt varbūtību, ka tuvāko trīs līdz desmit gadu laikā Krievijai varētu izdoties atjaunot savu militāro varenību un riskēt uzsākt jaunu avantūru, Bens Hodžess pauž, ka šādu informāciju uztver ļoti nopietni.

“Pirmkārt, ja Rietumiem neizdosies apturēt Krieviju Ukrainā un Krievija redzēs, ka mums nav pietiekami lielas politiskās gribas vai industriālās kapacitātes, viņi jutīsies visai droši par to, ka var doties tālāk, kad būs atkal gatavi. Otrkārt, es nezinu, cik gadus viņiem vajadzēs, lai atjaunotu Ukrainā ciestos zaudējumus, bet pieņemu, ka tas notiks ātrāk, nekā mēs to sagaidām,” atklāj CEPA pētnieks.

Image

Viņš uzskata, ka Krieviju primāri motivēs un iedrošinās Rietumu politiskās gribas trūkums, un tā pavisam noteikti varētu izšķirties turpināt agresiju pret kādu no nākamajiem mērķiem, piemēram, Moldovu. Šāda scenārija iespējamību viņš vērtē kā ļoti augstu.

Līdzīgi citiem analītiķiem, arī B. Hodžess ir satraukts par potenciālo scenāriju, kurā Donalds Tramps var kļūt par ASV prezidentu 2024. gadā. “Es nekad mūžā neiedomātos, ka kādreiz izteikšu bažas par iespējamo ASV politisko gatavību iestāties par alianses solidaritāti. Ar pašreizējo ASV prezidentu man par to nav šaubu, bet es uztraucos, kā situācija var mainīties Trampa prezidentūras laikā.”

Viņš gan atzīmē, ka savas pirmās prezidentūras laikā Donalds Tramps atzinīgi vērtēja Polijas un Baltijas valstu centienus stiprināt savu drošību, bet lielākos iebildumus izteica pret Vāciju un Franciju. Līdz ar to ASV vajadzētu saglabāt klātbūtni Austrumeiropā, pretējā gadījumā tā būtu ļoti liela kļūda.

Pētnieks norāda, ka ASV šobrīd saskaras ar vairākiem nopietniem izaicinājumiem vienlaikus – nepieciešams demonstrēt, ka ir politiskā vēlme, industriālā kapacitāte un militārās spējas atturēt Krieviju, tāpat ir jāpalīdz Izraēlai sakaut teroristisko grupējumu “Hamās” un atturēt Irānu un Ķīnu no eskalācijas.

Baltijas valstīm vēl ir neizdarītie mājasdarbi savas drošības uzlabošanā

Lai arī NATO kaujas grupas jau ir izvietotas Baltijas valstīs, Bens Hodžess pauž, ka Igaunija, Latvija un Lietuva joprojām nav izdarījusi visus “mājasdarbus” savas drošības stiprināšanā. Piemēram, tas, ka dzelzceļa līnija “Rail Baltic” joprojām nav pabeigta, viņa ieskatā ir vienkārši nepieņemami.

Liela problēma joprojām ir militārā mobilitāte – sabiedroto spēja pārvietot sauszemes spēkus no Vācijas uz Poliju un tālāk uz Baltijas valstīm. Tāpēc Baltijas valstu sauszemes spēkiem jābūt spējīgiem gan mobilizēties pietiekamā ātrumā, gan arī demonstrēt savu noturību. Labi piemēri, viņaprāt, ir Somija un Igaunija, taču par Latvijas gatavību šajā aspektā viņš nav tik pārliecināts.

Tāpat būtu jāattīsta arī sadarbība ar reģiona kaimiņvalstīm – gan ziemeļos, gan dienvidos, veidojot kopējus aizsardzības plānus un militāros iepirkumus. Īpaši jāpievēršas pretgaisa aizsardzības kapacitātei, kas šobrīd potenciāli var radīt vislielāko apdraudējumu, īpaši pēc tam, kad Somijas un Zviedrijas pievienošanās aliansei lielā mērā palīdzēs novērst drošības izaicinājumus Baltijas jūrā.

Image

Taču, cik daudz laika Baltijas valstīm būtu, lai spētu reaģēt? Vai runa būtu par vairākiem mēnešiem, kā Ukrainas gadījumā? “Es nekad nepieļautu, ka mēs varam zināt pilnīgi visu. Jā, būtu grūti nomaskēt tik lielus militāros spēkus, taču krievi to saprot. Viņi ir mācījušies no tā, kas notika pirms diviem gadiem, kad mēs skaidri demonstrējām, ka esam spējīgi redzēt, ko viņi dara, un brīdinājām par to.”

Bens Hodžess uzskata – ja Krievija tomēr izšķirtos par uzbrukumu NATO dalībvalstīm, visdrīzāk Baltijas valstis sagaidītu ļoti masīvi raķešu un aviācijas uzlidojumi, kas tiktu tēmēti pa pilsētām, transporta infrastruktūru un militārajiem komandpunktiem, kā arī civilo infrastruktūru. “Tas notiktu pašā pirmajā dienā, un jūs nevarētu to pamanīt, līdz tas jau būtu sācies. Tas, kas šobrīd notiek ar Kijivu, notiktu arī ar Rīgu.”