"Esmu priecīga, redzot ielās karavīrus." Saruna ar medija "Chayka.lv" redakciju par daugavpiliešu attieksmi pret mācībām "Namejs"

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Šogad Latgale neapšaubāmi bija visaptverošās valsts aizsardzības mācību “Namejs” epicentrā, un šādu nepieciešamību noteica arvien pieaugošais nelegālo imigrantu spiediens uz Latvijas-Baltkrievijas robežas. Attiecīgi jau augusta sākumā tika rīkots mācību cikls “Nameja vairogs”, kuru laikā NBS un sabiedroto karavīri devās patruļā pa Daugavpils rajonu, bet septembrī mācībās “Namejs” līdzīgas patruļas notika arī Rēzeknē un Līvānos. Šīs aktivitātes izpelnījās krasi atšķirīgu vietējo iedzīvotāju reakciju – bija gan nosodījums, gan prieks, gan arī vienaldzība un neizpratne. “Sargs.lv” tikās ar Daugavpils interneta medija “Chayka.lv” galveno redaktori Innu Plavoku un sociālo tīklu redaktori Evelinu Maiboginu, lai uzzinātu, kā daugavpilieši raugās uz militārajām mācībām savas pilsētas ielās un spriedzi netālajā pierobežā.

Neatkarīgais interneta žurnāls “Chayka.lv” jau vairākus gadus ir būtisks objektīvas, no Krievijas propagandas ietekmes attīrītas informācijas ieguves avots Daugavpils iedzīvotājiem – medijs vēsta ne tikai par pilsētas jaunumiem, bet atspoguļo arī svarīgākās norises reģionā, Latvijā un pasaulē.

“Chayka.lv” ir viens no tiem Latvijas krievvalodīgajiem medijiem, kas pēc 2022. gada 24. februāra Krievijas noziedzīgā iebrukuma Ukrainā nekavējoties skaidri pauda savu nostāju un regulāri informē savus lasītājus gan par okupantu pastrādātajām zvērībām Ukrainā, gan Baltkrievijas autoritārā režīma noziegumiem. Par savu stingro nostāju redakcija saņēmusi arī nicinošas un naidpilnas reakcijas, tostarp draudus.

“Kad sākās karš, es biju naiva, jo domāju – tūlīt mēs visu izstāstīsim, cilvēki izlasīs un sapratīs. Taču tā nenotika. Man kā žurnālistei ir svarīgi, ka varam teikt to, ko domājam. Kad 24. februārī uzrakstījām par Krievijas iebrukumu Ukrainā, no mums sāka masveidā atteikties abonenti, taču daudzi jauni lasītāji arī nāca klāt. Turklāt daudzi pēc tam atgriezās,” par lasītāju reakciju pēc Krievijas iebrukuma stāsta “Chayka.lv” galvenā redaktore Inna Plavoka.

Lielākā daļa Krievijas propagandas patērētāju ir pensijas vecuma cilvēki, un kopš šie televīzijas kanāli ir aizliegti, viņu vidū nav daudz tādu, kuri mācētu šo informāciju atrast, teiksim, internetā, pauž Inna Plavoka.

"Chayka.lv" galvenā redaktore Inna Plavoka. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Viņai gribas ticēt, ka šī pusotra gada laikā Daugavpilī tomēr pieaudzis to cilvēku skaits, kas patērē neatkarīgos medijus un vēlas sekot līdzi reālajai notikumu gaitai, tomēr grūti izdarīt konkrētus secinājumus, jo trūkst reālu pētījumu, bet sociālajos tīklos aktīvi komunicē tikai neliela lasītāju daļa.

“Tā ir ļoti liela problēma, ka mēs patiesībā nesaprotam, kas notiek – cik daudz ir kara atbalstītāju un cik daudz to nosoda. Jūs taču zināt, kā ir ar socioloģiskajām aptaujām – cilvēki ir pārstājuši teikt, ko domā, viņi baidās,” norāda “Chayka.lv” galvenā redaktore.

Viņai piekrīt arī “Chayka.lv” sociālo tīklu redaktore Evelina Maibogina, kura nenoliedz, ka liela daļa krievvalodīgo auditorijas ilgi atradās Krievijas informatīvajā laukā, tostarp arī viņas ģimene. Viņasprāt, palīdzēt šīs problēmas risināšanā varētu objektīvs saturs krievu valodā, tāpēc ir svarīgi, ka pastāv tādi mediji kā “Chayka.lv”, kas sniedz informāciju krievu valodā.

Bet kā ar daugavpiliešu attieksmi pret militārajām mācībām un karavīru klātbūtni pilsētā? Vēl mācību “Nameja vairogs” laikā “Sargs.lv” žurnālistei bija iespēja savām acīm redzēt, kā šejienieši patruļā izgājušajiem Sauszemes spēku Mehanizētās brigādes karavīriem gan priecīgi māj, gan arī izkliedz rupjības un rāda nepieklājīgus žestus. Vai tiešām situācija ir tik skarba?

“Mēs sekojam līdzi informācijai no Aizsardzības ministrijas un vienmēr stāstām savai auditorijai par militāro mācību norisi,” skaidro Inna Plavoka. “Primāri tāpēc, lai cilvēki zinātu, kas notiek. Jo es atceros, kā pirms diviem gadiem, kad militārās mācības mūsu reģionā kļuva arvien biežākas, mums uzdeva jautājumus – kas notiek, kāpēc lido lidmašīnas? Cilvēkiem ir jāsaprot, kam gatavoties un kas notiek, tāpēc mēs par to visu stāstām, norādot, ka nevajag satraukties, ka būs troksnis, taču tas nekādi neietekmēs viņu drošību.”

Viņa norāda, ka cilvēku reakcijas ir dažādas, taču laika gaitā tās ir mainījušās. “Chayka.lv” cenšas skaidrot cilvēkiem, kāpēc šādas mācības ir nepieciešamas un kāpēc tas ir svarīgi. “Pēc pirmajām šāda veida publikācijām lielākā daļa auditorijas, kas raksta komentārus, bija sašutusi: “Kas tas ir? Kam tiek tērēta mūsu nauda? Kas tad tā par tehniku – trīs sapuvuši tanki”, un tā tālāk. Šobrīd es teiktu, ka cilvēki vairs nav tik agresīvi, laikam ir iestājusies sapratne,” uzskata “Chayka.lv” galvenā redaktore.

Interneta žurnāla "Chayka.lv" redakcija — Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Viņasprāt, piemēram, pēc vakardienas notikumiem ar Silenes robežšķērsošanas vietas slēgšanu, lielākā daļa daugavpiliešu būs priecīgi redzēt militāro tehniku, tostarp arī Daugavpils ielās.

“Vismaz es pati esmu priecīga, redzot ielās karavīrus – diemžēl tā ir realitāte, kurā dzīvojam. Un man šķiet, ka cilvēku attieksme pret šīm mācībām sāk mainīties, viņi saprot, ka tā ir nepieciešamība,” viņa piebilst.

Viņas kolēģe Evelina Maibogina, balstoties uz novēroto sociālajos tīklos, stāsta, ka uz mācībām “Namejs 2023” medija “Chayka.lv” auditorija praktiski neesot reaģējusi, taču “Nameja vairogs” gan izraisījis asu reakciju. Cilvēki esot izjutuši arī bailes, jo tobrīd mediji aktīvi vēstīja par algotņu grupas “Vagner” kaujinieku pārdislocēšanos uz Baltkrieviju.

“Jāsaprot, ka, pirmkārt, komentārus raksta tikai neliela daļa lasītāju un tie neveido vidējā statistiskā latgalieša portretu, otrkārt, tie nav tikai daugavpilieši, komentāri ir no krievvalodīgo kopienas, tostarp arī no Krievijas un Baltkrievijas,” norāda sociālo tīklu redaktore.

Šo komentāru saturs pārsvarā identisks, dominē agresīvi jautājumi, kāpēc karavīri to dara pilsētās, kāpēc tiek biedēti cilvēki un pārmetumi par lieki iztērētu nodokļu maksātāju naudu. Turklāt daudzi profili, no kuriem rakstīti komentāri, pēc vairākām pazīmēm ir viltus profili. Viņa arī novērojusi, ka naidīgi komentāri lielāki ir vecuma grupā virs 50 gadiem, bet Daugavpils jauniešu vidū, viņasprāt, vērojama ievērojami lielāka tolerance. Šajā vecumā grupā cilvēki ir latviski noskaņoti un vai nu atbalsta Ukrainu, vai arī izvēlas par to nerunāt.

Inna Plavoka uzskata, ka vietējie iedzīvotāji joprojām ir slikti informēti par to, kas reāli notiek Krievijā un Baltkrievijā, tāpēc arī daudzi dzīvo maldīgos priekšstatos. “Piemēram, par to, ka norisinās militārās mācības, raksta arī citi pilsētas ziņu portāli. Cita lieta, ka neviens īpaši necenšas skaidrot, kas notiek kaimiņvalstīs. Izņemot “Chayka.lv”, citur neesmu redzējusi stāstus no Baltkrievijas,” uzskata galvenā redaktore.

Viņa atminas, kā nesen kāda baltkrieviete stāstījusi, ka atbraukusi no Baltkrievijas uz Daugavpili, kur vietējais iedzīvotājs viņai sajūsmināti stāstījis, cik labi esot Baltkrievijā, jo tur taču ir lēti griķi. “Šādas runas joprojām klīst, cilvēki nesaprot, kas notiek. Mēs to redzējām arī vakar saistībā ar komentāriem pie raksta par robežas slēgšanu, kur bija sašutums par to, ka nevarēs braukt uz Baltkrieviju pēc lētiem produktiem. Informācija par militārajām mācībām tiek publicēta, taču kāpēc tas ir svarīgi un kas notiek ar mūsu drošību, cik tuvu mēs esam reālai krīzes situācijai – par to lielākajai daļai Daugavpils iedzīvotāju, manuprāt, nav izpratnes,” secina “Chayka.lv” galvenā redaktore.

"Esmu priecīga, redzot ielās karavīrus." Saruna ar medija "Chayka.lv" redakciju par daugavpiliešu attieksmi pret mācībām "Namejs"

Dalīties ar šīs lapas saturu!