Mēnesis karā. Bijušais NBS komandieris J. Dalbiņš: Ukraina mājasdarbu izpildījusi izcili

Kāds bija Krievijas izraisītā kara mērķis un plāns?

Nebūtu pareizi aprobežoties ar to, ka Krievijai bija vēlme tikai ieņemt Ukrainu. Šie plāni ir daudz plašāki un tālejošāki. Mēs varam teikt, ka Krievijas mērķis, uzsākot šo karu, bija turpināt spiedienu uz Rietumu demokrātisko pasauli. Uz mūsu demokrātiskajām vērtībām, ekonomiku un cilvēku prātiem. Ukraina tiek izmantota kā mērķis, lai parādītu savu varenību. Krievija vēlējās ieņemt Kijivu un gāzt tās valdību, lai to pakļautu savā kontrolē.

Kāpēc Krievijas sākotnējie mērķi nav izdevušies?

Šajā gadījumā Krievijas pusei mērķu sasniegšanai traucēja tās darbības, kas notika viņu pašu iekšienē – drošības struktūrās un bruņotajos spēkos, kur, ņemot vērā valsts pārvaldes modeli Krievijā, valda korupcija un valsts līdzekļu izzagšana.

Šeit parādās ļoti nopietnā Ukrainas pretestība, kura pirms uzbrukuma netika pienācīgi novērtēta. Tur Krievija var vainot tikai sevi – savu korupciju, savu alkatību un nespēju vadīt bruņotos spēku atbilstoši prasībām, kādas šādā karā būtu bijis jāparedz.

Kā un kāpēc Ukrainai ir izdevies līdz šim tik veiksmīgi aizstāvēties pret okupantu iebrukuma?

Pēc Krievijas iebrukuma Doņeckā, Luhanskā un pēc Krimas okupācijas Ukraina rūpīgi izvērtēja un precīzi atbilstoši saviem uzstādījumiem veica milzīgus darbus aizsardzības jomā. Daļēji tas tika darīts, lai izpildītu prasības par iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā.

Milzīgs darbs tika ielikts arī tajā, lai saliedētu sabiedrību un paradītu, ka ceļš uz demokrātisko Eiropu ir pareizais ceļš. Šajos astoņos gados ir nostiprināti bruņotie spēki – tie tikuši labi apmācīti un trenēti. Ir saņemti dažādi aprīkojumi un apmācību palīdzība no sabiedrotajiem, arī Latvijas. Ukraiņi savu “mājasdarbu” ir izpildījuši izcili.

Kā Jūs saredzat kara turpmāku attīstību?

Šobrīd es ātrus risinājumus neredzu. Šobrīd mēs varam redzēt, ka kara darbība ir nedaudz nobremzēta, proti, norit mēģinājumi šo karu iesaldēt. Krievija turpina graut Ukrainas infrastruktūru un nogalināt civiliedzīvotājus. Šādi viņi vēlas graut Ukrainas cilvēku ticību NATO un Eiropas Savienības spējām risināt šādus militārus konfliktus.

Alianses saprot, ka šādu situāciju var atrisināt, taču tad nāktos pārkāpt pašu pieņemtos likumus, jo nav noticis uzbrukums NATO dalībvalstij, kas ļautu alianses spēkiem aktīvi reaģēt.

Kas attiecas uz Ukrainu, tad šī situācija, kad ik dienu nogalina civilos iedzīvotājus, grauj ekonomiku un iznīcina infrastruktūru, ir milzīgs zaudējums. Būs nepieciešams milzīgs darbs un ieguldījums, lai Ukrainas ekonomika un pati valsts atkoptos no šī Krievijas izraisītā kara.

Kādas mācības no šī Krievijas izraisītā kara mēs varam gūt?

Šādu mācību ir ļoti daudz, it īpaši militāri taktiskā līmenī. Pamatlieta, ko varam mācīties, ir tā, ka šobrīd Krievijā ir radusies jauna “reliģija”, kas saucas “krievu pasaule”. Mums ir jāsaprot un jārēķinās ar to, ka tur gandrīz 70% cilvēku atbalsta šo karu.

Šobrīd mēs esam nonākuši punktā, kur šīs intereses mēs ļoti labi redzam un saprotam, tāpēc reakcija seko atbilstoša. Mums ir jāsaprot, ka šajā brīdi, plānojot ekonomiku, būs smagi triecieni arī mums, taču mums par prioritāti būtu jāvirza valsts totāla aizsardzība, drošības institūciju stiprināšana, īpaši – policiju un robežsardzi, lai tur būtu pareiza kadru politika. Šobrīd Latvijā tiek strādāts pie visaptverošās valsts aizsardzības, taču tas ir jāpabeidz līdz galam un nedrīkst atkāpties, pirms tas nav pabeigts.

Kā Krievijas izraisītais karš ir ietekmējis Baltijas valstu drošību?

Jebkurā gadījumā apdraudējuma līmenis ir ļoti nopietni pieaudzis. Mums šobrīd ir jāskatās visas darbības, kuras mēs varam mācīties no Ukrainas, kā mēs varam aizsargāt savu teritoriju.

Vēl mums ir rūpīgi jāskatās uz bēgļu plūsmu. Mēs zinām, ka vienmēr šīs bēgļu plūsmas ir izmantotas arī ļaunprātīgi, lai agresors varētu iepludināt savus ietekmes cilvēkus pārējā pasaules sabiedrībā. Pēc tam attiecīgi var sākt izvērst ietekmes karu valsts iekšienē. Jau šobrīd arī mēs atrodamies informatīvajā karā. Jaunajai paaudzei katru dienu un katru stundu ir jācīnās par neatkarību un ir jāaizstāv vērtības, kas 30 gadu neatkarībā ir iegūtas. Nav tā, ka brīvība ir iegūta vienkāršā ceļā, un tagad mēs to varam ekspluatēt. Mums ir jābūt stingriem un nežēlīgiem pret tiem, kuri pauž atbalstu Krievijas agresijai Ukrainā. Šis ir gadījums, kad nevar būt neitrāls.

Kādas militārās spējas ir nepieciešams attīstīt Latvijai?

Es skatīšos caur Ukrainas perspektīvu. Mēs redzam, ka Ukraina šobrīd ļoti aktīvi prasa gaisa telpas aizsardzību. Ja šobrīd Ukrainai būtu iespēja kontrolēt gaisa telpu kaut par trešdaļu vairāk, tad operācijas uz sauszemes būtu pavisam citādas. Ukraina varētu veikt savu bruņoto spēku pārgrupēšanu un uzbrukum agresoram, jo viņiem būtu gaisa telpas piesegums.

Kā Jūs vērtējat, cik efektīva ir citu valstu palīdzība Ukrainai?

Es domāju, ka bez šī atbalsta nebūtu tādu rezultātu, kādus mēs šobrīd redzam. Mēs nevarētu runāt par to, ka Krievijas iebrukums ir apturēts vai iesaldēts. Valstu palīdzībai ir milzīga nozīmi ne tikai tagad.

Karadarbības laikā vienmēr var vēlēties kaut ko vairāk un kaut ko labāk, bet pašreiz pats svarīgākais ir tas, lai Ukraina saņemtu ieroču sistēmas, kas nodrošinātu aizsardzību gaisa telpā. Ir nepieciešamas pretgaisa aizsardzības sistēmas pēc iespējas ātrāk un bez kavēšanās. Tas, ko Ukraina kopā ar sabiedrotajiem sasniedza pirms šī kara, tas šobrīd ir atmaksājies. Lai cik šobrīd viss traģiski neizskatītos, tomēr jāsaprot, ka viss varēja būt vēl sliktāk.

Ukraina ir pārsteigusi pat visas viscerīgākās prognozes. Visam tam, kas sasniegts militārajā jomā, viņi ir pielikuši klāt absolūtu savas dzimtenes mīlestību un patriotismu. Ukrainas iedzīvotājiem ir milzīga pārliecība, ka viņu valstij ir jābūt brīvai, un katrs ir gatavs par to cīnīties. Tā ir tā lielākā lieta, kas pārsteidza visu pasauli. Tas parāda arī mums, ka pat tad, kad tu esi mazs, tu vari būt ļoti stiprs. Tikai tev ir jābūt sagatavotam, vienotam un ar izteiktiem līderiem, kas cīnās par valsts neatkarību.