Krievijas elektroniskās karadarbības operāciju iespējas nākotnē un Ukrainas konflikta pieredze

Tehnika un ekipējums
Sargs.lv/The Jamestown Foundation
Image
Krievijas karavīrs apsargā elektromagnētiskās un elektroniskās karadarbības aparatūru
Foto: Lev Fedoseyev/TASS/Scanpix

Elektroniskais karš vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem mūsdienu Krievijas un Padomju Savienības militārā spēka pīlāriem. Pēc satricinošā iekšējo krīžu perioda deviņdesmitajos gados, Krievijai izdevās atjaunot un dažās kategorijās pat uzlabot padomju laika sasniegumus elektroniskās karadarbības spējās. Ņemot vērā jaunu kaujas līdzekļu pieaugošo nozīmi, galvenokārt iesaistot dažāda veida bezpilota lidaparātus, elektroniskā un tehnoloģiskā karadarbība pārskatāmā nākotnē saglabās savu stratēģisko nozīmi Krievijas militārajā domāšanā.

Ukrainas krīze, iekļaujot gan Krimas aneksiju, gan karadarbību valsts Austrumos, ir ļāvusi Krievijai pārbaudīt savas spējas tieši elektroniskās karadarbības kontekstā. Turklāt tas bija viens no izšķirošajiem faktoriem, lai nodrošinātu Maskavas atbalstīto separātistu spēku darbību un pārliecinoši uzvarētu Ukrainas armiju. Tomēr Maskavas veiksmīgā pieredze Donbasā jāvērtē piezemēti. To nevajadzētu pārvērtēt, jo Ukrainas bruņotie spēki, vismaz militārās konfrontācijas sākotnējā aktīvajā posmā de facto neeksistēja un tādēļ kļuva par vieglu mērķi. Tāpat arī Krievijas sniegumu nedrīkst novērtēt par zemu, jo Donbasā Krievijas vienības demonstrēja tikai daļu no sava kaujas spēju potenciāla, izmantojot elektroniskās karadarbības elementus, savukārt vairākas nesen ražotās elektronisko ieroču sistēmas vispār netika pārbaudītas. Ja nākotnē karadarbība reģionā atkal saasināsies, Krievija varētu izmantot šos jaunos ieročus, piemēram, pretdronu līdzekļus.

Krievijas mūsdienu aizsardzības industrijas un militārās zinātnes literatūra sadala elektroniskās karadarbības principus trīs savstarpēji saistītās jomās:
1. Radioelektroniskais uzbrukums, kā galīgais mērķis ir panākt ienaidnieka kritiskās infrastruktūras daļēju vai pilnīgu iznīcināšanu;
2. Radioelektroniskā aizsardzība, kuras galvenais mērķis ir samazināt pretinieka līdzīgo tehnoloģiju postošo efektu;
3. Radioelektroniskā apspiešana, kas līdzīga uzbrukumam, tomēr galvenokārt vērsta uz pretinieka spēku efektivitātes samazināšanu, radot radioelektroniskus traucējumus.

Šeit jāizceļ, ka elektroniskā karadarbība ir neatņemams elements plašākā konceptā, kas tiek saukts par informācijas konfrontāciju, apvienojot politiskus, ekonomiskus, diplomātiskus un militārus līdzekļus un sastāv no elektroniskās izlūkošanas un kiberdrošības, kā arī informācijas psiholoģiskās konfrontācijas elementiem. Psiholoģiskā konfrontācija tiek vērsta pret cilvēka apziņu, neiroloģiskajām sistēmām (gan individuālajām, gan kolektīvajām, ieskaitot militāros formējumus), valsts ideoloģiju un nacionālo apziņu.

Tuvākajā laikā plānots paplašināt radio trokšņa radīšanas spēju, raidot to ienaidnieka teritorijā, izmantojot bezpilota lidaparātus un īpašus raidītājus, lai traucētu sakariem. Tāpat uzlabota tiks elektromagnētiskā starojuma izmantošana un radioelektroniskās vides imitācija un dezinformācijas izplatīšana ienaidnieka rindās. Svarīgi, ka visi šie aspekti ir pilnībā pārbaudīti Ukrainā - lielākoties Donbasā.

Militārās konfrontācijas aktīvajā posmā Donbasā Krievijas atbalstītie separātistu spēki, saskaroties ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem, paļāvās uz vairākiem no iepriekš minētajiem elektroniskās karadarbības elementiem, izmantojot gan dezinformāciju, paramilitāras un konvencionālas karadarbības metodes.

Ukrainas bruņotie spēki bija teju pilnībā nesagatavoti iesaistīties cīņā militāri un psiholoģiski. Ātri izvietoto Krievijas algotņu spēki atbalstīja, vadīja un koordinēja galvenās separātistu veiktās militārās operācijas.

Galvenie elektroniskās karadarbības elementu operatīvie uzdevumi un funkcijas Ukrainas konfliktā bija Ukrainas bruņoto spēku sakaru traucēšana (Ukrainas puse izmantoja Krievijā ražotas tehnoloģijas) un pārtveršana, kiberuzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai, kā arī dezinformācija un dažādas provokācijas, kas īstenotas ar informatīvās vides palīdzību.

Kopumā līdz šim Krievijas paramilitāro un konvenciālo militāro spēku iesaiste darbībās Ukrainas austrumos bijusi ierobežota. Tas pats attiecas uz radioelektroniskās konfrontācijas spēju izmantošanu un pārbaudi. Kopumā galvenie informācijas konfrontācijas aspekti, kurus Krievija ir plaši pārbaudījusi gan Krimā, gan Donbasā, patiesībā ir bijušas informatīvi psiholoģiskās operācijas, kā arī ienaidnieka radioelektroniskā apspiešana. Līdz ar to karš Donbasā sniedz ļoti limitētu ieskatu Krievijas uzbrukuma spējās elektroniskā kara kontekstā un viss tās potenciāls vēl nav atklāts.

Tāpat nedrīkst ignorēt, ka kopš 2017. gada Krievija ir sasniegusi redzamu progresu elektroniskā kara tehnoloģiju attīstībā. Līdz 2021. gada sākumam Krievijas bruņotie spēki saņēma 1000 vienības dažādu elektronisko sistēmu, turklāt šajā laika periodā armija veikusi vairāk nekā 200 speciālo taktisko operāciju, imitējot gan aizsardzības, gan uzbrukuma operācijas.  Ja Donbasā atsāksies karadarbība, Krievija izmantos šo tehnoloģisko potenciālu, ko uzkrājusi pēdējo četru gadu laikā.

Otrs faktors ir Krievijas īstermiņa un vidējā termiņa elektroniskās karadarbības ieroču izmantošanas stratēģija, kuras pamatā ir pieredze, ko tās bruņotie spēki ir guvuši dažādos nesenos reģionālajos konfliktos, piemēram, Sīrijā, Lībijā, Ukrainā un Kalnu Karabahā. Prioritāšu sarakstā ir radioelektroniskās slāpēšanas līdzekļu robotizēšana, kā arī ienaidnieka radiosakaru un datu pārsūtīšanas traucēšana, tomēr īpaši svarīga ir pretdronu tehnoloģiju attīstība.

Tieši pretdronu tehnoloģijas pelnījušas īpašu uzmanību, īpaši ņemot vērā Krievijas pieredzi karadarbībā Sīrijas un Libānas reģionos, kā arī pēc nesenā Azerbaidžānas un Armēnijas Kalnu Karabahas kara, kas spilgti parādīja stiprās puses bezpilota kaujas lidaparātiem.

Šim pēdējam konfliktam Krievijai ir arī īpaša nozīme, jo karadarbības laikā Turcijas bezpilota lidaparātiem bija izšķiroša loma ar Krievijas tehnoloģijām aprīkoto un apmācīto Armēnijas spēku militārajā sakāvē. Krievijas ekspertus īpaši uztrauc iespēja, ka Ukrainas iegādātie Turcijas kaujas bezpilota lidaparāti varētu tikt izmantoti Donbasa reģionā. Neskatoties uz vispārīgi izaicinošo retoriku, Krievijas militārie analītiķi lielākoties saprot, ka bez tieša Maskavas atbalsta kaujinieki Donbasā un Luhanskā cietīs lielus zaudējumus no Ukrainas bruņoto spēku puses, ja tie sāks izmantot Turcijas ražotos dronus.

Tāpēc, papildus jau pārbaudītajām elektroniskajām sistēmām, Krievija, pamatojoties uz Sīrijas pieredzes rezultātiem, varētu izvietot Donbasā vēl līdz šim neredzētas tehnoloģijas. Vadošie Krievijas militārie eksperti pat apgalvo, ka tā būs. Pirmkārt, tā varētu būt sakaru traucēšanas stacija “Shipovnik-AERO”, kas īpaši izstrādāta, lai cīnītos ar bezpilota lidaparātiem, TV un radio apraides stacijām, komandu un sakaru centriem. Šī sistēma rada spēcīgu trokšņu līmeni dažādās frekvencēs, kas pilnībā nomāc bezpilota lidaparātu vadības signālus. Pateicoties spējai izveidot nepatiesu navigācijas lauku, mainot dinamiskās koordinātes, “Shipovnik-AERO” var dažu minūšu laikā pakļaut pretinieka bezpilota lidaparātus. Otrs elements ir tehnoloģija “Samarkand”, kas izvietots Kaļiņingradas apgabalā un Baltkrievijā, bet kura pilns īpašību spektrs vēl nav zināms. Visbeidzot, trešā sistēma, kas varētu nākamreiz tikt pārbaudīta Donbasā ir “Orion UCAV”, kas ir Krievijas bezpilota lidaparāti.

Piemēram, RB-301B “Borisoglebsk-2” ir viena no vismodernākajām Krievijas elektroniskās slāpēšanas sistēmām, kas paredzēta gan audio izlūkošanai, gan radio kanālu traucēšanai taktiskajā un operatīvi taktiskajā komandlīmenī. Tā tika ieviesta Krievijas bruņotajos spēkos 2013. gadā, Dienvidu militārajā apgabalā izvietojot pirmās tās ierīces. Šis komplekss pirmoreiz tika izmantots Donbasā 2014. gada novembrī.

Ņemot vērā Krievijas apņēmīgo un progresīvo elektroniskās karadarbības tehnoloģiju strauju attīstību, Rietumu atbildei jābūt koncentrētai uz savu spēju attīstību šajā jomā, kā arī jāveicina Ukrainas tehnoloģisko pāreju uz tādām komponentēm, kas nav ražotas Krievijā. ASV un Turcijai ir vislabākās iespējas uzņemties vadību, palīdzot Ukrainas bruņotajiem spēkiem attīstīt šādas tehnoloģijas. Abas valstis šajā jomā jau sasniegušas daudz, ko pierāda arī to dalība dažādos reģionālos konfliktos.

Tomēr NATO darbībām ir jāpapildina pašas Ukrainas centieni. Starp Kijevai stratēģiski nozīmīgajām jomām, izņemot aizsardzības nozari, ir energoapgādes drošības uzlabošana, informācijas politikas reformēšana un korupcijas novēršana. Ja šie pēdējie jautājumi netiks risināti, NATO centieniem modernizēt Ukrainas bruņotos spēkus un elektroniskā kara spējas būs maza ietekme.  

Dalies ar šo ziņu