Vēsturniece un Parīzes Sorbonnas universitātes starptautisko attiecību lektore Fransuāza Toma (Françoise Thom), analizē, ko patiesībā nozīmē Krievijas izteiktās prasības ASV un NATO. Viņa norāda, ka tā ir labi izplānota šantāža, kuras patieso nozīmi un nopietnību daudzas Rietumvalstis nemaz līdz galam neizprot.
17. decembrī Krievijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar diviem dokumentu projektiem — “Līgumu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Krievijas Federāciju par drošības garantijām” un “Nolīgumu par pasākumiem, lai nodrošinātu Krievijas Federācijas un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas [NATO] dalībvalstu drošību”. Maskavas izvirzītais mērķis bija skaidrs – iegūt “tiesiskās drošības garantijas no ASV un NATO.”, turklāt Kremlis pieprasa ASV un NATO sabiedrotajiem šīs prasības nekavējoties arī izpildīt.
Kā norādījis Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, “abi teksti nav rakstīti pēc ēdienkartes principa, kur var izvēlēties vienu vai otru, tie papildina viens otru, un tie būtu jāaplūko kopumā”. Turklāt otrs, NATO aliansei domātais teksts ir sava veida garantija, jo “Krievijas Ārlietu ministrija pilnībā apzinās, ka Baltais nams var nepildīt savas saistības, tādēļ NATO valstīm ir uzrakstīts atsevišķs līguma projekts.”
Izplānota šantāža
Krievijas šantāža ir skaidra un vērsta gan pret amerikāņiem, gan eiropiešiem. Ja Rietumi nepieņems Krievijas ultimātu, viņiem nāksies saskarties ar “militāru un tehnisku alternatīvu”, norādījis Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško. “Eiropiešiem ir jādomā, vai viņi vēlas padarīt savu kontinentu par militāras konfrontācijas vietu. Viņiem ir izvēle – vai nu nopietni uztvert to, kas tiek likts galdā, vai arī saskarties ar militāri tehnisku alternatīvu,” viņš paudis.
Savukārt bijušais Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Andrejs Kartapolovs pēc līguma projekta publicēšanas apstiprināja iespēju rīkot preventīvu uzbrukumu pret NATO mērķiem. “Mūsu partneriem ir jāsaprot – jo ilgāk viņi vilcinās mūsu priekšlikumu izskatīšanu un reālu pasākumu pieņemšanu, lai radītu šīs garantijas, jo lielāka ir varbūtība, ka viņi cietīs no preventīva kara,” norādījis A. Kartapolovs.
Lai padarītu situāciju “skaidrāku”, Krievija 24. decembrī veica kārtējo jaunākās paaudzes starpkontinentālo hiperskaņas spārnoto raķešu “Zircon” izmēģinājumu, izšaujot tās no kuģa un zemūdenes. Kā šo komentēja Kremļa preses pārstāvis Dmitrijs Peskovs – “ceru, ka tagad piezīmes [no 17. decembra] būs pārliecinošākas”.
Tikmēr Krievijas interneta izdevums “Свободная пресса” drukāja tādus pārspīlētus virsrakstus kā – “Putina ultimāts: Ja gribat, Krievija 30 minūšu laikā apraks visu Eiropu un divas trešdaļas ASV”, rakstot, ka “Kremlim sava nostāja būs jāpierāda ar darbiem. Droši vien “partnerus” sēdēt pie sarunu galda var piespiest, tikai piespiežot. Tā kā Krievijas Federācija nevar konkurēt ar Rietumiem ekonomiski, tad atliek tikai. karš.”
Kas ir likts uz spēles?
Vēsturniece Fransuāza Toma norāda – lasot Rietumu presi, varētu rasties iespaids, ka nekas traks jau nenotiek. Acīmredzot Rietumos īsti nav izpratnes, kas tieši ir likts uz spēles, jo tas nav tikai Ukrainas liktenis. Piemēram, vairākas Francijas amatpersonas uzskata, ka Krievijas vēlme pretendēt uz ietekmes sfēru dalīšanu ir normāla parādība. Šie eksperti atgādina tos, kuri 1939. gadā uzskatīja, ka Hitlera prasības aprobežosies tikai ar Dancigu (tagad – Gdaņska). Tomēr, iedziļinoties Maskavas prasību tekstos, jāsaprot, ka likmes šoreiz ir pavisam citas.
Krievijas ultimāts pieprasa, lai “likumīgi tiktu noteikta atteikšanās no jebkādas NATO paplašināšanās [uz austrumiem], militārās sadarbības pārtraukšana ar postpadomju valstīm, amerikāņu kodolieroču atvilkšana no Eiropas un NATO bruņoto spēku atvilkšana”. Krievija un ASV apņemas neizvietot kodolieročus ārvalstīs un atsaukt jau izvietotos, kā arī likvidēt kodolieroču izvietošanas infrastruktūru ārpus to teritorijas. 4. pantā daļēji noteikts, ka “Krievijas Federācija un visi dalībnieki, kas no 1997. gada 27. maija bija Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, nedrīkst izvietot savus bruņotos spēkus un bruņojumu kādas citas Eiropas valsts teritorijā papildus 1997. gada 27. maijā šajā teritorijā izvietotajiem spēkiem.” Savukārt 7. pantā ir precizēts, ka “dalībnieki, kas ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, atturas no jebkādu militāru darbību veikšanas Ukrainas teritorijā, kā arī citās Austrumeiropas, Centrālāzijas teritorijās un Aizkaukāzā.”
Taču jēdziens “fundamentālās drošības intereses” tiek ieviests pirmo reizi, un tas nosaka, arī to, ka ASV spēki nedrīkstētu uzturēties tādās jūrās kā Melnā, Baltijas, Barenca un Ohotskas jūra. Pēc jaunajām prasībām sanāk, ka ASV bumbvedēji faktiski nedrīkstētu lidot ne pāri Eiropai, ne lielākajai daļai Āzijas. Tas pats attiecas arī uz Japānu, kur nedrīkstētu uzturēties ASV karaspēks un būtu jālikvidē bāzes.
Rezumējot prasības – “puses izslēdz kodolieroču izvietošanu ārpus valsts teritorijas un atgriež tos ieročus, kas šā līguma spēkā stāšanās brīdī jau bijuši izvietoti ārpus valsts teritorijas”. Kā komentē politikas analītiķis Pjotrs Akopovs – Krievija nu ir ļoti skaidri novilkusi savas sarkanās līnijas, un tas nozīmē ne tikai atteikšanos NATO paplašināties uz Austrumiem, bet arī, kā norādīts nolīguma projektā ar aliansi, atteikšanos “veikt jebkādas militāras darbības Ukrainas teritorijā, kā arī citās Austrumeiropas, Centrālāzijas un Aizkaukāza valstīs”.
Faktiski, tas, ko Krievija pieprasa, ir – lai NATO izdara pašnāvību un lai ASV loma tiek reducēta līdz reģionālas varas lomai. Kā rakstīts izdevumā “Vzglyad”, Amerika patiesībā ir aicināta “stāvēt aiz savām Herkulesa kolonnām un klusēt. Un tas nozīmē, ka de facto (lai kāda arī būtu atbilde uz šiem priekšlikumiem) “Amerikas pasaule” kā tāda Krievijai ir beigusi pastāvēt”.
Tā rezultātā Krievija kļūtu par vadošo spēku Eiropā, un daudzas Rietumeiropas valstis jau tiek uzskatītas par pašsaprotamiem sabiedrotajiem. Maskava rēķinās, ka šo sadarbības partneru skaits arvien pieaugs, jo Krievija gadiem mērķtiecīgi stiprinājusi savu ietekmi Eiropas varas gaiteņos. Par to liecina arī nesen Krievijas naftas pārstrādes uzņēmumā “Sibur” veiktās pārmaiņas, tā vadībā ieceļot bijušo Francijas premjerministru Fransuā Fijonu (François Fillonu), kuram šī nav pirmā pieredze Krievijas lielo uzņēmumu valdēs.
Kā vēsta domnīca “Russtrat” – par šiem procesiem visnelaimīgākās būs Polija un Baltijas valstis. Bet tās visticamāk būs vienīgās, kas iebildīs pret amerikāņu aiziešanu no Centrālās un Austrumeiropas. Galu galā “Jaunākie eiropieši” vadās pēc Eiropas Savienības [Rietumeiropas valstu] “kodola” pozīcijas, un viņiem nav stabilu pretkrievisku kompleksu.
Kā norāda Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, tāpēc labāk, ja ASV tomēr panāk vienošanos ar Maskavu, vienlaikus atrisinot problēmu par Centrāleiropas un Austrumeiropas drošības nodrošināšanu Eiropas Savienības, Francijas un Vācijas “kodolā”. 18. decembrī viņš precizēja: „Mēs ierosinām divpusējas sarunas ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja iesaistīsim citas valstis, mēs to visu vienkārši noslīcināsim diskusijās. Ceru, ka amerikāņi saproti to, cik ļoti viss ir mainījies, un ne uz to labāko pusi,”
Maskava rēķinās ar šīs krievu-amerikāņu sarunas demoralizējošo efektu uz Eiropu par tās tālāko likteni – par amerikāņu puses vājumu bez Eiropas sabiedroto atbalsta. Šajā procesā gribēja iesaistīties arī Eiropas Savienība, taču Maskava ar Vašingtonu ir stingri nolēmušas par sarunu divpusēju formātu.
Kā to skaidro Krievijas senators Aleksejs Puškovs, Eiropas valstis sarunās cenšas piedalīties tikai tāpēc, lai tās sabotētu. Tomēr “vienošanās izredzes ir atkarīgas tikai no Krievijas un ASV attiecībām”. Viņaprāt, tikai ASV varas iestādes kontrolē savu bumbvedēju lidojumus netālu no Krievijas robežām un spēj arī izvietot ASV raķešu sistēmas Ukrainas teritorijā. Tikmēr Eiropas valstīm nemaz neesot tādu ieroču, kas varētu apdraudēt Krieviju.
Sarunājoties ar ASV prezidentu kā līdzīgs ar līdzīgu, Putins vienlaikus parāda krieviem, ka viņu kā bosu atzīst arī rietumnieki. Sajūta, ka krievi ir deģenerējušies savās sirdīs, ļaujoties despotismam, izzūd, kad viņi redz Rietumu pazemojumu – arī ārzemnieki klanās Putinam. Krievijas režīma propaganda zina, kā spēlēt uz šīm jūtīgajām stīgām.
Kāpēc vajadzīgs šis krievu ultimāts?
Ir svarīgi izprast, kas tieši motivēja V. Putinu izteikt šo izaicinājumu rietumvalstīm. Kā vienmēr, Krievijas izturēšanos nosaka rūpīga “spēku korelācijas” analīze, kas, pēc Kremļa ekspertu domām, nupat ir nākusi par labu pret Rietumiem noskaņotajām revizionistu lielvarām.
Domnīcas rakstā turpināta doma – ja Krievija un Ķīna koordinēs savas darbības attiecīgi pret Ukrainu un Taivānu, tad “mums viss kļūs daudz vieglāk. Un arī Ķīnai, no kuras mēs novirzīsim uzmanību, kas, savukārt, atbrīvos mūsu rokas vēl vairāk. [..] Krievija ir atjaunojusi savu ietekmi un nozīmi starptautiskajā arēnā tādā mērā, ka tā spēj diktēt savus noteikumus starptautiskās drošības veidošanā.”
Kā uzskata Krievijas ziņu aģentūras “RIA Novosti” žurnāliste Irina Alksnis, tikmēr ASV saskaras ar vēl nebijušu krīzi, tai skaitā inflāciju, piegādes ķēžu nepieejamību, politiski vāju prezidentu, un tik sašķeltu sabiedrību, kāda tā iepriekš nekad nav bijusi. Viņa norāda: “Krievijai, kā arī Ķīnai un citām lielvarām, kas strādā, lai pārveidotu pasaules sistēmu [..], ir iespēja paātrināt ASV padzīšanu no globālā troņa, palielinot spiedienu uz viņiem. Lai gan rietumvalstu vājināšanās jau kādu laiku turpinās, pašreizējās krīzes norāda, ka process ir virzījies uz kvalitatīvi jaunu līmeni, un tāpēc būtu muļķīgi neizmantot šo iespēju. Jo īpaši tāpēc, ka mēs esam pabeiguši savus mehānismus un stratēģiskos instrumentus, kas ir alternatīvi tiem, ko izmanto Rietumi, kas nepieciešami valsts ekonomikas netraucētai darbībai un attiecībām ar citām valstīm - vai tā ir preču ražošana, monetārie noteikumi, informācijas izplatīšana utt.”
“Rietumiem nav citas izvēles kā vien zaudēt sevi, ja vien tie neturpina stāvēt lepni un nedodas karā ar Krieviju. Spriežot pēc tā, kā Rietumi uz šo reaģējuši, viņi to labi apzinās. Maskava uzsver, ka Krievija ir gatava — morāli, tehniski un jebkurā citā vārda nozīmē — jebkādai notikumu attīstībai. Un tā slava, ko tā ir nopelnījusi iepriekšējos gados, apliecina, ka krievi tiešām būs gatavi lietot spēku, ja uzskatīs to par nepieciešamu. Ir vērts atcerēties Vladimira Putina vārdus, kurš šovasar atklāti paziņoja, ka gadījumā, ja Krievija nogremdēs britu iznīcinātāju, kas atbildīgs par provokāciju pie Krimas krastiem, lielas sekas neradīsies: pasaules preses protesti neskaitās. [..] Nē, šoreiz Rietumi maksās ar savām rokām," raksta “RIA Novosti”.
Bet, atgriežoties pie 17. decembrī izteiktajām prasībām, jāpiemin, ka Kremlis jau ilgstoši ASV politiku uzskata par neveiksmīgu, un to pastiprināja arī NATO karaspēka izvešana un starptautiskās operācijas izbeigšana Afganistānā pagājušā gada augustā, padarot ASV vājumu Putina acīs vēl redzamāku. Pēdējā laikā uz Maskavu bieži devušās daudzas augsta ranga ASV amatpersonas, tai skaitā arī ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Viljams Bērnss. Krievijas mediji to tulko nevis kā ASV centienus atrisināt konfliktu Ukrainā, bet gan – ka šādi “pēc ASV starptautiskās varas sabrukuma neveiksmīgas izstāšanās no Afganistānas dēļ, Baltais nams ļoti cenšas panākt vienošanos ar Kremli.”
Būtībā visos šajos Krievijas mediju paustajos apsvērumos var saskatīt Ļeņina idejas. Amerikas Savienotās Valstis un tās Eiropas sabiedrotie bijuši starptautiskās kārtības pārstāvji, galvenie esošās sistēmas labuma guvēji, kas tiem piešķīra nesamērīgas privilēģijas. Pateicoties krīzei, viņu hegemonija nu ir uz pagrimuma robežas, kamēr Krievijas vadībā dominē agrākās “proletariāta” valstis. Te atkal Putins spēlē Auksto karu, tikai šoreiz ar laimīgām beigām.
Kāds ir risinājums?
Rietumniekiem vispirms ir jāuztver situācija, kāda tā ir. Lai to izdarītu, mums jāatbrīvojas no Krievijas meliem.
Pirmie meli attiecas uz Maskavas iespējamām bažām par Krievijas drošību, bīstamību, ko tai varētu radīt robežvalstīs izvietotās NATO raķetes. Pietiek izlasīt iepriekš citētos tekstus, lai redzētu, ka Maskavas izvirzītās “drošības” bažas ir tikai dūmu aizsegs, ka NATO pati tiek uzskatīta par papīra tīģeri, kā norādījusi ziņu vietne “RIA Novosti”.
“Rietumi, neskatoties uz viņu apetīti, neiesaistīsies atklātā konfliktā ar Krieviju, viņi to nevēlas un pat baidās no tā. Pat saprātīgie anglosakšu stratēģi saprot, ka Rietumiem nav spēka turēt Ukrainu savā orbītā uz ilgu laiku, jo tur vienmēr darbosies Krievijas vēstures un ģeopolitikas likumi.”
Tas, no kā Maskava baidās Ukrainā, nav daži NATO instruktori, bet gan brīvība, ko Ukraina varētu izvēlēties. Krievija vēlas atbruņotu Ukrainu, lai varētu iebiedēt Kijevas nemierniekus un izveidot režīmu, kuru ienīst tās iedzīvotāji, tādējādi esot pilnīgi atkarīgi no Kremļa. Pat, ja Krievijai izdotos piespiest ASV izvest savus spēkus no Eiropas, tā drīz vien jutīsies apdraudēta ar Rietumeiropas valstu brīvībām un, aizbildinoties ar tās “drošības” nodrošināšanu, ieviesīs tādu pašu politiku kā pašu mājās - iegrožojot medijus, izskaužot demokrātiskās institūcijas un neatkarīgās partijas. Jau šodien Krievijas ārlietu ministrs S. Lavrovs aicinājos NATO ģenerālsekretāru J. Stoltenbergu atkāpties no amata, jo viņš, pēc Lavrova domām, “neatbilst viņa uzdevumam”.
Vēl viena ilūzija, kas ir jāatmet, ir ideja par uzbrūkošu pilsonisko sabiedrību Krievijā, kas varētu iegrožot prezidenta Putina muļķīgos centienus. Aptaujas liecina, ka “smadzeņu skalošana” pēc oficiālās propagandas ir ļoti efektīva: 50 procenti aptaujāto krievu uzskata, ka NATO un Rietumi kopumā ir atbildīgi par pašreizējo spriedzi, kamēr 16% vaino Ukrainu. Daži atlikušie oponenti ļoti reti kritizē ārpolitiku un diez vai atmaskos Putina režīma patiesos nodomus.
Visbeidzot, jāpiemin “demokrātijas svētā govs”, kas jāupurē: absolūta ticība dialoga tikumam, ko vairums Rietumu valstu līderi turpina aizstāvēt attiecībās ar Maskavu. Taču nekas nav bīstamāks par šīm augstākā līmeņa sarunām, kas, lai ko arī teiktu, neizbēgami Krievijas valdošajās elitēs barojas vai nu ar paranoju, vai ar degsmi un apreibināšanos no varas. Ja Rietumi ir stingri savā nostājā, tad Kremlis secina, ka tie vēlas iznīcināt Krieviju; ja Rietumi piedāvā piekāpties, tad Kremlis secina, ka tie ir vāji, tāpēc spiediens jāpalielina.
Ļoti bieži labākā politika ar Krieviju ir klusēšana un tālredzība – neko nedarīt un neteikt. Turēšanās pie aicinājuma sākt dialogu par katru cenu, it īpaši tad, ja Maskava Rietumus tur kā vājprātīgais ķīlnieku, tikai parāda Rietumu vājumu un mudina Kremli situāciju vēl vairāk eskalēt.
Galvenais – mums pašiem ir jābeidz nemitīgi piesaukt Austo karu. Francijas aizsardzības ministre Floransa Parlī nesen paziņoja, ka Rietumvalstīm ir jāizvairās no situācijas eskalācijas ar Krieviju, lai neprovocētu jaunu Auksto karu. Kamēr mēs paliksim šo konceptuālo sistēmu robežās, Krievija uzvarēs.
1946. - 1947. gadā gūtās mācības joprojām ir aktuālas šodien. Aukstā kara pionieri bija briti, kas veidoja Rietumu bloku ap anglofranču kodolu un pārliecināja izolātorus amerikāņus palikt Eiropā.
1947. gada pavasarī Francijas, Itālijas un Beļģijas valdības izraidīja komunistu ministrus, apzinoties draudus, kas saistīti ar Maskavas piekto kolonnu Eiropā. Šī nepārprotamā gatavība pretoties Staļinam beidzot pārliecināja Vašingtonu iesaistīties Eiropas drošībā. Mēs šodien varētu mācīties no šīs pieredzes, nevis iesaistīties bērnišķīgā karā ar Lielbritāniju. Bet, lai to izdarītu, mums ir jāmācās stāties pretī faktiem, domāt politiski, nevis dreifēt uz mediju radītiem aptauju rezultātiem.
1946. gadā mēs zinājām, ka brīvības dēļ ir vērts mirt, kaut kas, kas ir acīmredzami aizmirsts šodien. Pēc Minhenes 1938. gadā Rietumi kaunējās, ka ir pametuši Čehoslovākiju Hitlera ķetnās. Šodien mēs gļēvi atsakāmies no Ukrainas, bet mēs pat neaptveram savu negodu un draudus, ja padosimies agresoram.
