Dzīve Ukrainas okupētajās teritorijās 2026. gada sākumā ir pārvērtusies par nebeidzamu izdzīvošanas spēli, kurā katrs digitālais pēdas nospiedums vai neuzmanīgs vārds var kļūt par iemeslu arestam. Okupācijas režīms ir evolucionējis no haotiskas vardarbības uz sistēmisku, tehnoloģiski augstvērtīgu kontroli, kas iedzīvotājus iesprosto "digitālajā cietumā". Šo skarbo realitāti un Ukrainas sabiedrības spēju tai pielāgoties detalizēti apraksta pētniece Džeida Makglina (Jade McGlynn) savā pētījumā "Izdzīvošanas sliekšņi: Pretošanās okupētajā Ukrainā" (Thresholds of Survival: The Resistance in Occupied Ukraine). Rakstā aplūkosim ziņojumā iekļauto analīzi par okupācijas jauno arhitektūru, digitālās uzraudzības rīkiem un Ukrainas pazemes frontes pāreju uz decentralizētu "puzles sistēmu", kas ļauj turpināt cīņu pat visstingrākās kontroles apstākļos.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainas okupētās teritorijas ir kļuvušas par vienu no represīvākajām vidēm pasaulē. Ja 2022. un 2023. gadā pretošanās bieži vien izpaudās kā drosmīgi, publiski protesti un Ukrainas simbolikas demonstrēšana, tad 2024. un 2025. gads ir iezīmējis krasas pārmaiņas. Okupācijas režīms ir kļuvis profesionālāks, digitalizētāks un brutālāks, piespiežot Ukrainas patriotus pāriet pilnīgā pagrīdē.
Okupācijas arhitektūra un "suverēnā pārvalde"
Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Sergejs Kirijenko ir kļuvis par galveno arhitektu sistēmai, ko dēvē par "suverēno pārvaldību". Tas nav vienkārši brutāls spēks, tā ir mērķtiecīga paralēlas valstiskas realitātes radīšana ar saviem likumiem, izglītības sistēmu un infrastruktūru. Šī gada laikā okupācija ir tikusi pilnībā birokratizēta.
Viena no bīstamākajām metodēm ir "pasportizācija", kas vairs nav brīvprātīga izvēle, bet gan izdzīvošanas priekšnoteikums. Līdz 2025. gada 10. septembrim visiem Zaporižjas, Hersonas, Doneckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotājiem bija jāpieņem Krievijas pase. Tie, kuri atteicās, savās mājās tika juridiski pasludināti par "ārzemniekiem", zaudējot piekļuvi veselības aprūpei, tiesībām uz īpašumu un nodarbinātību. Šo papildina pilnīgs ukraiņu valodas aizliegums skolās, kas stājās spēkā 2025. gada 1. septembrī.
Digitālais cietums: “Max” lietotne un “SORM” sistēma
Okupētās teritorijas ir kļuvušas par poligonu Krievijas jaunākajām kontroles tehnoloģijām. Visu interneta plūsmu šobrīd kontrolē FSB mezgli, kas integrēti ar SORM (Operatīvās izmeklēšanas pasākumu sistēma) serveriem. Tas ļauj reāllaikā uzraudzīt katru ziņu, zvanu un metadatu kopumu.
Represiju mērogs skaitļos
Krievijas represīvā mašinērija darbojas ar biedējošu precizitāti. Saskaņā ar ANO datiem laikposmā no 2022. gada februāra līdz 2025. gada augustam okupācijas iestādes ir aizturējušas vismaz 15 250 civiliedzīvotājus.
Okupācijas represiju statistika (2022–2025)
Par terorismu vai valsts nodevību bieži tiek apsūdzēti cilvēki, kuri tikai skatījušies Ukrainas medijus vai sociālajos tīklos dalījušies ar saturu. Sodi svārstās no 10 līdz pat 30 gadiem cietumā.
No simbolikas uz sabotāžu: Jaunā pretošanās taktika
Pieaugot represiju intensitātei, Ukrainas pagrīde ir piedzīvojusi krasu transformāciju. Klasiskās šūnas grupas ar fiksētu struktūru un centralizētu vadību ir kļuvusi par pagātni. Tās bija pārāk ievainojamas pret ienaidnieka elektroniskās izlūkošanas rīkiem. To vietā ir izveidojusies "puzles sistēma" – decentralizēts un augsti nodalīts tīkls.
Šajā sistēmā katrs aģents darbojas kā autonoms elements, bieži vien nepazīstot ne citus tīkla dalībniekus, ne sava koordinatora identitāti. Ja viens tīkla dalībnieks tiek identificēts un arestēts, ienaidnieka specdienestiem nav iespējams izsekot visu kopējo tīklu, jo informācijas plūsma ir nodalīta.
Pretošanās kustības kodolu veido trīs līmeņi:
- Analītiskā vadība Ukrainā: Analītiķi un specdienestu virsnieki, kuri apstrādā datus un sniedz vadlīnijas.
- Operatīvie koordinatori: Katrā administratīvajā rajonā (ar aptuveni 700 000 iedzīvotājiem) darbojas 3–5 koordinatori. Viņi ir "tīkla arhitekti", kuri nodrošina drošu saziņu un loģistiku.
- Aģentu tīkls: Iedzīvotāji, kuri veic tiešo novērošanu un izlūkošanu.
Galvenais uzsvars šobrīd tiek likts uz cilvēku izlūkošanu (HUMINT). Pretošanās kustība ir kļuvusi par Ukrainas bruņoto spēku "acīm" ienaidnieka aizmugurē. Katra nodotā koordināta par munīcijas noliktavu, degvielas ešelonu vai komandpunktu pārvēršas precīzos HIMARS vai tālās darbības dronu triecienos.
Sabotāžas aktu dinamika un loģistika
Pētījums atklāj, ka tikai aptuveni 20% no visiem sekmīgajiem pretošanās aktiem parādās publiskajā telpā. Lielākā daļa operāciju paliek slepenas, lai aizsargātu aģentus un turpinātu sistēmiski graut okupantu kaujas spējas. Laika posmā no 2024. gada decembra līdz 2025. gada oktobrim iezīmējas trīs galvenie darbības virzieni.
1. Dzelzceļa un transporta artēriju graušana: Īpaša uzmanība tiek veltīta loģistikas mezgliem Ukrainas dienvidos, piemēram, posmam Kahovka–Tokmaka. Šīs sliedes ir kritiskas Krievijas dienvidu karavīru apgādei. Sabotāža vairs nav tikai sliežu spridzināšana, tie ir arī sarežģīti fiziski un kiberuzbrukumi signalizācijas sistēmām un dzelzceļa infrastruktūras vadības blokiem, kas izraisa ešalonu dīkstāvi un apgādes haosu.
2. Ķirurģiski precīzi uzbrukumi kolaborantiem: Melitopolē, Mariupolē un Berdjanskā regulāri tiek ziņots par uzbrukumiem okupācijas administrācijas pārstāvjiem. Šo aktu mērķis ir radīt pastāvīgu nedrošības sajūtu ienaidnieka atbalstītājiem. "Neviens nodevējs nav drošībā" ir ziņa, ko pagrīde sūta katram, kurš izvēlas sadarboties ar režīmu.
3. Ekonomiskā pretdarbība un ostu kontrole: Mariupolē aģenti pastāvīgi izseko ostas darbību. Tiek fiksēts katrs kuģis, kas mēģina izvest nolaupītos Ukrainas graudus vai metālu. Šī informācija nekavējoties nonāk starptautisko organizāciju rīcībā, ļaujot identificēt pircējus un piemērot sankcijas, tādējādi padarot okupāciju ekonomiski neizdevīgu.
Uzticība kā dārgākā izdzīvošanas valūta
Tā kā digitālā izsekošana ir kļuvusi visaptveroša, veiksmīgākās pretošanās grupas atgriežas pie pārbaudītām un pavisam vienkāršām metodēm. Lai sazinātos, tiek izmantota tā dēvētā "koda valoda" – sarunas par it kā ikdienišķām tēmām, kurās patiesā nozīme ir saprotama tikai pašiem dalībniekiem. Savukārt, lai izvairītos no ziņu sūtīšanas internetā, informācijas apmaiņai izmanto "slepenos punktus" jeb fiziskus slēpņus (piemēram, tukšas koka dobumus vai plaisas sienās). Šāda pieeja ļauj nodot datus, cilvēkiem savstarpēji nesatiekoties un neizmantojot viedtālruņus, kas varētu viņus nodot.
Šādos apstākļos cilvēciskā uzticība ir kļuvusi par vērtīgāko resursu. Pagrīde labi saprot, ka "lēta slava" sociālajos tīklos ir bīstama un tikai kaitē kustības tēlam. Īstus panākumus šeit nemēra ar "patīk" skaitu internetā, bet gan ar reāliem rezultātiem – iznīcinātu ienaidnieka tehniku un spēju gadiem ilgi darboties, paliekot neatklātiem.
Pretošanās kustības galvenais uzdevums ir neļaut okupācijai kļūt par pašsaprotamu ikdienu. Kamēr vien okupētajās pilsētās vecāki slepeni māca bērniem patieso vēsturi un aģenti turpina nodot ziņas par ienaidnieka kustību, Krievijai neizdosies pilnībā pakļaut šīs teritorijas. Šī klusā pretestība uztur dzīvu saikni ar Ukrainas valsti un parāda, ka okupantu vara ir tikai pagaidām.
