"Sargs.lv" pēta: Hersonas mācības Latvijai – kā izdzīvot, kad ienaidnieks ir otrpus upei

KONFLIKTU ZONAS I 06.11.2025
Evija Blumberga/Sargs.lv agresija Diktatūra informācija karš Krievija sabiedrība Ukraina

Applūdusi Hersona, pēc damja uzspridzināšanas

Foto: EPA/Scanpix

Saeimas Aizsardzības, Iekšlietu un korupcijas novēršanas un Nacionālās drošības komisiju kopsēdē Hersonas apgabala militārās administrācijas vadītājs Oleksandrs Prokudins izklāstīja to, kā izskatās dzīve frontes tuvumā un ko viņa reģions ir iemācījies par valsts un sabiedrības izturību. Tā nebija attāla teorija. Tā bija praktiska rokasgrāmata, kas tapa no sāpēm, kļūdām un izglābtām dzīvībām. Sēdes laikā demonstrētie slaidi un amatpersonu sacītais iezīmē konkrētu darbu kopumu — no pretdronu aizsardzības līdz izglītībai pazemē, no enerģētikas aizsardzības līdz civilās evakuācijas plāniem. Šis ir stāsts par Hersonas pieredzi un mācībām, kas Latvijai jāņem vērā.

Pilsēta, kur dzīve norit pazemē, bet karš virszemē

“Karš sākas nevis ar tankiem, bet ar pārliecību, ka tas mūs neskars,” saka Oleksandrs Prokudins. Hersonas pieredze rāda, kā sabiedrība, kas nebija gatava pirmajam triecienam, iemācījās dzīvot pazemē, kamēr karš turpinās virszemē. Tā ir sistēma, kas dzimusi no haosa – pazemes slimnīcas, skolas un tiesas, kur dzīve neapstājas arī zem dronu un raķešu uzbrukumiem.

Hersona ir vistuvākā pilsēta Krievijas spēkiem. No pretējā Dņepras krasta pilsētu regulāri apšauda ar artilēriju un droniem. “Nedēļā pret Hersonu tiek raidīti vidēji ap 2500 dronu. Mēs neitralizējam ap 80–95%,” atklāj Prokudins, skaidrojot, ka šī atturēšana nav abstrakta statistika, bet izdzīvošanas rādītājs. Kopš 2024. gada augusta apšaudēm un uzlidojumiem ir tendence pieaugt. “Grūti gulēt šeit Latvijā, jo šeit nav dronu un uzbrukumu — pārāk mierīgi,” viņš piebilst.

Pirms pilna mēroga iebrukuma Hersonas reģions bija viens no veiksmīgākajiem Ukrainā. Šodien pilsēta burtiski pārbīdījusi dzīvi zem zemes. “Mums zem zemes ir dzemdību nams, kur katru dienu piedzimst bērni, un pazemes tiesa. Mēs gribam parādīt, ka arī karā var saglabāt tiesu sistēmu un demokrātiskas vērtības,” saka Prokudins.

No iedzīvotāju skaita, kāds bija pirms kara, Hersonā palikuši vien ap 20%. Noziegumu kopapjoms ir krities iedzīvotāju samazinājuma dēļ, taču pieaudzis kara noziegumu procesu skaits.

Pazemes slimnīca Hersonā šī gada martā. Foto: REUTERS/Scanpix

Pašlaik Hersonā darbojas piecas skolas un viens bērnudārzs ar patvertnēm, turklāt plānots būvēt vēl astoņas skolas un četrus bērnudārzus. Ap 550 bērnu mācās jauktā formātā, un līdz gada beigām paredzētas trīs “pazemes skolas”. Tas ir veids, kā nodrošināt, lai bērni saņemtu izglītību apstākļos, kuros trauksme nav izņēmums, bet ikdiena.

“Kad Hersonu atbrīvoja, cilvēki raudāja un sveica karavīrus. Viņi teica – jā, mēs joprojām dzīvojam zem apšaudēm, bet tagad tas ir mūsu brīvības troksnis,” intervijā ar “Sargs.lv” atceras Prokudins. “Neviens Hersonā nav teicis pretējo – labāk verdzībā nekā zem apšaudes.”

“Enerģētikas sektors ir pirmais ienaidnieka mērķis. Bez elektrības nedarbojas nekas — komunikācija, slimnīcas, aizsardzības sistēmas,” uzsver Prokudins.

Hersonā vienam no ģeneratoriem izveidots sargapvalks aptuveni 50 tūkstošu eiro vērtībā — pietiekami lēts, lai būtu reāli īstenojams arī pašvaldību līmenī, pietiekami izturīgs, lai dotu laiku un spēju turpināt darbu. “Mēs dedzinājām riepas, lai būvniecību neredzētu ienaidnieka izlūkdroni,” viņš piebilda par maskēšanas paņēmieniem.

Dronu karš un “Human Safari”

Hersonas pretdronu stratēģija ir daudzslāņaina. “Trīs līmeņu elektroniskās aizsardzības sistēma vienlaikus strādā 15 frekvencēs,” skaidro Prokudins. Pilsēta ir testējusi vairāk nekā desmit veidu pretdronu tīklus un izvēlējusies efektīvākos.

Ar tīkliem pasargāti 60 kilometri ceļu. Atsevišķos posmos ierīkotas arī tuneļveida konstrukcijas, kurās FPV droni iestrēgst un kuras, ja tiek bojātas, var atjaunot dažu stundu laikā.

Pretdronu tīklu tunelis Hersonas ielās. Foto: AP/Scanpix

“Mums 10 kilometru rādiusā darbojas ap 750 radioelektroniskās karadarbības līdzekļu. Tā dēvētais džamings ilgst dažas minūtes, lai apturētu triecienu. Ietekme uz civilajiem ir īslaicīga un saprotama, ja sabiedrība zina, ko dara karavīri,” viņš uzsver, norādot, ka caurskatāmība ar iedzīvotājiem mazina paniku un jautājumus.

Hersonā kopš 2024. gada pavasara fiksēta apzināta civiliedzīvotāju medīšana ar droniem — vietējie to sauc par “Human Safari”. Starptautiskās organizācijas ir dokumentējušas slepkavības un uzbrukumus civilajiem. “Neatkarīgi no uzbrukuma apjoma mēs uzreiz izveidojam pazemes palīdzības centru. Tā ir ikdiena,” atzīst Prokudins.

Hersonā ir izveidota brīdināšanas sistēma, kas iedzīvotājiem 30–50 sekundēs nosūta ziņu par tuvojošos dronu veidu, kas sniedz cilvēkam izvērtēt, kā rīkoties attiecīgajā situācijā. Pilsētā ir ap 800 patvertņu, un krīzes koordinācija notiek vienotās “WhatsApp” grupās, kurās atrodas visi, kas var iesaistīties — dienesti, skolotāji, mediķi, brīvprātīgie.

Valsts un sabiedrības simbioze

Hersonas vadības modelis kara apstākļos ir koncentrēts. “Galvenā lēmējvara ir Hersonas militārā administrācija. Esmu tieši pakļauts Ukrainas prezidentam. Kara situācijā vajadzīgi ātri lēmumi — tai jābūt atbildībai, nevis bezgalīgai saskaņošanai,” saka Prokudins. Tas nav stāsts par militāro pārākumu pār civiliedzīvotājiem — tieši otrādi, par simbiozi.

“Krīzes brīdī sabiedrībai vajadzīgi līderi — tie, kas nebaidās dot pavēles, pateikt, kurp doties, un uzņemties atbildību,” viņš saka intervijā. “Ja nav sadarbības starp civilajiem un militārajiem, tā ir katastrofa. Tikai simbioze glābj dzīvības — kad, ja kaut kas neizdodas armijai, nāk talkā civilais sektors, un otrādi.”

Viņš uzsvēra apmācību nozīmi. Divu mēnešu kursi militārajā pamatapmācībā un civilmilitārajā sadarbībā visiem, kam sabiedrībā ir loma — ierēdņiem, skolotājiem, mediķiem. “Karam sākoties mēs neko nezinājām. Tagad visi zina, ko darīt.”

Reģionālās administrācijas ēka Hersonas centrālajā laukumā daļēji iznīcināta Krievijas nepārtrauktās apšaudes dēļ 2025. gada 3. novembrī. — 2025. gada 3. novembrī reģionālās administrācijas ēka Hersonas centrālajā laukumā daļēji iznīcināta Krievijas nepārtrauktās apšaudes dēļ. Foto: AP/Scanpix

Propaganda un identitāte – otra frontes līnija

Krievijas okupētajās teritorijās tiek atjaunots vecais PSRS arsenāls - piespiedu mobilizācija, pasu un valūtas uzspiešana, īpašumu atņemšana, bērnu izvešana, spīdzināšana. “Mēs saprotam vārda brīvību, bet kara laikā nacionālā drošība ņem virsroku pār meliem un propagandu,” uzsver Prokudins.

Viņš atgādina, ka jau kopš 2014. gada reģionā tika aizliegti Krievijas propagandas kanāli un prokremliskas partijas, tāpēc iebrucēji netika sagaidīti ar ziediem. “Propaganda iznīcina prātus, nogurdina, sēj šaubas un liek domāt, ka nav vērts cīnīties,” viņš uzsvēra, aicinot Latvijā pastāvīgi atgādināt par vēsturi, valsti un latviskumu, audzinot sabiedrības imunitāti pret naidīgu ietekmi.

“Mēs izraidījām Krievijas baznīcu, jo tā attaisnoja slepkavības un agresiju. Tagad mūsu baznīcas kļuvušas par vietām, kur cilvēki stiprina savu ticību un noturību,” viņš piebilst.

Viņš arī piebilsts, ka bez militārās pamatapmācības un mūsdienu tehnoloģijām “meža brāļu” tipa pašorganizēšanās šodien nav iespējama. Droni un artilērija atrod un iznīcina bruņotus civiliedzīvotājus. Risinājums — pievienošanās bruņotajiem spēkiem, teritorijas aizsardzības vienībām vai skaidra iesaiste civilajā aizsardzībā.

Ceļi, patvertnes, rezerves: vienkāršais ir izšķirošs

Hersonas pieredze liecina, ka izšķirošas nav dārgas konstrukcijas. “Nevajag būvēt miljonus vērtas patvertnes, Sakārtojiet esošos pagrabus. Iztīriet, ierīkojiet divas izejas un ventilāciju, sagatavojiet pirmās palīdzības kasti. Tam nav vajadzīgi miljoni,” uzsver Prokudins.

Evakuācijai jābūt plānotai iepriekš — civiliedzīvotājiem savi maršruti, militārajam transportam savi. Pretējā gadījumā sastrēgumi kļūst par mērķi ienaidnieka droniem un artilērijai.

Kā atklāj Hersonas pārstāvji, evakuēti 51 tūkstotis cilvēku, to skaitā 7 tūkstoši bērnu. Vien pēc Kahovskas HES iznīcināšanas tika evakuēti 2,8 tūkstoši cilvēku. “Mēs trīs reizes bijām veikuši pilna cikla mācības ar izbraukumiem, kopā ar civilajiem iedzīvotājiem. Kad notika uzbrukums, katrs zināja savu vietu. Tas izglāba dzīvības,” atklāj Prokudins.

“Lai mūsu sāpēm būtu jēga”

“Jūs bieži runājat par NATO līguma 5. pantu, un tas ir taisnīgi,” sacīja Prokudins. “Bet runāsim godīgi. Šis pants nekad pats no sevis nenostrādā. Tas varētu nostrādāt, kad ienaidnieks jau būtu pie rietumu robežām. Strādā nevis panti, bet cilvēki un tauta, kas gatava aizsargāt savas mājas.”

Šeit nav pretrunas ar Latvijas sabiedroto garantijām, uzsver administrācijas vadītājs, te ir uzsvars uz pašu mājasdarbu - patvertnes, rezerves, apmācīti iedzīvotāji, pārbaudīta loģistika, skaidra plānošana. “Gatavība nav instrukciju mape. Tā ir atbildība,” viņš rezumēja.

Oleksandrs Prokudins tiekoties ar Saeimas deputātiem. Foto: Ieva Ābele/Saeima

Hersonas stāsts nav tikai par izturību. Tas ir par izvēli rīkoties, pirms nokrīt pirmā raķete. “Mēs gribam, lai mūsu sāpēm būtu jēga,” saka Prokudins. Šī jēga rodas tad, ja kāda cita valsts — šajā gadījumā Latvija — izdara savus secinājumus un sakārto pamatlietas laikus, viņš uzsver. Pazemes patvertnes un skolās ierīkotas drošas telpas. Skolēnu un vecāku apziņa par to, kur skriet un ko darīt. Pašvaldību vadītāju gatavība uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus. Sabiedrība, kas saprot, ka informācijas telpa nav neitrāla, un neļauj ienaidniekam iedēstīt vienaldzību.

“Gatavoties karam nozīmē gatavoties dzīvot — nevis baidīties. Mēs vairs nevaram atļauties naivi cerēt, ka karš mūs apies. Ja cilvēki zina, ko darīt, viņi nekrīt panikā. Un tieši tas glābj dzīvības,” intervijā ar “Sargs.lv” noslēdz apgabala militārās administrācijas vadītājs.