Bezpilota lidaparātu masveida izmantošana augstas intensitātes karadarbībā Ukrainā ir būtiski mainījusi pieņēmumus par to, kā būtu jāizvieto aizsardzības pozīcijas. 2025. gadā Ukrainas bruņotie spēki atteicās no līdz šim izmantotās Aukstā kara laikmeta doktrīnas nocietinājumu pozīciju veidošanā, ņemot par pamatu jaunu paradigmu, kas balstīta uz izkliedētām, labi maskētām un elastīgām aizsardzības pozīcijām, kuras tiek piesegtas ar netiešo uguns atbalstu, ir ātri izvietojamas un drošas pret bezpilota gaisa sistēmu gaisa triecieniem. Ukrainas domnīca “Sahaidachnyi Security Center” nākusi klajā ar pētījumu, kurā piedāvā savu pieeju jauna tipa fortifikāciju shēmai dronu karadarbības laikmetā, koncentrējoties uz spēku izkliedēšanu, pozīciju maskēšanu, modularitāti un nocietinājumu piemērotību nelielām vienībām.
Kā norāda “Sahaidachnyi Security Center” eksperti, jaunā tipa aizsardzības līniju un fortifikāciju inženiertehniskā projektēšana atrodas dronu karadarbības tehnoloģiskās transformācijas priekšgalā, jo dažādu bezpilota kaujas sistēmu plašais pielietojums radījis jauna veida fiziskus un psiholoģiskus izaicinājumus kājniekiem.
Eksperti secina, ka mūsdienu dronu karadarbībā ikviens karavīrs kaujas laukā visas diennakts laikā ir kļuvis par lētu, bet precīzu kaujas dronu mērķi. Tālab aizsardzības plānošanā ir jāieiet daudz tālāk par līdz šim izmantotajām, tradicionālajām doktrīnām, kuras vairs nav atbilstošas jaunajām operacionālajām realitātēm.
No tranšejām līdz ēnām
Teju četru gadu ilgušā pilna mēroga Krievijas iebrukuma laikā Ukrainas Bruņoto spēku (UBS) pieeja fortifikāciju sistēmu izveidei ir būtiski mainījusies. Sākotnējā periodā abas puses ievēroja klasiskas padomju laikmeta doktrīnas, kurās prioritāte bija vērsta uz spēku un materiāltehnisko līdzekļu koncentrēšanu lielās nostiprinātās pozīcijās, kas ir spējīgas izturēt ienaidnieka masveida artilērijas uguns mehanizēto kājnieku vienību uzbrukumu. Tomēr 2023. gada vidū Ukrainas bruņotie spēki atteicās no šādas pieejas fortifikāciju izveidē, lai gan liela daļa šādu fortifikāciju elementu aizvien tiek izmantoti. Dažas šāda tipa nocietinājumu līnijas, kuras ietver prettanku grāvju, “pūķa zobu”, citu sprāgstošo un nesprāgstošo šķēršļu līnijas, aizvien ir efektīvas pret krievu okupantu uzbrukumiem, ko šobrīd īsteno mērogos mazākas kājnieku grupas ar vai bez tehnikas atbalsta.
No 2023. gada vasaras “kamikadze” tipa pirmās personas skata dronu, dronu-bumbvedēju un izlūkošanas-uzbrukuma bezpilota kompleksu, kuros bezpilota sistēmas darbojas pāros ar tradicionālajām artilērijas un raķešu sistēmām, izplatība sasniedza augstu līmeni, nodrošinot gandrīz neierobežotas un visaptverošas taktiskās precizitātes trieciena iespējas.
Izlūkošanas un uzbrukuma dronu blīvums kaujas laukā izveidojis efektīvu 5-10 kilometru dziļu “nāves zonu” gar abu karojošo pušu kontakta līniju, kur tradicionālās fortifikācijas - plašas tranšejas, lieli bunkuri, kas paredzēti 30-100 un vairāk karavīru ietilpībai - kļuvuši ievainojami no šāda veida ieroču sistēmām vai ieroču sistēmu kombinācijām.
Piemēram, kaujā par Avdijivku pēc līdzšinējām doktrīnām labi izvietotās un stipri nostiprinātās Ukrainas pozīcijas krita pēc sistemātiskām FPV kamikadzes dronu un dronu-bumbvedēju, kā arī izlūkošanas dronu koriģētās artilērijas un aviācijas uzbrukumiem, kas bija vērsti uz stiprinājumu sagraušanu, atsevišķu bunkuru, štābu, ierakumu sistēmu un loģistikas ceļu iznīcināšanu. Tas noveda pie apstākļiem, kad papildspēku pievilkšana vai karavīru rotācija kļuva par bīstamu un praktiski neiespējamu procesu
Šādu nocietinājumu sistēmu nepiemērotība skaidri izpaudās Krievijas Harkivas ofensīvas sākumstadijā 2024. gada maijā. Plašas un dārgas “padomju stila” robežu fortifikācijas izrādījās galvenokārt nenosargājamas, bieži būvētas pēc militārās loģikas neaizsargājamās vietās, un kļuva par galvenajiem mērķiem Krievijas izlūkošanai un precīzajiem triecieniem. Ukrainas vienībām nācās pamest pozīcijas un pāriet uz mobilāku aizsardzības taktiku.
Vienlaikus fortifikāciju izveide turpina attīstīties, ietverot tādus faktorus kā lielāks pozīciju dziļums, spēku izkliede, uzlabota pozīciju maskēšana un robotizācijas risinājumu izmantošana to aizsardzībā.
Kaujas rūdījumu guvušās Ukrainas bruņoto spēku vienības sākušas patstāvīgi adaptēties apstākļiem, projektējot un būvējot fortifikācijas, kas atbilst kara realitātei.
Pērnā gada beigās Ukrainas bruņoto spēku vadība beidzot atzina nepieciešamību pēc stratēģiska līmeņa nocietinājumu būvniecības un projektēšanas pārskatīšanas. Primārā atbildība par fortifikāciju izbūvi tika nodota valsts piesaistītajam nocietinājumu līniju izveides operatoram - Valsts īpašā transporta dienestam. Šī iestāde izmanto kaujas laukā gūtās mācības, lai plānotu un būvētu otrā līmeņa fortifikācijas, kas tagad atbilst kājnieku vajadzībām visā frontē.
Šogad izmaiņas karadarbības raksturā gājušas vēl tālāk. Pēdējā gada laikā plaši pieaugusi bezpilota sistēmu izmantošanas kvantitāte un kvalitāte. Tāpat pieaudzis kvalificēto dronu operatoru rindas. Tas veicinājis “nāves zonas” paplašināšanos robežās no 35-40 kilometriem, kas nozīmē, ka rajoni ap reālo kontakta līniju kļuvuši arvien bīstamāki.
Uzbrukuma darbības lielākoties aprobežojas ar lokālām reida operācijām bez perspektīvas uz dziļāku sadursmi. Savukārt aizsardzības operācijas ir pārgājušas no aktīvas pozīciju noturēšanas uz pasīvām darbībām, kuru mērķis ir mazu, izkliedētu grupu izdzīvošana. Šādos apstākļos fortifikācijas būves turpina attīstīties, virzoties uz vēl lielāku dziļumu un izkliedi (tostarp, veidojot pozīcijas vienam karavīram), uzlabotu pozīciju maskēšanu un agrīnu robotizāciju.
Kādām jābūt jaunā tipa pozīcijām
Ukrainas bruņoto spēku pieredze ir devusi kritiskus secinājumus, kas nosaka jaunus prasību standartus militāro fortifikāciju projektēšanai un būvniecībai.
Pirmkārt, tā kā bezpilota sistēmas mūsdienu kaujas laukā rada nopietnākos draudus kājniekiem – līdz pat 80% personāla zaudējumu saistīti ar dažāda veida trieciena dronu uzbrukumiem, bet vēl 15% zaudējumu saistīti ar izlūkošanas un uzbrukuma dronu kompleksu lietošanu, personāls un materiāltehniskie resursi ir jāizkliedē pēc iespējas vairāk, lai ienaidniekam sarežģītu pozīciju atklāšanu, mērķēšanu pa tām, kā arī nepieļautu efektīvus triecienus.
Lieli nocietināti bunkuri jāaizstāj ar izkliedētu pozīciju tīklu, kas pielāgots maziem taktiska līmeņa vienību sastāviem - parasti trīs līdz astoņu personu grupām vai mazākā līmenī, kas ietver individuālas kaujas pozīcijas un autonomo jeb bezpilota ieroču sistēmu izvietošanas vietas.
Lai palielinātu šādu nocietinājumu izdzīvošanas iespējas un to taktisko elastību, šādi iekārtotām primārajām pozīcijām jābūt atbalstītām ar daudzām alternatīvām pozīcijām un māņu pozīcijām, kas izvietotas visā frontes dziļumā.
Pozīciju fiziskā aizsardzība jānodrošina ar robustu pārsegumu visiem nocietināto pozīciju elementiem: pozīcijām jābūt ar ieejām, kas spēj aizsargāt no sprādzienu iedarbības, bet ierakumu līnijas jāveido ar tranšeju iekšēju segmentāciju, lai mazinātu bīstamos sprādzienu un šķembu iedarbības efektus.
Tāpat, kā pierādījusi karadarbība Ukrainā, jaunā tipa pozīcijas jāaprīko arī ar ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības aizsardzības elementiem, tostarp, iespēju robežās ierīkojot pienācīgas durvju vai lūku blīves, nodrošinot slēgtās pozīcijas ar gaisa filtrācijas sistēmām, kā arī aprīkojot bunkurus ar vairākām slēptām ieejām un izejām uz aizsargātiem pazemes koridoriem. Tāpat būtisks faktors ir pēc iespējas lielāks patvertnes dziļums.
Jāņem vērā, ka pozīciju lielāka izkliede noved pie samazināta spēku blīvuma, tāpēc jāatrod inženiertehniskie risinājumi, kas ļauj ar minimālu personālu noturēt garu frontes līniju. Pozīciju izveidē jāpielieto risinājumi, kas atvieglo manevru veikšanu un sekmē proaktīvu aizsardzību, vienlaikus prioritizējot personāla izdzīvošanu. Šāda pieeja iekļauj visu aizsardzības zonas dziļuma palielināšanu robežās no 25-40 kilometriem. Savukārt savstarpējais aizsardzības līniju atstatums būs aptuveni 400-600 metru robežās.
Šāda pozīciju izveide radīs integrētus, slāņveidīgus uguns kontroles laukus, kurus var pastiprināt ar sprāgstošiem (dažāda tipa pretkājnieku un prettanku mīnām) un nesprāgstošajiem (piemēram, dzeloņstieples u.c.) šķēršļiem, kas būtu izvietoti uz iespējamām ienaidnieka piekļuves asīm, šādi izveidojot “nāvējošās kabatas” un optimizējot ierobežoto resursu izmantošanu.
Kritiski svarīgi, lai savienojamība tiktu nodrošināta starp galvenajām nocietinātajām pozīcijām un galveno pozīciju alternatīvajiem punktiem, nevis ar citām galvenajām pozīcijām. Šāda pieeja samazina risku, ka ienaidnieks, izmantojot izveidojušos “caurumu” vienā pozīcijā, var ieņemt visas nostiprinātās pozīcijas.
Tikpat fundamentāla prasība ir pretinieka maldināšana. Kā secinājuši Ukrainas bruņoto spēkie, vismaz 50% no visām pozīcijām jābūt maldinošajām pozīcijām. Fortifikācijām jāiekļauj arī infrastruktūru bezpilota sauszemes sistēmu atbalstam, piemēram, iepriekš sagatavotas pozīcijas attālināti vadāmām bezpilota sauszemes ieroču sistēmām, lai tās pārklātu vienību robežas un novērstu iespējamās plaisas pozīcijās.
Visbeidzot, aizsardzības pozīcijām ir jābūt aprīkotām ar naktsmītnēm un citām personāla dzīvošanai nepieciešamām telpām, lai nodrošinātu maksimālu vienību autonomiju gadījumos, kad vienību rotācija drošības apsvērumu dēļ ir grūti īstenojama.
Treškārt, kā norāda ukraiņu eksperti, pozīciju projektēšanā un izveidē ir jāiesaista arī to lietotāji - taktiskā līmeņa komandieri, kuri nepastarpināti vadīs savu karavīru cīņas ierīkotajās pozīcijās.
Prasība nodrošināt, ka aizsardzības pozīcijas pielāgotas konkrētajam aizsardzības konceptam un noteiktajām taktikām, tehnikām un procedūrām, norāda uz jaunu standartu, kurā skices vai projektēšanas risinājumi ir saskaņoti ar pozīciju gala lietotājiem, apstiprināti attiecīgā operacionālā līmenī un tikai pēc tam izpildīti, piesaistot būvniekus.
Šādu pieeju pozīciju veidošanā var atvieglot, uzsākot rūpnieciski ražot standarta moduļveida detaļas pozīciju ierīkošanai, ko pēcāk vienību komandieri var izmantot pozīciju būvē, pielāgojot taktiskajiem apstākļiem. Moduļveida nocietinājumu komponenšu izstrādes priekšnosacījumos jāparedz spēja attiecīgo moduli uzstādīt manuāli – gadījumos, kad pozīcijas ierīkos paši karavīri. Tāpat ikvienam atsevišķajam pozīciju ierīkošanā nepieciešamajam modulim jāparedz iespējami mazāks svars. Kā uzskata Ukrainas eksperti, komponentēm pozīciju veidošanā jābūt arī pietiekoši vieglām, lai detaļas bez problēmām varētu pārvietot kājnieki. Tāpēc šādu detaļu svars nedrīkst pārsniegt 10-15 kilogramus.
Jaunā nocietinājumu doktrīna
Kamēr karojošo pušu frontes līnijā karavīri netiks pilnībā aizvietoti ar bezpilota kaujas mašīnām, fortifikāciju izbūve un to inženierija aizvien saglabās savu nozīmi.
Visvērtīgākā resurss mūsdienu karadarbībā ir karavīrs. Lai nodrošinātu karavīra aizsardzību apstākļos, kad attīstās arvien lētākas, masveidīgākas un nāvējošākas dronu tehnoloģijas, nepieciešams inovatīvs militārās inženierijas lēciens. Eksperti norāda – ņemot vērā, ka bezpilota kaujas sistēmas kļūst noturīgākas pret elektroniskās karadarbības līdzekļu ietekmi, līdz ar tehnoloģiju attīstību palielinās to autonomija, precizitāte un manevrēšanas spējas, militārajā inženierijā par prioritāro sistēmas kodolu jānosaka personāla aizsardzība.
Kā norāda domnīcas pētnieki, ne visas karā gūtās mācības un atziņas būs tiešā veidā pārnesamas uz citiem iespējamiem kaujas laukiem. Šāda pieeja nebūs efektīva situācijās kur operacionālais dziļums ir ierobežots, sauszemes apgādes un loģistikas koridori ir kompaktāki un pretinieka militārā koncentrācija ir tuvāka. Šādos gadījumos tik dziļu aizsardzības pozīciju veidošana var izrādīties neiespējama.
Visbeidzot, neraugoties uz militārās inženierijas nozīmi kaujas laukā, dronu karadarbības apstākļos, ir svarīgi atzīt, ka šķēršļiem un fortifikācijām jābūt integrētām ar visaptverošu izlūkošanas un iesaistes sistēmu. Bez efektīvas novērošanas un savlaicīgas reaģēšanas spējām fortifikācijas riskē kļūt par slazdiem pašu karavīriem, kuriem jānodrošina to aizsardzība.
