"CEPA": Vai Ukraina atteiksies no savas zemes? Armija brīdina par sekām

Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim ir daudz ierobežotākas iespējas nekā Kremļa vadonim, runājot par miera līguma vai pamiera noslēgšanu. Lai gan viņš jau ir skaidri norādījis, ka kā valsts vadītājs nepakļausies Putina grandiozajām prasībām, starptautiskais spiediens joprojām saglabājas augsts. Šāds Zelenska atteikums nav tikai tādēļ, ka Kremļa nosacījumus viņš uzskata par pilnīgu kapitulāciju. Putinam ir iespējas pavēlēt savai armijai atkāpties un noteikti viņš spēj apspiest jebkādu sabiedrības pretestību, bet Ukrainai tas ir pavisam citādi.

Sabiedrības atbalsts ir centrāls jautājums Ukrainas valdībai. Aptaujas rāda, ka trīs ceturtdaļas ukraiņu nepieņem Krievijas drastiskās prasības atdot vēl neieņemtās teritorijas apmaiņā pret mieru. Pēc milzīgajiem upuriem — iespējams, jau tuvu pusmiljonam kritušo un smagi ievainoto — valdībai jāņem vērā ne tikai Krievijas, ASV un Eiropas sabiedroto nostāja, bet arī savas tautas griba.

Ir vēl viens aspekts, ko Rietumos reti apspriež — armijas viedoklis. Ukrainas bruņotie spēki ir kritiski svarīga un ietekmīga sabiedrības daļa. Tieši viņi ir izējuši asinis, zaudējuši draugus un biedrus. Tieši Ukrainas bruņoto spēku vienībām būtu jāatkāpjas no Donbasa “cietokšņpilsētām” uz daudz neizdevīgākām pozīcijām.

Ukrainas dronu vienību komandieris, tiešs un atklāts pulkvedis Vadims “Maģārs” Brovdi publiskoja videouzrunu, brīdinot par šādu soli. Viņš uzsvēra, ka karš šogad nebeigsies un ka Ukrainas spēki ir pozīcijās, kas ļaus piespiest Krieviju pie sarunu galda Kijivas noteiktajos rāmjos vēlāk. Viņa vārdi bija draudīgi — jebkura vienošanās, ko armija uzskatīs par netaisnīgu, var izraisīt pretreakciju. “Neviens pasaulē nespēj salauzt miljonu lielu armiju,” viņš sacīja.

Kāds pulkvežleitnants, kurš vēlējās palikt anonīms, uzdeva kritisku jautājumu: “Par ko mēs tirgojam teritorijas? Kramatorska un Slovjanska nav vienkārši pilsētas — tā ir vesela cietokšņu sistēma. Mums nāktos atkāpties un visu būvēt no nulles.”

Seržants Jevgeņijs Maliks, kurš aizstāvēja Mariupoli un pavadīja divarpus gadus Krievijas gūstā, brīdina par ilūzijām: “Mani draugi cīnās Donbasā, un es gribu, lai viņi atgriežas dzīvi. Taču man nav ne mazāko šaubu, ka, ja Ukraina atdotu Donbasu, jau nākamajā dienā krievi virzītos tālāk, laužot jebkādus līgumus ar smieklīgiem ieganstiem. Mēs to jau esam piedzīvojuši — un tas atkārtosies.”

Drošības centra “Sahaidačnija” direktore Lesja Ogrizko saka: “Visa diskusija par teritoriālu piekāpšanos parāda, ka esam iegrūsti Krievijas naratīvā — šis karš tiek interpretēts tā, it kā tas būtu par zemi. Bet paskatoties uz pasaulē lielāko valsti kartē, ir skaidrs, ka Krievijai nevajag vairāk teritorijas. Šis karš ir par Ukrainas valstiskumu un suverenitāti. Ja Tramps nevēlas atkārtot Obamas kļūdu — pieņemt Krimas aneksiju un iedrošināt Putinu uz tālāku eskalāciju —, viņam jābūt pietiekami saprātīgam, lai neiekristu tajā pašā slazdā.”

Prezidents Zelenskis ir uzsvēris, ka Krievijas “uzvaras” nemaz nav uzvaras. No 2014. līdz 2021. gadam Krievija sagrāba ap 7% Ukrainas teritorijas, 2022. gadā — vēl 13–20% (tobrīd kopā līdz 27%), bet no 2023. līdz 2025. gadam — tikai ap 1%.

Lielbritānijas dienesti lēš, ka pašreizējā tempā Krievijai pilnībā okupēt visus četrus tās pieprasītos apgabalus prasītu vairāk nekā četrus gadus un vēl divus miljonus kritušo un ievainoto.

Ukraina nav vienīgā karojošā puse, kurai jāpieņem smagi lēmumi — to labi zina arī Putins un viņa Kremļa padomnieki.