Pirmie signāli, ka Krievija gatavojas militārai agresijai pret Ukrainu, parādījās jau 2021. gada pavasarī. Šīs bažas pastiprināja fakts, ka jau tā gada martā Krievija mērķtiecīgi un masveidā savilka savus bruņotos spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Tāpat situācija toreiz saasinājās Krievijas separātistu kontrolētajā Austrumukrainā. Lai arī Donbasa reģionā bija izsludināts uguns pārtraukšanas režīms, tas no Krievijas puses regulāri tika pārkāpts, speciāli provocējot sadursmes un ikdienu nogalinot vai ievainojot kādu Ukrainas karavīru. “Sargs.lv” laika līnijā atskatās uz svarīgākajiem notikumiem, kas noveda līdz Krievijas sāktajam pilna apmēra karam Ukrainā.
Papildus pastiprinātajai Krievijas bruņoto spēku un tehnikas savilkšanai Ukrainas pierobežā Kremlis 2021. gada pavasarī arī draudēja rietumvalstīm, aicinot tās neatbalstīt Ukrainas bruņotos spēkus ar tehnikas piegādēm, karavīru apmācību un cita veida palīdzību. Krievija šo situāciju kārtējo reizi izmantoja savā labā, norādot, ka šādi tieši Rietumi ir tie, kas provocē iespējamo militāro konfliktu, kurā Krievijai varētu būt jāiesaistās, lai sevi pasargātu.
Kā liecināja ASV satelītattēli, jauni Krievijas spēki un tehnika pie Ukrainas robežas tika savilkti atkal 2021. gada novembrī, kas papildināja jau tur iepriekš izvietotos spēkus.
Ukrainas tuvumā nu jau bija daudzas Krievijas armijas vienības, kas aprīkotas ar “T-80U” kaujas tankiem un pašgājēju artilēriju, kam vēlāk pievienojās arī tuvās darbības raķešu sistēmas “Iskander”.
2021. gada novembrī ASV prezidents Džo Baidens arī pirmo reizi brīdināja pasauli, ka visi Krievijas sagatavošanās darbi un militārās aktivitātes Ukrainas tuvumā liecina: Vladimirs Putins var pavēlēt uzbrukumu Ukrainai uzsākt jau 2022. gada sākumā. Pērnā gada novembra beigās arī ASV izlūkdienesti norādīja, ka atlicis maz laika, lai novērstu Krievijas potenciālo iebrukumu Ukrainā.
2021. gada decembra sākumā ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dalībvalstu tikšanās laikā Stokholmā tikās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, aicinot Krieviju neuzsākt militāru agresiju pret Ukrainu.
Kā norāda eksperti, šīs Krievijas nereālie noteikumi faktiski bija vien iegansts, lai varētu paziņot, ka NATO un ASV nav gatavas sadarboties, tāpēc Kremlim jāturas pie iepriekšējā plāna.
NATO valstis bija vienisprātis, ka šāds Krievijas ultimāts ir nepieņemams un par “prasībām” pat nav vērts diskutēt pēc būtības. Interesanti, ka šīs prasības neietvēra nekādas saistības pašai Krievijai, faktiski tās paredzēja Eiropas sagatavošanu jaunai Krievijas ofensīvai, kamēr NATO aizsardzība tiek neitralizēta.
Lai arī NATO skaidri norādīja, ka šos Krievijas noteikumus negrasās pat apspriest, 2022. gada sākumā gan ASV, gan citu NATO valstu amatpersonas mēģināja veidot konstruktīvu dialogu ar Krieviju.
Par spīti Krievijas centieniem NATO sašķelt alianses dalībvalstis šajā laikā kļuva vēl saliedētākas un vienojās, ka palīdzēs Ukrainai, vajadzības gadījumā arī sūtot ieročus un sniedzot cita veida atbalstu. Krievija ar šādu soli nebija rēķinājusies, taču joprojām neizrādīja iniciatīvu eskalēto situāciju risināt diplomātiskā ceļā.
Tikmēr V. Putins spēra nākamo soli situācijas saasināšanā, paziņojot, ka, ja Ukraina kādreiz iestāsies NATO, tad tas varētu būt par pamatu karam starp Krieviju un aliansi.
Turpinājās arī krievu armijas spēku nostiprināšanās Ukrainas tuvumā, un 2022. gada sākumā pie Ukrainas robežām izvietoto Krievijas karavīru skaits jau pārsniedza 100 000.
2022. gada 19. februārī ASV prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Krievija, visticamāk, nolēmusi iebrukt Ukrainā un ka tas varētu notikt jau tuvāko dienu laikā. Krievijas propagandas kanāli tikmēr strādāja ar pilnu jaudu, gatavojot augsni iebrukuma attaisnošanai – Kremlis īstenoja dezinformācijas kampaņas, kurās apsūdzēja Ukrainu uzbrukuma Krievijai plānošanā, lai tādējādi radītu ieganstu Krievijas iebrukumam kaimiņzemē.
2022. gada 21. februārī arī ASV izlūkdienesti ziņo, ka pēc viņu rīcībā esošās informācijas V. Putins ir devis pavēli iebrukt Ukrainā.
Tikmēr Rietumvalstis paziņoja – ja Krievija iebruks Ukrainā, tam sekos bargas sankcijas un NATO vēl vairāk stiprinās alianses Austrumu flangu.
21. februārī V. Putins paziņoja, ka atzīst tā dēvēto Doņeckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību, neraugoties uz rietumvalstu brīdinājumiem, ka šāds solis var novest pie jaunām sankcijām.
Tajā pašā vakarā Krievijas diktators uzdeva Krievijas Aizsardzības ministrijai nodrošināt, lai Krievijas bruņotie spēki uzturētu mieru šajās teritorijās, kuru "neatkarību" Krievija atzinusi. Šis dekrēts nozīmēja oficiālu Krievijas armijas ievešanu šajās jau iepriekš faktiski okupētajās Ukrainas austrumu teritorijās.
Visbeidzot 24. februāra rītā V. Putins Krievijas telekanālā "Rossija-24" teica uzrunu krievu tautai, paziņojot, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, aicinot Ukrainas armiju "'nolikt ieročus". Patiesībā tas nozīmēja kara sākumu.
Savā runā viņš sacīja, ka Krievijas militārās operācijas mērķis ir nodrošināt Ukrainas "demilitarizāciju" un ka visi Ukrainas karavīri, kas noliks ieročus, varēs droši atstāt kaujas zonu. Diemžēl nekas no Putina solītā netika pildīts, un šis asiņainais, Ukrainas civiliedzīvotājus un infrastruktūru iznīcinošais karš turpinās jau gadu.