Balstoties uz Stratēģisko un starptautisko studiju centra (CSIS) šī gada septembrī publicēto pētījumu “Karš un mūsdienu kaujas lauks”, piedāvājam ieskatu svarīgākajās atziņās un vērojumos par laikmetīgo karadarbību. Pirmā rakstu sērijas daļa tika veltīta tam, kā mūsdienu karadarbība pārveido globālo varas līdzsvaru un sabiedrības noturību, savukārt šajā pārskatā pievēršas pašam kaujas laukam - tehnoloģijām, taktikām un inovācijām, kas maina kara norisi. No tīklveida vadības sistēmām un precīzā trieciena raķetēm līdz mākslīgajam intelektam, autonomajiem ieročiem un kosmosa operācijām.
Kaujas lauka galvenais ierocis – informācija
Mūsdienu karadarbībā vairs nenotiek klasiskas armiju cīņas plašās frontēs. Tā vietā norisinās lokāli konflikti, izmantojot modernas tehnoloģijas, dronus un kiberuzbrukumus. Kaujas laukā, kādu to pazīstam mūsdienās, viss ir savienots, izmantojot tīklus jeb sistēmas, kas savieno karavīrus, bruņu tehniku, lidaparātus, satelītus un citus komponentus vienā informācijas tīklā. Tīkls šajā kontekstā nozīmē digitālas komunikācijas saites, kas reāllaikā apmainās ar datiem, piemēram, kur atrodas ienaidnieki, un kādas darbības tie veic.
Parasti karā uzvar tā valsts, kas spēj visātrāk apkopot informāciju, to apstrādāt un precīzi uzbrukt. To lieliski ilustrē Ukrainas pieredze – 2022. gada oktobrī neliels skaits Ukrainas jūras spēku dronu uzbruka Krievijas Melnās jūras flotei Sevastopolē. Šie droni bija savstarpēji savienoti, izmantojot kopīgas vadības un mērķēšanas sistēmas. Katrs no tiem nosūtīja datus cits citam, kā arī operatoriem uz sauszemes, ļaujot efektīvi veikt kopīgu uzbrukumu. Tā rezultātā tika bojāti vairāki kuģi un Krievija bija spiesta pārvietot savu floti.
Mūsdienu armijas pamatā tiek veidotas ap šiem savienotajiem tīkliem. Piemēram, ASV armija ir izveidojusi īpašus formējumus, kas apvieno tradicionālo kaujas darbību ar kiberoperācijām, satelītu izsekošanu un elektronisko karadarbību. Šajās vienībās radaru sistēmas, satelīti un tālas darbības rādiusa raķetes ir savienotas kopā, lai tās varētu nekavējoties apmainīties ar informāciju. Radara stacijas funkcija ir atklāt apdraudējumu, satelīts to apstrādā, savukārt raķešu palaišanas sistēma simtiem kilometru attālumā to iznīcina. Būtiski, ka šis process notiek vien dažu sekunžu laikā.
Ukrainā šāda veida tīklu kaujas ir ļāvušas mazākām vienībām pārspēt lielākus Krievijas spēkus. Karavīri uz sauszemes izmanto dronus, lai pamanītu ienaidnieka mērķus, augšupielādētu datus koplietojamās digitālajās kartēs un gandrīz nekavējoties saņemtu uguns atklāšanas pavēles. Tas ir pārvērtis parasto artilēriju par precīzu, ātri reaģējošu ieroci. No otras puses, Krievijas vecākās sistēmas balstās uz lēnākām komandķēdēm un mazāk precīzu mērķēšanu, kas bieži vien ir padarījis to triecienus mazāk efektīvus.
Pateicoties šiem tehnoloģiskajiem jauninājumiem, mūsdienu kaujas laukā virsroka vairs nav tai pusei, kurai ir visvairāk karavīru vai tanku, bet gan tai, kura spēj redzēt, pieņemt lēmumus un rīkoties visātrāk. Tīklā savienota armija var uzbrukt no sauszemes, gaisa, jūras, kosmosa vai kibertelpas vienlaikus. Ātrums, komunikācija un koordinācija ir guvušas lielāku vērtību nekā armijas skaitliskais pārspēks.
Sauszemes operāciju loma paliek nemainīga
Pat modernajā tehnoloģiju un tīklu karadarbības laikmetā kara iznākumu joprojām nosaka tas, kas notiek uz sauszemes. Sauszemes kontrole nozīmē ne tikai teritorijas ieņemšanu un noturēšanu, bet arī galveno infrastruktūras elementu – ceļu, elektrotīklu, ostu, dzelzceļu, lidlauku un sakaru centru – aizsardzību un izmantošanu. Šie objekti kalpo kā savienojošie punkti, kas nodrošina koordinētu darbību visos pārējos kara domēnos: gaisā, jūrā, kosmosā un kibertelpā.
Ukrainā sauszemes teritoriju kontrole bieži nozīmē arī kontroli pār ienaidnieka spēju redzēt, sazināties un cīnīties. Piemēram, Ukrainas triecieni Krievijas spēku izmantotajiem lidlaukiem Berdjanskā un Luhanskā ievērojami ierobežoja Krievijas gaisa atbalstu frontes zonā, samazinot dronu un helikopteru izlidojumus. Līdzīgi uzbrukumi Krimā esošajiem sakaru centriem traucēja Krievijas komandvadības un mērķēšanas sistēmu darbību. Tas norāda, ka sauszemes infrastruktūras kontrole vai ietekmēšana var dot būtiskas priekšrocības.
Mūsdienās sauszemes spēki dara daudz vairāk, nekā tikai cīnās ar tankiem un šaujamieročiem. Tagad tie var ietekmēt kibertīklus, satelītus un pat elektronisko sakaru līnijas. Piemēram, karavīrs ar dronu un planšetdatoru var identificēt mērķi, nosūtīt tā koordinātas uz raķešu palaišanas iekārtu simtiem kilometru attālumā un dažu minūšu laikā veikt triecienu. Armijas izmanto arī elektronisko karadarbību, lai bloķētu ienaidnieka saziņu un radarus, tādējādi pasargājot savus karavīrus no atklāšanas.
Kontrole pār sauszemes teritoriju ir izšķiroša, jo tieši tur dzīvo cilvēki un atrodas resursi, kuru pārvaldība bieži vien nosaka kara gaitu. Karadarbībā nozīme ir ne tikai kaujām, bet arī tam, cik efektīvi tiek uzturēta valsts darbība. Ceļu atvēršana, elektroapgādes atjaunošana un piegāžu nodrošināšana frontē var būt tikpat nozīmīga kā taktiska uzvara kaujas laukā.
Ukrainas un Izraēlas kara pieredze rāda, ka arī civilās infrastruktūras noturība ir būtisks faktors valsts izdzīvošanā. Spēja atjaunot elektrostacijas, slimnīcas un transporta līnijas pat pastāvīgu uzbrukumu apstākļos ļauj šīm valstīm saglabāt pretošanās spēju daudz ilgāk, nekā pretinieks bija paredzējis.
“Jaunais raķešu laikmets”
Ugunsspēks joprojām ir vispostošākais spēks mūsdienu karadarbībā. Artilērija, raķešu un pretraķešu sistēmas rada lielāko daļu postījumu un zaudējumu kaujas laukā. Ukrainas pieredze rāda, ka aptuveni 80% abu pušu zaudējumu rodas tieši artilērijas un raķešu triecienu rezultātā. Pat dronu un modernu vadības sistēmu laikmetā šie ieroči saglabā savu statusu kā “kaujas karaļi”.
Mūsdienu karadarbības būtiskākā iezīme ir precizitāte. Gandrīz katru raķeti vai aviācijas bumbu vada satelītu navigācijas sistēmas, kas ļauj trāpīt mērķī ar dažu metru precizitāti. Eksperti to dēvē par “jauno raķešu laikmetu”. Lielvalstis strauji paplašina savu precīzo triecienieroču arsenālu. Piemēram, ASV budžets tālās darbības rādiusa sistēmām ir pieaudzis no aptuveni 4 miljardiem ASV dolāru 2010. gadā līdz vairāk nekā 12 miljardiem, kas tiek prognozēti 2026. gadā. Šī tendence atklāj, cik nozīmīga un reizē dārga kļuvusi precīza ugunsspēka pielietošana mūsdienu karadarbībā.
Raķešu karadarbība ir izplatījusies tālu pāri tradicionālo kaujas lauku robežām. 2024. gada aprīlī Irāna veica līdz šim vērienīgāko kombinēto uzbrukumu Izraēlai, palaižot aptuveni 170 dronus, 120 ballistiskās raķetes un 30 spārnotās raķetes. Lielāko daļu no tām iznīcināja Izraēlas daudzslāņu pretgaisa aizsardzības sistēma, kurā ietilpa “Iron Dome”, “David’s Sling” un “Arrow” sistēmas. Šis notikums parādīja gan mūsdienu pretgaisa aizsardzības spēku, gan tās ierobežojumus, jo katras pārtvertās raķetes izmaksas ir milzīgas, kamēr uzbrūkošie droni un raķetes tiek ražoti salīdzinoši lēti.
Lai stātos pretī arvien biežākajiem raķešu un dronu uzbrukumiem, tiek meklēti jauni aizsardzības risinājumi. Viena no iespējām ir virzītās enerģijas ieroči – augstas jaudas lāzeri un mikroviļņu sistēmas, kas spēj gandrīz acumirklī iznīcināt ienākošo apdraudējumu, turklāt ar ļoti zemām izmaksām. Otrs attīstības virziens ir kosmosā balstīta aizsardzība, kur satelīti atklāj, izseko un pat palīdz pārtvert raķetes. Tas ilustrē, kā robeža starp kosmosu un kaujas lauku sāk pakāpeniski izzust vēl tiešākā izpratnē.
