Krievijas karš Ukrainā radīja Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam nevēlamu pretreakciju – tā vietā, lai nepieļautu NATO paplašināšanos, Somija un Zviedrija pieteica savu dalību transatlantiskajā aliansē. Lai gan vairums dalībvalstu abu valstu uzņemšanu ratificēja ļoti ātri, Turcija un Ungārija aizvien to nav izdarījušas. Portāls “Sargs.lv” kopā ar Latvijas Radio Baltijas Aizsardzības koledžas rīkotajā konferencē par Krieviju aicināja uz sarunu Zviedrijas aizsardzības ministru Polu Jonsonu (Pål Jonson), lai noskaidrotu, kā Zviedrija redz domstarpību pārvarēšanu ar Turciju, kas šobrīd visvairāk iebilst pret Zviedrijas uzņemšanu NATO, un kādai jābūt Zviedrijas lomai eiroatlantiskās telpas drošībā.
Kā karš Ukrainā ir mainījis Zviedrijas sabiedrības attieksmi par valsts ārējo drošību?
Pirmkārt, ir daudz lielāks atbalsts paplašināt mūsu bruņotos spēkus. Zviedrijas sabiedrībā ir novērojama daudz lielāka pilsoniskā aktivitāte brīvprātīgi iestāties militārajās vienībās kā nacionālās drošības spēki. Otrkārt, ir palielinājies sabiedrības atbalsts dalībai NATO. Pirms kara tie bija aptuveni 30 %, bet tagad šis atbalsts pieaudzis līdz 70%.
Kādēļ Zviedrijai ir svarīgi pievienoties NATO, vai pastāv kādi draudi no Krievijas?
Mēs apzināmies, ka Krievijai ir maz iemeslu neizmantot militāro spēku un Krievija vienmēr ir gatava uzņemties lielus militārus un politiskus riskus. Mēs redzam nelegālu, nepamatotu brutalitāti, ko Krievija izmanto pret Ukrainu, kas licis mums pārdomāt savu stratēģiju.
Vēl viens fakts ir tas, ka NATO atbalsta savus partnerus un aizsargā savus sabiedrotos. Ukraina, tāpat kā Zviedrija un Somija bija NATO partneri, bet ja mēs vēlamies 5. pantu un kopēju aizsardzību, labāk ir iestāties NATO, tāpēc, ka pastāv noteikta atšķirības starp dalību un partnerību.
Vai Zviedrijas vēlme pievienoties NATO ir palielinājusi citu valstu aktivitāti Zviedrijā?
Mēs apzināmies, ka Krievija neatbalsta Zviedrijas un Somijas pievienošanos NATO. Es domāju, ka šīs ir nevēlamas un neplānotas sekas Krievijai pēc tās uzsāktā kara, taču Zviedrijas lēmumi tiek pieņemti Zviedrijā nevis Maskavā, un mēs darīsim to, kas būs labāk mūsu aizsardzībai. Un mēs vēlamies kopā ar Somiju pievienoties NATO.
Vai ir novērots apdraudējums no Irānas un Ķīnas?
Mēs apzināmies, ka Krievija un Ķīna ir noslēgušas neierobežotu partnerību. 4. februārī viņi izteica kritiku par tālāku NATO izplešanos, taču Eiropas standarti un vērtības balstās uz katras valsts neatkarību pieņemt savus lēmumus un mēs domājam, ka tas ir ļoti svarīgs Eiropas drošības princips pie kura mēs strādājam kopā ar citām valstīm.
Kāda būtu Zviedrijas loma, veidojot Baltijas drošības arhitektūru?
Mēs protams vēlamies pievienoties NATO, lai saņemtu drošības garantijas, taču arī mēs paši esam gatavi sniegt drošības garantijas. Mērķis ir nodrošināt drošību reģionā. Es domāju, ka mums ir resursi un spējas, kas var padarīt NATO spēcīgāku. Mums ir spēcīgas zemūdens spējas, mums ir diezgan attīstīti jūras spēki ar pretkuģu raķešu spējām, kā arī mums ir spēcīga pretgaisa aizsardzība, tostarp apgādāta ar “Patriot” pretgaisa aizsardzības sistēmām un “Gripen” iznīcinātājiem. Arī mūsu militārā industrija ir ļoti attīstīta, jo reģionā nav citas valsts, kurā ir desmit miljoni iedzīvotāju un kura pati nespētu uzbūvēt zemūdenes vai iznīcinātājus. Mums ir arī gana lielas zināšanas par Krievijas spējām.
Liels ieguvums būs no Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības. Tā būs vienota drošības arhitektūra miera, krīžu un kara laikā. Mēs visi būsim daļa no NATO un mēs visi būsim integrēti vienotajā NATO drošības plānošanas sistēmā, kas nodrošinās stabilitāti reģionā un mūs visus padarīs spēcīgākus.
Pašlaik Ukrainas valdība lūdz Rietumvalstu līderiem iznīcinātājus, vai Zviedrija uz to ir gatava?
Es neizslēdzu šādu iespējamību nākotnē, bet mums pašiem tie ir ļoti nepieciešami, lai pilnībā sargātu Zviedriju. Skatoties uz Krievijas sauszemes spēkiem, tie pēc gada, kas aizvadīts karojot, ir kļuvuši ļoti novājināti, ciešot lielus bruņojuma, karavīru un tālās darbības raķešu zaudējumus. Taču Krievijas gaisa un jūras spēku spējas ir palikušas gandrīz neskartas. Tieši tādēļ mums ir grūti atdot savus iznīcinātājus, mums tos vajag, lai aizsargātu savas mājas.
Kāds ir jūsu plāns domstarpību risināšanā ar Turciju, lai iestātos NATO?
Madridē mēs noslēdzām trīspusējo attiecību vienošanos starp Zviedriju, Somiju un Turciju, un mēs darām ko varam, lai izpildītu vienošanos, taču tas paliek arī pašas Turcijas iekšējais jautājums vai parlaments ratificēs mūsu dalību. Mēs esam gatavi, cik vien iespējams ātri iestāties aliansē.
Kādas problēmas pastāv attiecībās ar Turciju?
Šo jautājumu vajadzētu uzdot Turcijai. Mēs vēlamies konstruktīvu dialogu ar Turciju, kā arī mēs realizējam mūsu vienošanos daļu, tas ir viss ko es varu teikt.
Gotlande ir stratēģiski nozīmīga teritorija Baltijas reģiona drošībai, vai sabiedroto valstu spēki tiktu izvietoti Gotlandē, pēc tam, kad Zviedrija pievienotos NATO?
Mēs esam gatavi sadarboties ar NATO jebkurā veidā, taču tagad to ir pāragri teikt. Mēs vēlētos no sākuma iekļūt NATO un tikai tad ķerties klāt detaļām. Mēs apzināmies, ka Gotlandei ir stratēģiska pozīcija, Baltijas jūras vidū un tas kurš kontrolē Gotlandi, kontrolē lielu daļu Baltijas jūras, bet mūsu devums NATO tiks noskaidrots pēc pievienošanās, mūsu galvenais uzdevums ir kļūt par daļu no NATO.
