Viedoklis: Militārais pacifisms

"Redzot notikumus Bučā un Irpiņā, es sapratu, ka Latvijas gadījumā sievietei kara laikā drošākā vieta būs frontē ar triecienšauteni rokās starp saviem dienesta biedriem," spilgti iezīmējās motivācija, kas vienlaikus parādīja gan Krievijas draudu klātbūtni, gan nianses, kas skaudri apliecināja papildu ciešanas, ko sievietes var pieredzēt kara laikā. Šie vārdi atklāja arī to, cik stipri mainījusies motivācija kopš brīža, kad es devu zvērestu 2013. gada decembrī.

Esmu daļa no pēdējās Latvijas zemessargu un karavīru paaudzes, kuras lēmumu rekrutēties neietekmēja Krievijas agresija pret Ukrainu. Tolaik situācija bija kardināli atšķirīga; lai gan bija izskanējušas pirmās vēsmas par starptautiskās politikas paradigmas maiņu, militārais dienests tika uztverts kā kaut kas tāls, zināma nodeva vēsturei ar mērķi vai nu cīnīties kaut kur Tuvajos Austrumos, vai arī piepildīt savas vēlmes "paspēlēt kariņu" mežā. Pirms gandrīz desmit gadiem man bieži jautāja, kāpēc esmu izvēlējies Zemessardzi, un gribēja zināt: "Ar ko tad jūs karosiet?"

2014. gadā pasaule sagriezās kājām gaisā – aizvien biežāk jaunajiem zemessargiem parādījās motivācija aizsargāt Latviju. Draudi kļuva reāli. 2014. gada laikā paralēli apmeklēju pamatmācības un ar augošu izpratni vēroju brīvprātīgo kaujas Donbasā, kiborgus Doņeckas lidostā, "Azov" kaujas pie Mariupoles.

Visdrīzāk karot negrib arī Jānis vai Līga, kas nav apmeklējuši militārās mācības, taču karavīri ir daudz lielāki pacifisti nekā tie, kas neko par militāro dienestu nezina. Pastāv būtiska atšķirība starp vājumu un miermīlību. Vājums ir īpašība, atkarīgs stāvoklis attiecībā pret draudiem. Miermīlība turpretī ir izvēle, kuras pamatā ir spēja vardarbību pielietot, taču lēmums to novērst. Vājš var būt mūžīgi, par miermīlīgu ir jākļūst. Karavīri ir miermīlīgi, jo var, bet negrib karot. Vismaz ne pa īstam.

Te nav vietas mūžīgajam "mēs esam NATO, un ir kodolieroči, gan jau būs labi". Vājums ir dažāds. Brīdī, kad mājā iebrūk zagļi, nesagatavotam saimniekam atliek tikai lūgt žēlastību. Tajā pašā laikā situācija, kad saimniekam rokās ir automāts, nav stipri labāka, ja mājā ielauzušies pusaugu huligāni, kurus uz vietas nošaut būtu absurdi. Krievijas zaļo cilvēciņu dēļ uz Krievijas teritoriju bumbu neviens nemetīs.

Personīgi man nepatīk Jānis un Līga. [1] Jānis vairāk. Lai cik viņi būtu jauki, pilsoniski aktīvi un inteliģenti cilvēki, viņu pozīcija "pievērt acis un neredzēt" man atgādina tos, kas atteicās vakcinēties pret Covid-19. Kara gadījumā Jānis un Līga tik un tā būs jāevakuē, jāglābj vai pat pēdējā mirklī jāmēģina viņus mācīt, kaut arī abi reiz tika paziņojuši, ka "viņiem ir vienalga un viņi negrib". Tur, kur ir karš, nav neitralitātes. Par savām problēmām primāri mums jāparūpējas pašiem, un tikai tad var lūgt palīdzību. Ukraina tam ir spilgts piemērs.

Otrkārt, Nacionālo bruņoto spēku pamatuzdevums nav karot. NBS pamatuzdevums ir karu novērst jau iepriekš. Katrs militārā budžeta eiro atsver tūkstošus, kas citādi tiktu iztērēti, atjaunojot sagrautu infrastruktūru un gadu desmitiem maksājot pensijas veterāniem un cietušajiem. Laikā, kad pie robežas ir agresors, katrs militāri mācīts cilvēks stiprina atturēšanas spēju. Jānim varbūt būs jāturpina programmēt IT nozarē, un Līga varēs drukāt mācību materiālus izdevniecībā, taču viņu iepriekšējā sagatavotība viņus gan ļaus iekļaut aizsardzības sistēmā, gan sniegs tiem iespēju parūpēties par sevi un citiem, "ja visi striķi trūks".

Kopumā es domāju, ka dzīvojam labā valstī un sabiedrībā, un es gribu, lai tā turpinās. Man liekas, ka līdzīgi jūtas arī Jānis un Līga, taču viņu izvēle palielina iespēju situācijai mainīties. Vai nu viņi to apzinās un atbalsta, vai liekuļo; šaubos, ka pēc kara Ukrainā kāds vēl var teikt, ka "nezināja, kā ir patiesībā". Novembrī man ar sievu jāiet uz operu un valsts svētkos jādzer šampanietis. Ja nu pēkšņi sākas krīze un mani atsauks dienestā, savu pienākumu es pildīšu, bet tas neaizliegs man katram ieskatīties acīs un pajautāt: "Kur tu biji brīdī, kad to varēja novērst?"

[1] Protams, Līga varbūt ir vienīgā apgādniece saviem bērniem un Jānim ir iedzimta sirds problēma – tomēr tie ir izņēmumi, un tas nemazina viņu atbildību sagatavoties, kaut vai saliekot savu 72 stundu somu. Par to vairāk – šeit. 

* Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās. Nesen R. Rasums absolvējis arī Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, iegūstot leitnanta pakāpi.