Kāpēc krievi jorpojām “norij” propagandu?

Turklāt šāda situācija saglabājas, neskatoties uz to, ka tā dēvētās “speciālās operācijas” mērķi iedzīvotājiem ir tikai miglaini saprotami un Krievija varas iestādes nonāk pretrunās, cenšoties skaidrot, ko īsti vēlas Ukrainā sasniegt. Piemēram, kamēr Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sacīja, ka Kremļa uzsāktā kara mērķis ir "izbeigt ASV dominēšanas kursu pasaulē", tikmēr Krievijas diktators Vladimirs Putins atgriezās pie mantrām par "palīdzību Donbasa iedzīvotājiem".

Lai saprastu, kas liek krieviem ticēt absolūti iracionālām un neloģiskām idejām, ir svarīgi atsaukt atmiņā izplatītākos psiholoģiskās aizsardzības mehānismus, pie kuriem Krievijas iedzīvotāji turas jau daudzus gadus.

Jau pirms sešiem gadiem K. Kirillova rakstīja, ka krievu vairākuma galvenā reakcija uz jebkādu dzīves kvalitātes pasliktināšanos ir vēlme par katru cenu atgūt zaudētā komforta sajūtu, drošības sajūtu un stabilitāti. Pilnīgas bezspēcības un izredzes trūkuma stāvoklī šī vēlme kļūst par galveno psiholoģisko atbalstu, un tāpēc šīs pēc būtības iluzorās sajūtas zaudēšana cilvēkus biedē vairāk nekā jebkāds reāls zaudējums.

Politologs Andrejs Koļesņikovs, runājot par sabiedrības attieksmi pret protestiem Alekseja Navaļnija aizstāvībai, atzīmēja, ka konformisms kļūst arvien agresīvāks. Tā mērķis ir pēc iespējas ātrāk veidot populāru piekāpību, kad krievu cilvēki saskaras ar katru jaunu oficiālo darbību, kas apdraud viņu labklājību, un ir trīs veidi, kā to panākt.

Pirmkārt, jācenšas, ja iespējams, norobežoties no varas iestāžu mērķgrupām. Ikreiz, kad represijas ir vērstas pret noteiktām cilvēku kategorijām, vai tie būtu Jehovas liecinieki, Alekseja Navaļnija atbalstītāji, Krimas tatāri, kravas automašīnu vadītāji, pensionāri, daudzi cenšas norobežoties.

Otra metode, kad mēģinājums norobežoties ir cietis neveiksmi, ir censties pārliecināt sevi, ka patiesībā nekas nav mainījies, un jaunā situācija patiesībā ir diezgan panesama. Spilgts piemērs šādai realitātes noliegšanai bija kara uzliesmojums Ukrainā 2014. gadā. Daudzi krievi, pretēji acīmredzamiem faktiem, izmantoja propagandas tēzi, ka “krievi nepiedalās šajā karā”, neskatoties uz pierādījumiem, kas skaidri norādīja uz pretējo.

Visbeidzot, ja arī šī tehnika neizdodas, trešā metode ir mēģinājums pārliecināt sevi par vēl vairāku ierobežojumu, aizliegumu un zaudējumu pareizību un nepieciešamību, kas izriet no “nenotikušā” notikuma. Šajā gadījumā cilvēki cenšas sevi pārliecināt, ka vēl viens trieciens normālai dzīvei bija vajadzīgs, pareizs un veikts viņu pašu labā. Šīs domas vadīti, viņi cenšas rast jebkādu izskaidrojumu tam, kas notiek, nepievēršot uzmanību par to ticamību.

Arī krievu sociologs Grigorijs Judins ir tādās pašās domās. Intervijā starptautiskajai raidorganizācijai “Voice of America” viņš atzīmē, ka "šodien Krievijā visi zina visu", taču baidās sev to atzīt, jo nesaprot, kā ar to sadzīvot.

Tādējādi Krievijas propagandistiem nav sevi jānoslogo ar pārmērīgu satura loģiku – propagandas patērētāji jebkurā gadījumā ar prieku satver jebkuru iespēju noticēt tam, kam psiholoģiski ir ērti ticēt.

Šādas psiholoģiskas vajadzības ir raksturīgas absolūti visiem, ne tikai krieviem. Tiesa, Krievijā tās ir izteiktākas, un aizstāj daudzas iespējas, kā cilvēkiem reaģēt uz neparastiem apstākļiem. Protams, šādas sabiedrības prasības ir visnotaļ tīkamas Krievijas varai un atvieglo propagandistu darbu.

Tomēr arī valstij ir robežas – krievi var paciest oficiālo stāstījumu, bet arī viņiem ir savas sarkanās līnijas. Viena no tādām ir valsts neiejaukšanās iekšzemes jomā. Ierēdņi var darīt to, kas viņiem patīk, bet ar indivīdiem, kuri pārliecina sevi, ka “nekas nav mainījies”, “tas mani neskars” vai “tā vajadzēja”, bet ne ar visu sabiedrību vienlaikus.

Tāpat arī valsts mēģinājums paaugstināt pensionēšanās vecumu. Bija skaidrs, ka cenu par šo polisi maksās visi, padarot standarta distancēšanās un noliegšanas metodes neiespējamas.