Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī daudzas ārējās balsis ir vērsušās pie Krievijas iedzīvotājiem, lūdzot viņus iziet ielās, protestēt, izaicināt Krievijas diktatora Vladimira Putina režīmu un apturēt karu. Tikmēr daži karā vaino krievus, viņu morāles trūkumu un vergu mentalitāti. Galu galā dažas aptaujas liecina par arvien pieaugošu atbalstu Krievijas vadītājam, un šie paši cilvēki ievēlēja savu diktatoru. Tomēr, vai tie patiesi ir V. Putina cilvēki, vai tomēr nē? Nu, daži ir un daži nav, analizē Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) Demokrātiskās noturības programmas pastāvīgā stipendiāte “Krievijas nākotne” iniciatīvā Dr. Natālija Saveļjeva.
Tāpat kā visi diktatori, arī V. Putins vēlas, lai atvalstu sabiedrības domātu un ticētu, ka Krievijas līderis un viņa pilsoņi ir saplūduši kā viens vesels, un tādu tēlu viņš visnotaļ cenšas radīt. Tiesa, tas nenozīmē, ka autoritārajai valstij nepiederošajiem redzamā Krievija ir īstā Krievija.
Jāatzīmē ka novērtēt patieso atbalstu karam ir ļoti sarežģīti autoritārā režīmā. Tas ir viltīgi, jo autoritāras valstis nepieder tās tautai, bet gan valsts valdošajai elitei, un tauta to labi apzinās.
Lai gan aptaujas liecina par pieaugošu atbalstu gan V. Putinam, gan viņa karam, tās nesniedz nekādu informāciju par atbalsta definīciju. Kopš 27. februāra Publiskā socioloģijas laboratorija, kas ir neatkarīgs Krievijas pētnieku kolektīvs, un šobrīd atrodas dažādās valstīs, pēta postpadomju politiku, kā arī vāc padziļinātas intervijas ar krieviem, kuriem ir ļoti dažādas nostājas par karu Ukrainā – sākot ar entuziasmu līdz atklātam protestam.
Minētās intervijas tika apkopotas, izmantojot tā saukto sniega bumbu – respondenti lielākoties tika sasniegti, izmantojot sociālos tīklus un personiskus ieteikumus, lai radītu lielāku uzticību. Sākotnējie atklājumi ir aizraujoši — vairāk nekā 130 interviju analīze liecina, ka “kara partiju” veido tikai daļa un, iespējams, ne nozīmīgākā no konflikta atbalstītājiem. Lielākajai daļai cilvēku, ar kuriem pētījuma veicēji runāja, viņu atbalsts – atklāts vai netiešs, balstās uz vairāk nekā vienu faktoru.
“Kara partija” saka, ka “zina”, par ko ir karš, un atbalsta to. “Miera partija” ir šausmās par karu un neredz vardarbībai attaisnojumu. Liela daļa no tiem, kuri iebilst pret karu, nepiedalījās pretkara protestos, jo baidījās par sekām – huligānismā apsūdzētajiem var tikt piespriests cietumsods līdz astoņiem gadiem, bet tiem, kuri apsūdzēti par “nepatiesas informācijas izplatīšanu” vai “patiesības diskreditāciju par Krievijas armiju” — līdz 15 gadiem. Tāpēc protestus nevar uzskatīt par kara atbalsta mērījumu pasākumu Krievijā.
Kāda jauna un turīga sieviete no Maskavas paskaidroja: “Mani neinteresē politika [jo] ... Es uzskatu, ka mēs zinām tikai 5% no tā, kas notiek. [..] Mēs redzam vienu soli uz priekšu, kamēr V. Putins vai [Ukrainas prezidents] V. Zelenskis redz 30 soļus uz priekšu. Visas tās diskusijas, runāt par to, būt sarūgtinātam par to, patiesībā nezinot, kas notiek — kādēļ? Tāpēc es nevēlos tērēt tam savu enerģiju, skatīties tos video — kā notiek karš, cik cilvēku ir gājuši bojā. Es saprotu, ka 90% ir tikai viltojums. [..] Ja man tiešām būs iespēja ietekmēt situāciju, ja kaut kas būs atkarīgs no manis, es noteikti darīšu visu, lai apturētu karu.”
Tas neliecina par krievu vergu mentalitāti un morāles trūkumu, bet gan tā ir depolitizācija, kas ir nepieciešama autoritārā režīma sastāvdaļa. Autoritārās valstīs tas, ka cilvēki paliek mājās, nenorāda uz piekrišanu valstij vai vēlmi klusēt. Tāpat ir skaidrs, ka šo cilvēku viedokļi valstij neko nenozīmē, un tās grupas, kas spēj organizēt pretējus uzskatus, parasti ir diezgan vājas.
Krievijas režīms arī netieši izdod savus pilsoņus, kuri nav īsti atbildīgi par savu valsts vadītāju, kā arī nav atbildīgi par viņa ierosinātajiem kariem. Protams, šie cilvēki var balstot par valsts prezidentu, taču viņi tāpat viņu neizvēlas, jo šī potenciālā valsts vadītāja cilvēki tāpat izpalīdzīgi balso viņu vietā, viltojot vēlēšanas. Līdz ar to, sākoties vēlēšanām, valsts prezidents jau ir izvēlēts.
Autoritāro diktatoru spēks sakņojas apstāklī, ka lielākā daļa cilvēku viņiem sniedz pārāk lielu varu. Bet no tautas viedokļa tikai valsts vadītājs ir atbildīgs par tautas agresiju.
