Kamēr Ukrainā plosās karš, Eiropas Savienības (ES) valstis katru dienu turpina sūtīt Krievijai aptuveni vienu miljardu eiro, maksājot par naftas un gāzes importu. Šī Eiropas valstu sūtītā nauda ir Krievijas diktatora Vladimira Putina kara mašīnas asinsrite, domnīcai “Atlantic Council” raksta Kanādas Aivijas Biznesa skolas emeritētais profesors Bazils Kalimons.
Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (Energy Facts IEA) dati liecina – pašlaik uz Eiropu tiek novirzīti aptuveni 60% no Krievijas naftas eksporta un 75% no Krievijas gāzes eksporta. Naftas un gāzes ienākumi ir ļoti svarīgi Krievijas karadarbības turpināšanai Ukrainā, un tiek lēsts, ka tie veido 45% no Krievijas budžeta. Bez šī finansējuma Krievijas ekonomika nonāktu krahā un V. Putina iespējas turpināt iebrukumu Ukrainā tiktu krasi samazinātas.
Tomēr diemžēl ES līdz šim ir pretojusies aicinājumiem aizliegt Krievijas naftas un gāzes importu. Tikmēr, neskatoties uz plašo sašutumu par V. Putina nelegālo iebrukumu Ukrainā un arvien vairāk pierādījumiem par Krievijas kara noziegumiem pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, Eiropas Savienības amatpersonas ir apturējušas enerģētikas embargo.
Šī ES pretošanās atspoguļo Eiropas atkarības no Krievijas enerģētikas mērogu – Eiropa joprojām paļaujas uz aptuveni 20% no tās naftas un 32% no kopējām gāzes piegādēm. Viena no Krievijai visvairāk pakļautajām ekonomikām ir Vācija, kuras pirmskara atkarība no Krievijas gāzes bija aptuveni 55%.
Saskaņā ar jaunāko “Goldman Sacks” pētījumu, pilnīgs Krievijas gāzes importa aizliegums Eiropas Savienībā līdz 2022. gada beigām izraisītu ekonomikas izaugsmes palēnināšanos visā eirozonā par 2,2%, bet Vācijā – par 3,4%. Lai gan šie skaitļi nav mazsvarīgi, vai Eiropa patiesi var nopietni apgalvot, ka tā nevar atļauties tādus kara laika centienus, lai apturētu V. Putinu?
Lai gan tūlītējam Krievijas naftas importa aizliegumam būtu negatīvas sekas ES valstu ekonomikām, tehniski tas ir iespējams – starptautiskais naftas tirgus ir milzīgs, un alternatīvas piegādes var iegūt salīdzinoši ātri. Protams, pieaugušās jēlnaftas cenas būtu jāabsorbē, tomēr Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) ražotājiem ir vairāk nekā pietiekamas jaudas un stimula izvairīties no haotiska tirgus.
Tiesa, jēlnaftas cenu pieaugumam būtu tūlītēja ietekme, samazinot gan Eiropas Savienības, gan pasaules pieprasījumu pēc naftas. Vienlaikus gan augstākas cenas veicinātu ražošanas pieaugumu no dažādiem kritiskiem avotiem, īpaši ASV. Tikmēr Krievija var atrast citus pircējus, bet, visdrīzāk, par pazeminātām cenām un apjomiem. Tāpat, lai pielāgotos Krievijas tirdzniecības modelim, būtu vajadzīgs laiks, un to kavētu daudzās sankcijas, kuras noteikušas ASV un citas valstis.
Tikmēr zināma SDG pieejamības palielināšana iespējama no plašā starptautiskā tirgus. Pie tā īpaši strādā ASV, cenšoties nodrošināt Savienoto Valstu sašķidrinātās dabasgāzes pieejamības palielināšanu ES tirgum. ES arī spētu panākt nelielas piegādes no citiem galvenajiem avotiem, piemēram, Kataras.
Tāpat ES elektroenerģijas ražošanas sistēmas gūtu labumu no lielākas integrācijas pāri valstu robežām, kā arī alternatīvu resursu izmantošanas atomelektrostacijās un ogļu kurināmajās stacijās. Citi līdzīgi pasākumi var samazināt dabasgāzes patēriņu visvairāk skartajās valstīs. Tikmēr dabasgāzes cenu pieaugums var samazināt kopējo pieprasījumu.
Tiesa, Berlīne jau iecerējusi palielināt SDG termināļa jaudu, un to varētu atkārtot citās valstīs. Tāpat varētu izmantot arī Eiropas slānekļa gāzes atradnes. Galu galā tehnoloģiju attīstība var atraisīt turpmāku atjaunojamo avotu un ūdeņraža potenciālu.
Starptautiskie aicinājumi pēc stingrākas Eiropas nostājas pieaug. Protams, arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis stingri iestājies par tūlītēju Eiropas Savienības enerģijas importa no Krievijas izbeigšanu. Tikmēr Krievijas eksperti, piemēram, bijušais Kremļa ekonomikas padomnieks Andrejs Illarionovs, norādījuši, ka Krievijas naftas un gāzes embargo, visticamāk, liktu Krievijai dažu mēnešu laikā izbeigt karu pret Ukrainu.
Krievijas naftas un gāzes embargo radītu ievērojamas izmaksas, kas būtu jūtamas visā Eiropā. Tomēr Krievijas ekonomikai nodarītais kaitējums būtu daudz lielāks un tādējādi varētu izdoties apturēt lielāko Eiropas konfliktu kopš Otrā pasaules kara. Laikā, kad miljoniem ukraiņu dzīvības ir apdraudētas, arī visa kontinenta nākotnes drošība, Eiropai ir jāsamierinās ar ierobežotām ekonomiskajām sāpēm, ko rada tūlītējs Krievijas enerģijas aizliegums, un jāizbeidz V. Putina kara apkaunojošā finansēšana.
