Lielbritānijas bruņoto spēku ministrs: Apvienotie reaģēšanas spēki papildina NATO

Viedoklis
Sargs.lv
Image
Lielbritānija
Lielbritānijas bruņoto spēku ministrs, Aizsardzības ministrijas parlamentārā valsts sekretāra vietnieks Džeimss Hīpijs "Rīgas konferencē 2021". Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Apvienotie reaģēšanas spēki (Joint Expeditionary Forces – JEF), kuros ietilpst 10 valstis, tostarp Lielbritānija un Latvija, nav NATO konkurents, drīzāk papildina aliansi, tā intervijā “Sargs.lv” saka Lielbritānijas bruņoto spēku ministrs, Aizsardzības ministrijas parlamentārā valsts sekretāra vietnieks Džeimss Hīpijs (James Heappey). Viņš Latvijā bija ieradies ne tikai, lai piedalītos drošības jautājumiem veltītajā forumā “Rīgas konference 2021”, bet arī tiktos ar Latvijas aizsardzības ministru Arti Pabriku un pārrunātu kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehnikas (CVRT) iepirkuma noslēgumu un turpmāko sadarbību. Ministrs uzsver, ka Lielbritānija vēlas būt Latvijai pirmais iespējamais sadarbības partneris  militārajā jomā, jo kopā ar Latviju grib “stāvēt plecu pie pleca pret Krievijas agresiju”. 

Jūs Latvijā ieradāties ne tikai, lai apmeklētu “Rīgas konferenci”, bet arī lai noslēgtu CVRT ieviešanas procesu Nacionālajos bruņotajos spēkos. Kā raksturojat līdzšinējo Lielbritānijas sadarbību ar Latvijas aizsardzības nozari un turpmākos sadarbības plānus?

Sadarbības potenciāls aizsardzības jomā mūsu valstīm ir milzīgs, jo gan Lielbritānija, gan Latvija potenciālos drošības riskus uztver līdzīgi. No šiem apdraudējumiem lielākoties izriet arī iepirkumi militārajā jomā.

Uzskatu, ka mums ir pamats priecāties ne vien par nu jau noslēgto CVR(T) programmu, bet zinu, ka Latvijai ir plāns investēt arī izlūkošanas spēju attīstībā un ir ambīcijas attīstīt vidējās klases bruņutehnikas programmu un Lielbritānijai paveras potenciālas sadarbības iespējas arī šajā jomā.

Vēlos, lai Lielbritānija būtu pirmais iespējamais sadarbības partneris, ko Latvija izvēlas industrijas un militārajā jomā, jo gribam ar jums stāvēt plecu pie pleca pret Krievijas agresiju.

Nedomāju, ka ir kāds limits tam, cik tuvi sadarbības partneri abas valstis var kļūt, tas lielākoties atkarīgs no politiskās gribas. Latvijas aizsardzības ministram Artim Pabrikam izveidojušās veiksmīgas attiecības gan ar Lielbritānijas Aizsardzības sekretāru, gan mani kā viņa vietnieku, un tas ir labs pamats arī turpmākai abu valstu sadarbībai militārajā jomā.

Vai tādas sadarbības formas kā, piemēram, Latvijas un Lielbritānijas dalība Apvienotajos reaģēšanas spēkos (Joint Expeditionary Forces – JEF) nākotnē spēlēs arvien lielāku lomu, ņemot vērā globālos drošības draudus un izaicinājumus?

Iespējams. Apvienoto reaģēšanas spēku “skaistums” ir tajā, ka tie nav veidoti kā pretmets NATO, kur dalībvalstu vidū ir jāvalda pilnīgai vienprātībai. Šī sadarbības formāta dalībnieki – Ziemeļvalstis, Baltijas valstis, Lielbritānija un vēl dažas –  ir apvienojušās, demonstrējot, ka tām ir gan kopīgas vērtības, gan līdzīga šajā Eiropas daļā pastāvošo militāro draudu uztvere.

Image
Lielbritānija
Lielbritānijas bruņoto spēku ministrs Džeimss Hīpijs ar A. Pabriku "Rīgas konferencē 2021". Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Lielbritānijas bruņoto spēku ministrs Džeimss Hīpijs ar A. Pabriku "Rīgas konferencē 2021". Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Mums ir atsevišķi sadarbības projekti, kuros piedalās, piemēram, tikai trīs JEF dalībvalstis, un ir tādi, kurā piedalās visas desmit. Tas ir ļoti vērtīgi – ja radīsies draudi no tā saucamās “pelēkās zonas”, piemēram, dezinformācija un kiberuzbrukumi, tad tā vietā, lai ietu cauri skrupulozam politiskam procesam un lēmumiem pirms ikvienas darbības, kā tas ir NATO gadījumā, Apvienotajos reaģēšanas spēkos varam vienkāršāk un ātrāk vienoties un tūlīt uz šiem draudiem atbildēt. To var darīt tās valstis, kuras grib piedalīties konkrētajā projektā. 

Taču Apvienotie reaģēšanas spēki noteikti nav NATO konkurents, drīzāk tie ir kā papildinājums. Skaidrs, ka NATO kā galvenā militārā un politiskā organizācija uz starptautiskiem drošības draudiem vienmēr reaģēs pirmā, bet tāpat skaidrs, ka kādas krīzes attīstības sākumā, iespējams, JEF var noreaģēt ātrāk un potenciālo konfliktu mazināt, pirms tas eskalējies.

Lai arī teicāt, ka Apvienotie reaģēšanas spēki savā ziņā papildina NATO, taču droši vien šāds valstu sadarbības formāts ir radies kādu NATO iekšējo izaicinājumu dēļ. Vai tas varētu būt saistīts arī ar Francijas un Vācijas politisko nostāju?

Nedomāju, ka tam ir tiešs sakars ar Francijas politiskās domāšanas maiņu attiecībā uz NATO. Tāpat neuzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu būt vienīgajam Eiropas drošības garantam Eiropas kontinentā, šo lauku tomēr nosedz NATO. Mums ir jābūt mazāk kritiskiem par to, ko NATO ir sasniegusi pēdējos 70 gados.

Ziemeļatlantijas līgums nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visai aliansei, un tas līdz šim bijis veiksmīgs atturēšanas pasākums, atturot agresorvalsti pārkāpt šo slieksni un uzsākt militāru konfliktu pret kādu no NATO sabiedrotajiem.

NATO 5. pants ir pats svarīgākais atturēšanas elements, ko jebkāda cita organizācija vispār spētu piedāvāt, un mums to vienmēr vajag atcerēties un tajā saskatīt spēku.

Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka politiskais process NATO lēmumu pieņemšanā ir diezgan laikietilpīgs, kamēr uz daudzām mūsdienu krīzēm būtu jāreaģē sešu stundu, nevis sešu mēnešu laikā. Tomēr ticu, ka kaut kādā mērā NATO pati var transformēties, izprotot moderno konfliktu mainīgo dabu un spējot ātrāk pielāgoties un reaģēt.

Tāpēc vēlreiz uzsveru, ka tādas valstu apvienības kā Apvienotie reaģēšanas spēki varētu aizpildīt šo “caurumu” brīžos, kad reakcijai ir jābūt tūlītējai, varbūt pat pilnībā novēršot konfliktu, līdz ar to tālāki NATO lēmumi var nebūt vajadzīgi.

Taču es nekādā gadījumā negribu kritizēt organizāciju, kas rūpējas par mūsu visu drošību pēdējos 70 gadus! Drīzāk norādu uz virzieniem, kuros NATO vajadzētu pilnveidoties.

Arī Lielbritānija, līdzīgi kā Latvija un citas Eiropas valstis, šobrīd piedzīvo dažādus hibrīduzbrukumus. Kā vislabāk ar tiem cīnīties, kādai vajadzētu būt pareizākajai atbildei uz tiem?

Ja domājat kādas valsts sponsorētu nelegālo migrāciju, kas šobrīd kā hibrīdkara ierocis tiek vērsts arī pret Latviju, tas ir ļoti liels izaicinājums un nopietns drauds.  Un tā nav tikai Latvijas iekšējā lieta, bet gan visas Eiropas Savienības atbildība. Runājot ar Latvijas aizsardzības ministru Arti Pabriku, zinu, ka Latvija apzinās šos draudus, un, lai arī Lielbritānija vairs nav ES dalībvalsts, uzskatu, ka arī Eiropas Savienībai šo situāciju būtu pilnībā jāizprot un jāpalīdz risināt.

Ja šis drauds netiks risināts, tā var izveidoties par ļoti lielu problēmu. Jūsu ministrs to lieliski apzinās. Tas ir jāatzīst arī Eiropas savienībai.

Šobrīd šķiet, ka ES un NATO līmenī nav vienotas kolektīvas atbildes uz šāda veida hibrīddraudiem. Vai nav tā – jo ilgāk mēs nereaģējam, jo brīvāk viņi var rīkoties kā huligāni, turpinot veikt šādas darbības un gūt tajā panākumus? Kā tas sasaucas ar NATO jauno konceptu, kas nosaka, ka mūsdienu galvenie draudi vairs nav tikai konvencionāli? Kurā brīdī mums ir jāsāk attiecīgi reaģēt?

Pirmkārt, no militārā aspekta dalībvalstīm ir jāturpina investēt līdzekļi arī konvencionālo spēju stiprināšanā. Kopumā NATO ietvaros tas jau notiek un tas jau ir atturošs faktors. Fakts, ka Krievija ar Rietumiem vēlas konkurēt un mēroties spēkiem, liecina tikai to, ka NATO ir veiksmīga militārā alianse ar stiprām konvencionālām spējām.

Otrkārt, uzskatu, ka ir vēl citas militāras iespējas, ko NATO var izmantot. Piemēram, izvietojot vairāk NATO kuģu teritorijās, ko Krievija uzskata par sensitīvām attiecībā uz savām interesēm, rīkojot tajās mācības – Krievijai uz to nāksies atbildēt un pielāgoties mūsu tempiem. Tas, savukārt, palielinās Krievijas izmaksas. Lai arī šajā gadījumā militāri instrumenti tiek izmantoti sava veida sacensībā, arī tas ir nozīmīgi.

Treškārt, jābūt izpratnei, ka šāda veida militārajai sacensībai ar Krieviju, ietver gan militārās aktivitātes, gan citas jomas. Lai efektīvi cīnītos pret Krievijas radītajiem draudiem, ne tik liela loma ir bruņotajiem spēkiem, bet Finanšu ministrijām un alianses dalībvalstu valsts kasēm, piemērojot sankcijas Krievijā iegūtajai korupcijas naudai.

Tāpat svarīga loma vismaz Lielbritānijā ir tām iestādēm, kas atbildīgas par digitālo jomu, kultūru, medijiem un sportu. Šīm iestādēm ir jāseko līdzi, lai sabiedrībā netiktu izplatīta dezinformācijai, lai mūsu digitālajos tīklos neiefiltrētos Krievijas, Ķīnas vai Irānas informāciju tehnoloģiju kompānijas.. Savukārt par ekonomiku atbildīgajām valsts iestādēm jāgādā, lai Lielbritānijas uzņēmumus nenopirktu “čaulas kompānijas”, kas patiesībā saistītas ar Krieviju vai Ķīnu. Tā varētu turpināt par dažādu valdības departamentu atbildības sfērām. Līdz ar to šo sacensību nevar atrisināt tikai ar tankiem, lidmašīnām un kuģiem, bet vajadzīga integrēta pieeja, sākot ar diplomātisko un daudziem citiem līmeņiem un visbeidzot noslēdzot ar “smago” spēku, ar to saprotot militāru aizstāvēšanos, ja nepieciešams.

Ja man jautājat, kur pasaulē Lielbritānija ir pielietojusi šo jauno domāšanas un stratēģijas veidu, tad es teiktu – Dienvidķīnas jūrā, Hormuza jūras šaurumā un Baltijas reģionā.

Vai NATO sabiedroto valstis vajadzības gadījumā ir gatavas uz drošības draudiem reaģēt ofensīvi?

Dažas jā, dažas nē. Es esmu tas, kurš NATO aizstāvēs līdz pēdējam elpas vilcienam, uzskatot to par unikālu aliansi, kurai Eiropas kontinents patiesībā ir parādā visu. Tomēr būsiet pamanījuši, ka NATO sastāvā ir arī tādas dalībvalstis, kuras nav ar mieru ieguldīt savā aizsardzībā un militāro spēju attīstībā rekomendēto finansējumu. Tāpat ir valstis, kas konsekventi izvairās no jebkāda riska un nav gatavas stāties tam pretī.

Mums savā starpā ir jārunā, īpaši Eiropas sabiedrotajiem, arī laikā, kad pieaug potenciālie draudi no Ķīnas un kad ASV ir vērsusi spēkus, lai tos novērstu. Lai arī tas izklausīsies klišejiski, regulāri sev jāatgādina, ka brīvība nav par brīvu. Lai alianse būtu spēcīga arī nākamos 70 gadus, katrai dalībvalstij savā kabatā ir jāatrod vismaz tie 2% no IKP, ko atvēlēt aizsardzībai, kā arī jābūt gatavai izmantot arī savus militāros spēkus, lai stātos pretī apdraudējumam.

“Sargs.lv” jau rakstīja, ka 15. oktobrī Lielbritānijas bruņoto spēku ministrs, Aizsardzības ministrijas parlamentārā valsts sekretāra vietnieks Džeimss Hīpijs tikās ar A. Pabriku, lai pārrunātu kaujas izlūkošanas kāpurķēžu bruņutehnikas (CVRT) iepirkuma noslēgumu, spriestu par abu valstu divpusējo sadarbību aizsardzības jomā, tostarp dalību Apvienotajos reaģēšanas spēkos (Joint Expeditionary Forces – JEF), un reģionālo drošības situāciju.

Latvija ar Lielbritāniju sadarbojas NATO, Apvienotajos reaģēšanas spēkos, Ziemeļu grupā un citos formātos, kuru mērķis ir aizsardzības stiprināšana.

Jau ziņots, ka 2015. gada 30. novembrī septiņas valstis – Lielbritānija, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Nīderlande un Norvēģija – parakstīja dibināšanas līgumu par Apvienoto reaģēšanas spēku izveidi. 2017. gadā šai iniciatīvai pievienojās arī Somija un Zviedrija, savukārt šī gada aprīlī – Islande.

Latvijas galvenie ieguvumi, iesaistoties Apvienotajos reaģēšanas spēkos, ir sadarbības padziļināšana ar Lielbritāniju, bruņoto spēku spēju attīstība, kā arī iespēja regulāri piedalīties starptautiskajās militārajās mācībās, attīstot praktisko partnerību un jaunas spējas.

Dalies ar šo ziņu