Viedoklis: Lukašenko neizgudroja neko jaunu jeb Lietuva kā lakmusa papīrs ES migrācijas politikai

Foto: Lietuvas-Baltkrievijas robeža. Foto: Lietuvas Iekšlietu ministrija

Tā kā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko izmanto jau iepriekš pārbaudītas autokrātu un diktatoru iecienītas metodes, krīze uz Lietuvas robežas kļuvusi par sava veida lakmusa papīru Eiropas Savienības (ES) solidaritātei un kopīgai migrācijas politikai. Tā Lietuvas sabiedriskajam medijam “LRT.lt” raksta Tartu Universitātes “Johan Skytte” Politikas studiju institūta Eiropas studiju asociētais profesors Stefano Braghiroli.

Lietuva šobrīd saskaras ar smagāko migrācijas krīzi kopš valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Tā kā visa 2020. gada laikā Lietuvā ieceļojuši vien aptuveni 80 migranti, tad šogad divos vasaras mēnešos patvēruma meklētāju skaits sasniedzis jau vismaz 4000.

Lai arī šīs krīzes sākums skaidrojam kā Minskas reakcija uz starptautisko izolāciju pēc “Ryanair” lidmašīnas piespiedu nosēdināšanās Baltkrievijā, tās mākslīgi radītie migrācijas viļņi un spēka pielietošana migrantu “pārstumšanai” pār robežu jau ir tīša naidīga rīcība. Līdz ar to Baltijas valstis, Polija un ES kopumā pirmo reizi ir liecinieki režīmam, kas migrāciju neizmanto tikai kā ģeopolitiskā spiediena instrumentu, bet, kā uzskata daudzi novērotāji, to apzināti organizē ar konkrētu mērķi destabilizēt situāciju kaimiņvalstīs.

Baltkrievijas vadīto kontrabandas operāciju rezultātā, kas savieno Irāku un citus migrācijas punktus ar Minsku un no turienes līdz pat ES robežām, Lietuva nonāca pilnīgi negaidītas migrācijas krīzes centrā. Tēlaini izsakoties, vienas nakts laikā Lietuva “iekāpa tajās neērtajās kurpēs”, ko jau iepriekš, saskaroties ar lielo migrāciju, bija “pielaikojuši” grieķi, itāļi, spāņi un ungāri. Pēc gadiem, kas pavadīti faktiski bez migrantiem, bēgļi Lietuvā pēkšņi sāka ierasties ļoti lielā skaitā. Šoks par straujo situācijas izplatību sasniedza arī pārējās Baltijas valstis un Poliju un joprojām ne tuvu nav “zem kontroles”, ņemot vērā nesen kaimiņvalsts – Latvijas pierobežā izsludināto ārkārtas stāvokli. Turklāt šī situācija visai ES atgādina – tā var notikt ikvienam.

“Pat, ja valsts atrodas tālu no ierastajiem migrācijas ceļiem, migranti jebkurā laikā var masveidā nākt vai tikt atvesti ar varu pie jums, izmantojot šo cilvēku izmisumu un valsts organizētus maršrutus,” pauž pētnieks.

Bet vai šī brīža “Baltijas migrācijas ceļu” var salīdzināt ar Balkānu un Vidusjūras migrācijas krīzēm, ko ES piedzīvojusi pēdējā desmitgadē? Autors norāda, ka zināmas paralēles velkamas tieši attiecībā uz stratēģijas izmantošanu, ko pielieto šo valstu līderi.

Balkānu migrācijas krīzes sākumā labi atceramies Turcijas prezidenta Erdogana atkārtotos draudus Eiropai sagaidīt miljoniem migrantu pēc Turcijas robežu atvēršanas, kā arī Briseles iecietību pret Ankaras lūgumiem.

Erdogana “šantāža” tika pārvērsta bēdīgi slavenajā ES un Turcijas darījumā vairāk nekā 6 miljardu eiro vērtībā un, pats galvenais – Briselē gandrīz pieverot acis uz Turcijas demokrātijas lejupslīdi.

Lukašenko vārdi “mēs šeit baros ķērām migrantus, tagad jūs paši viņus ķersiet” gandrīz pilnībā atkārto bijušā Lībijas līdera M. Kadāfi savulaik izteiktos draudus Itālijai un visai ES. Tā rezultātā Lībija saņēma ļoti dāsnu ekonomisko atbalstu no Romas un Briseles, lai tikai novērstu migrantu nokļūšanu Dienvideiropas piekrastē.

Citiem vārdiem sakot, noziedzīgais režīms tika subsidēts, lai rūpētos par citu “netīro darbu”. Kadāfi režīma sabrukums un brutālās migrācijas no Subsahāras Āfrikas izbeigšana bija viens no faktoriem, kas izraisīja jaunu migrācijas vilni visā Vidusjūras reģionā.

Migrācijas kā ieroča izmantošana nav jauna parādība, jau kādreizējais Kubas vadītājs F. Kastro savā laikā politiski izmantoja Kubas bēgļu masveida migrāciju 1980. gadā. Daudzi no patvēruma meklētājiem, kas sasniedza Floridas krastus, tikko tika atbrīvoti no cietumiem un garīgās veselības iestādēm Kubā. Arī Lukašenko neko jaunu neizdomāja, šķiet, viņš vienkārši ir mācījies no kolēģiem autokrātiem.

Tomēr politikas pētnieks norāda – Baltkrievijas gadījums atšķiras no Turcijas, Lībijas un Kubas pieredzes, atklājot režīma tiešu iesaistīšanos, jo pati Lukašenko karaļvalsts pie sevis nav uzņēmusi nevienu nozīmīgu bēgļu kopienu. Tikmēr, piemēram, Turcija uzņēmusi aptuveni četrus miljonus bēgļu.

Vairākas neatkarīgas izmeklēšanas ir pierādījušas – Baltkrievijas režīms sistemātiski ir organizējis gandrīz 5000 migrantu gaisa transportu no Irākas un Tuvajiem Austrumiem uz ES robežām ar skaidru mērķi destabilizēt kaimiņvalstis un ES. Tā ir kā sava veida atriebība par to, ka Eiropa atbalsta Baltkrievijas iedzīvotāju centienus pēc brīvības un demokrātijas.

Līdz ar to Lukašenko režīmam tas šķiet pilnīgi pieņemams instruments. Ja šantažēšanas triks darbojās Kadāfi Lībijā un Erdogana Turcijā, kas pie tam ir ES kandidātvalsts, kāpēc gan lai tas nedarbotos Baltkrievijas gadījumā?

Krīze pie Lietuvas robežas sākusi pierimt pēc Briseles tieša spiediena un humānās palīdzības nosacījumiem Irākas valdībai. Čarterreisi no Irākas uz Minsku tagad ir apturēti, un Lietuvas robeža šķiet drošāka un mazāk caurlaidīga, tieši pateicoties ES, tās dalībvalstu un ES robežsardzes aģentūras “Frontex” sniegtajam ļoti svarīgajam materiālajam un cilvēkresursu atbalstam. ES arī apņēmusies atbalstīt efektīva žoga izveidi uz Lietuvas ārējās robežas un atbalsta bēgļu nometņu izveidi, lai rūpētos par patvēruma meklētāju primārajām vajadzībām.

Briseles reakcija un solidaritātes izrādīšana Lietuvai kā vienai no ES dalībvalstīm pašlaik šķiet veiksmes atslēga tam, kāpēc Lukašenko triks līdz šim pilnībā nav izdevies. Eiropas Komisijas (EK) prezidentes Urzulas fon der Leienas teiktais, ka “Lietuvas rūpes un problēmas vienlaicīgi ir arī Eiropas problēmas”, šoreiz tiešām nostrādāja, jo vārdiem sekoja reāli darbi.

Turklāt Briseles diplomātiskā nostāja palikusi nemainīga, jo pret Baltkrieviju netika mazinātas sankcijas, kas tika piespriestas pēc Romāna Protaseviča nolaupīšanas, izmantojot gaisa pirātisma metodes. Tāpat ES diplomātijas nepilnīgajai balsij izdevies mainīt Irākas varas iestāžu piekāpīgo uzvedību.

Autors norāda – salīdzinot ar 2015. gada krīzi, šoreiz Briseles migrācijas perspektīva ir konsekventāka un mazāk haotiska. Vizītes laikā Lietuvā (ES) iekšlietu komisāre Ilva Jūhansone uzsvēra Lietuvas tiesības un ES apņemšanos “aizsargāt Eiropas ārējās robežas […] un Eiropas iekšējo drošību”, tādējādi atbalstot Lietuvas valdības pasākumus migrantu ierobežošanai un atgrūšanai atpakaļ uz Baltkrieviju.

Balkānu un Vidusjūras krīzēs gūtās atziņas iet roku rokā ar definīciju efektīvai ES ārējo robežu aizsardzībai pārnacionālā līmenī, kad “Frontex” tiek iesaistīts kā pirmais pastāvīgais korpuss.

Kopš Šengenas zonas izveides un iekšējo robežu atcelšanas Eiropas ārējās robežas kopīga aizsardzība ir bijusi kā tāds iztrūkstošais puzles gabaliņš, neskatoties uz kopējo vīzu un eiropeizētu patvēruma politiku. Tagad tam pievērsta visu dalībvalstu uzmanība.

Pirmo reizi esam pieredzējuši koordinētus un ātrus centienus atbalstīt ES dalībvalsti, kas saskaras ar migrācijas un cilvēku tirdzniecības problēmām, nevis balstoties uz atsevišķu valstu brīvprātību, bet gan uz ES pārnacionālo institūciju efektīvu koordināciju.

Par spīti dažiem trūkumiem pašreizējā ES līgumu struktūra nodrošina nepieciešamo tiesisko regulējumu kopējai Eiropas reakcijai – solidaritātes klauzulu teroristu uzbrukuma gadījumā vai tad, kad dalībvalsts kļūst par dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas upuri. Ja šī migrācijas krīze turpināsies un padziļināsies, iespējams, mēs varētu redzēt, ka Lietuvas varas iestādes aicina oficiāli aktivizēt šos noteikumus.

Pārfrāzējot Čērčila vārdus, tās acīmredzami vēl nav procesa beigas. Tas pat nav beigu sākums. Bet, iespējams, tās ir sākuma beigas. Iepriekšējais EK priekšsēdētājs Žans Klods Junkers savā 2017. gada runā par stāvokli ES brīdināja – “mums ir jāpabeidz Eiropas māja tagad, kamēr vēl spīd saule [..]. Jo, kad pie horizonta parādīsies nākamie mākoņi, kas noteikti kādu dienu parādīsies, tad būs par vēlu.”

Runājot par migrācijas plūsmu pārvaldību un ES ārējo robežu aizsardzību, šī diena ir pienākusi, un nav laika gaidīt citu krīzi. Eiropas galvaspilsētas atrodas krustcelēs, un tām nav citas izvēles kā vien kopā pārvarēt šo nepieredzēto izaicinājumu un “pabeigt Eiropas māju”. Tieši solidaritāte ir kā cements, kas šo māju satur kopā. Solidaritāte ir viens, ja ne galvenais, no Eiropas integrācijas pamatprincipiem.

Kā noslēgumā secina Tartu Universitātes Eiropas studiju asociētais profesors Stefano Braghiroli, bez dalībvalstu solidaritātes institucionalizācijas Eiropas projekts nebūtu iedzīvinājies. Lai arī iepriekš bieži solidaritāte ir bijusi vairāk vārdos nekā darbos, tās noliegšana nozīmētu noliegt Eiropas projekta būtību kopumā.

Viedoklis: Lukašenko neizgudroja neko jaunu jeb Lietuva kā lakmusa papīrs ES migrācijas politikai

Dalīties ar šīs lapas saturu!