Latvijas aizstāvis neizaug vienā dienā un neviens mācību priekšmets vai militārās sagatavošanas programma pati par sevi nevar jaunietī radīt patriotism, jo piederība savai valstij sāk veidoties ģimenē, bet to tālāk var stiprināt skola, Jaunsardze, valsts aizsardzības mācība, militārās ievirzes izglītība un iesaiste vietējā kopienā. Turklāt jaunietim nepietiek tikai ar militārām zināšanām – tikpat būtiskas ir atbildība, disciplīna, spēja sadarboties, kritiski domāt un grūtā brīdī nepadoties. Par to sarunu festivāla “Lampa” Aizsardzības ministrijas “Drošajā teltī” diskusijā “Kā aug Latvijas aizstāvji?” sprieda Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas kadets Ingus Baškers, Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa, jaunās Ģenerāļa Pētera Radziņa profesionālās vidusskolas direktors pulkvedis Vilis Bauska, jaunsargu pašpārvaldes koordinatore Baiba Velkere un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Randa Čeņģe.
Patriotismu nevar iemācīt desmit stundu kursā
Diskusijas dalībnieki vairākkārt atgriezās pie jautājuma, kurā brīdī bērnā vai jaunietī sāk veidoties apziņa, ka Latvija ir vērtība, par kuru nepieciešamības gadījumā jābūt gatavam uzņemties atbildību.
U. Zupa uzsvēra, ka šis process vispirms sākas ģimenē. Ne Jaunsardze, ne valsts aizsardzības mācība nevar piespiest cilvēku mīlēt savu valsti, taču tās var jaunietim pavērt plašāku skatījumu uz savu pilsētu, novadu, kopienu un Latviju kopumā.
Turklāt šī ietekme var darboties abos virzienos. Jaunsardzes centra pieredzē bijuši jaunieši no ģimenēm, kurās iepriekš nav atzīmēti Latvijas valsts svētki, bet bērns, piedzīvojot tos Jaunsardzē, šo tradīciju aiznesis arī mājās.
Diskusijas noslēgumā izskanēja līdzīgs secinājums – atbildību par savu valsti nevar apgūt īsā kursā. Tas ir ilgstošs process, kas sākas ģimenē un turpinās pirmsskolā, pamatskolā, vidusskolā un jaunieša tālākajā dzīvē.
Jaunsardze iemāca ne tikai militārās prasmes
Paši jaunieši diskusijā atzina, ka Jaunsardzē un militārās ievirzes skolā iegūtā pieredze viņus mainījusi daudz plašāk par militāro zināšanu apguvi.
Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas trešā kursa kadets Ingus Baškers stāstīja, ka mācības viņam iemācījušas vairāk novērtēt ikdienas ērtības, uzlabojušas fizisko sagatavotību un, galvenais, spēju sadarboties ar dažādiem cilvēkiem.
Arī B. Velkere atzina, ka Jaunsardze viņu padarījusi drošāku un pārliecinātāku par sevi. Jaunietis iemācās pārvarēt šķēršļus un iegūst iekšējo disciplīnu, kas nepieciešama ne tikai militārajā vidē.
U. Zupa kā piemēru minēja gadījumu, kad nelaimes situācijā tieši jaunsargs, būdams ievērojami jaunāks par apkārtējiem pieaugušajiem, uzņēmies iniciatīvu, sniedzis pirmo palīdzību cietušajam un sācis organizēt pārējo rīcību.
Viņaprāt, šādi piemēri vislabāk parāda, kādas īpašības jaunietī var attīstīt Jaunsardze – spēju uzņemties atbildību, pašpārliecinātību un gatavību rīkoties krīzes situācijā.
Abiem diskusijas jauniešiem jau ir arī konkrēti plāni, kā turpināt savu ceļu valsts aizsardzībā.
I. Baškers pēc skolas absolvēšanas vēlas uzsākt profesionālo dienestu un paralēli studēt augstskolā. Vaicāts, kāpēc vispār izvēlēties militāro ceļu, viņš atbildēja, ka tajā saskata iespēju dot valstij pretī.
Savukārt B. Velkere pēc Jaunsardzes vēlas izmēģināt nākamo soli un apsver gan valsts aizsardzības dienestu, gan Zemessardzi, savu nākotni saistot arī ar medicīnas jomu. Viņa atzina, ka nereti sastapusies ar jautājumiem, kādēļ meitenei nepieciešama militārā vide, taču šādi stereotipi viņas izvēli nav mainījuši.
Instruktors var jaunietim “pacelt spārnus”
Viens no būtiskākajiem diskusijas secinājumiem bija instruktora personības nozīme. Laba programma pati par sevi negarantē motivētu jaunieti – ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēka, kurš šo programmu īsteno.
“Instruktors tev var pacelt spārnus, bet var arī tos nolaist,” savu pieredzi raksturoja B. Velkere. Viņa stāstīja, ka pati piedzīvojusi gan instruktoru, kurš devis motivāciju turpināt, gan situāciju, kurā šī degsme mazinājusies.
I. Baškers piekrita, ka jaunietis ļoti ātri jūt instruktora attieksmi. Ja cilvēks pats ar prieku nāk uz nodarbībām un ir gatavs ieguldīt darbu jauniešos, arī viņi daudz labprātāk iesaistās un vairāk iemācās.
Arī U. Zupa norādīja, ka Jaunsardzes aptaujās instruktora personība tiek minēta starp galvenajiem iemesliem, kādēļ jaunieši turpina darboties organizācijā. Tikai pēc tam seko interese par militārajām zināšanām un formas tērpu.
VAM palīdz saprast, vai militārā vide ir piemērota
Ja Jaunsardze ir brīvprātīga izvēle, valsts aizsardzības mācībā nonāk daudz plašāks jauniešu loks – arī tādi skolēni, kuri iepriekš par militāro jomu nav interesējušies.
U. Zupa uzsvēra, ka viens no VAM uzdevumiem ir mazināt bailes un stereotipus par militāro dienestu. Praktiskās nodarbības un vasaras nometne ļauj jaunietim pašam piedzīvot militārās vides elementus un saprast, vai šāds ceļš viņu interesē.
R. Čeņģe norādīja, ka diskusijā minētā VAM izvērtējuma rezultāti rāda – aptuveni trīs ceturtdaļas jauniešu, kuri piedzīvojuši valsts aizsardzības mācību, to vērtējuši kā noderīgu un atzinuši, ka tā stiprinājusi viņu prasmes.
Vienlaikus viņa uzsvēra, ka VAM nevajadzētu aprobežoties tikai ar interesantām militārajām aktivitātēm. Jāstiprina arī pilsoniskās zināšanas un izpratne par to, kādēļ šīs prasmes tiek apgūtas un ko nozīmē piederība savai valstij.
Disciplīna – rīkoties pareizi arī tad, kad neviens neskatās
Būtiska militārās ievirzes izglītības sastāvdaļa ir disciplīna, taču diskusijas dalībnieki to nesaistīja ar jaunieša “salaušanu” vai aklu pakļaušanos.
Pulkvedis V. Bauska disciplīnu raksturoja daudz vienkāršāk – tā ir noteikumu ievērošana arī tad, kad neviens tevi neredz.
Militārās ievirzes vidusskolā to veido noteikts dienas ritms – rīta celšanās, fiziskās aktivitātes, sakārtota dzīvesvieta, mācības, sports, pašmācība un pienākumu izpilde noteiktajā laikā.
Šī sistēma jaunietim pamazām rada ieradumu būt atbildīgam par saviem darbiem un vārdiem, laikus ierasties, izpildīt solīto un spēt organizēt savu laiku. Šīs prasmes paliek vērtīgas neatkarīgi no tā, vai absolvents vēlāk turpina militāro karjeru vai izvēlas pavisam citu profesiju.
I. Baškers atzina, ka sākumā pie šāda režīma ir jāpierod, tomēr ar laiku tas kļūst pašsaprotams: “Beigās tas tikai tevi uzlabo.”
Latgalē – vēl viena militārās ievirzes skola
Diskusijā īpaša uzmanība tika pievērsta Ģenerāļa Pētera Radziņa profesionālajai vidusskolai, kas darbu sāks Maltā, Rēzeknes novadā.
Pulkvedis V. Bauska skaidroja, ka viens no skolas izveides iemesliem bijusi lielā interese par Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālo vidusskolu, kurā vietu skaits nav pietiekams visiem kandidātiem. Vienlaikus jaunās skolas izveide saistīta ar Austrumu pierobežas attīstību, dodot Latgales jauniešiem iespēju militārās ievirzes izglītību iegūt savā reģionā.
R. Čeņģe jaunās skolas izveidi Austrumu pierobežā vērtēja kā nozīmīgu soli arī plašākā reģiona attīstības kontekstā – tā ļauj stiprināt cilvēkresursus, izglītības iespējas un piederības sajūtu Latvijas austrumu reģionos.
Jauniešiem jāiemācās pastāvēt arī informatīvajā telpā
Tieši pierobežā jaunajiem cilvēkiem nākas sastapties arī ar informatīvās telpas spiedienu un uzskatiem, kas apšauba Latvijas valsti, tās aizsardzības politiku vai pašu jauniešu izvēli valkāt formas tērpu.
V. Bauska atzina, ka arī jaunās Radziņa skolas audzēkņiem ar to var nākties saskarties, tādēļ viens no uzdevumiem būs jauniešiem palīdzēt saglabāt pārliecību un “turēt muguru taisnu” neatkarīgi no tā, kas tiek rakstīts sociālo mediju komentāros.
Savukārt U. Zupa norādīja, ka Jaunsardzes centrs ir sastapies gan ar ļoti lielu skolu un pašvaldību atbalstu, gan atsevišķos gadījumos ar negatīvu attieksmi pret jaunsargiem formas tērpos. Šādos gadījumos Jaunsardzes centrs diskriminējošu vai pazemojošu attieksmi nepieļauj.
Viņš vienlaikus uzsvēra, ka Latvijas Jaunsardzes un valsts aizsardzības mācības modelis raisa interesi arī ārvalstīs un citu valstu pārstāvji ierodas Latvijā iepazīt šeit uzkrāto pieredzi.
Grūtības pāriet, lepnums paliek
Diskusijas noslēgumā jauniešiem tika jautāts par brīžiem, kuros viņiem nācies pārvarēt pašiem sevi.
B. Velkere atcerējās Jaunsardzes ceturtā jeb augstākā līmeņa pārbaudījumu, kurā orientēšanās laikā vairākkārt kļūdījusies, atgriezusies sākumpunktā un nonākusi līdz sajūtai, ka vairs nespēj turpināt. Tomēr viņa saņēmusies un pabeigusi uzdevumu.
Savukārt I. Baškeram spilgtā atmiņā palicis nesens berešu maršs. Pēc daudziem kilometriem kājas sāp un katrs nākamais solis kļūst grūtāks, taču blakus ir biedrs, kuram ir tieši tikpat smagi.
Tieši šajā pieredzē, iespējams, arī meklējama atbilde uz diskusijas jautājumu – kā aug Latvijas aizstāvis.
Viņš neizaug tikai no zināšanām par ieročiem vai taktiku. Diskusijas dalībnieki kā svarīgākās īpašības nosauca drosmi, neatlaidību, zinātkāri un izglītotību, pacietību, atbildību un mērķtiecību.
Un valsts aizsardzība šajā izpratnē nebeidzas ar Jaunsardzi, Zemessardzi vai profesionālo dienestu. Piederību Latvijai iespējams veidot arī futbola komandā, hokeja treniņā, skautu organizācijā vai pat keramikas pulciņā – jebkur, kur jaunietis mācās būt daļa no savas kopienas un uzņemties atbildību par cilvēkiem sev apkārt.
“Valsts aizsardzība nav tikai aizsardzības resora uzdevums. Tā ir mūsu ikviena atbildība,” diskusijas noslēgumā uzsvēra tās dalībnieki.
